Darba devējam ir tiesības izvirzīt prasības potenciālajam darbiniekam, tajā skaitā attiecībā uz valodu zināšanām, ja darba specifika nosaka objektīvas prasības amata kandidātam, bet objektīvas prasības amata pretendentam nav diskriminācija, uzskata Tiesībsarga birojs.
Paziņojumā medijiem norādīts, diskriminācijas aizliegums neliedz darba devējam vērtēt pretendentu valodu zināšanas un noteikt konkrēta līmeņa svešvalodu zināšanas kā būtisku nodarbinātības priekšnosacījumu, raksta
Apollo.lv.
Pieprasītajām zināšanām jābūt objektīvi nepieciešamām attiecīgā darba veikšanai. Svešvalodu zināšanu prasības var pamatoti atšķirties tulkam un klientu apkalpošanas speciālistam. Darba devējam ir jāspēj pamatot, kādēļ valodu zināšanas noteiktā līmenī vai jebkuras citas norādītās prasmes un zināšanas ir nepieciešams attiecīgā darba veikšanai. Strīda gadījumā darba devējam ir pienākums pierādīt, ka nav notikusi diskriminācija.
Tiesībsargs Juris Jansons norāda uz salīdzinājumu: «Ja slimnīcai vajadzīgs kardioķirurgs, tai šajā amatā nederēs mežstrādnieks. Abas profesijas ir godājamas un nepieciešamas. Bet to veikšanai ir vajadzīgas noteiktas zināšanas un prasmes. Līdzīgi ir ar jebkuru citu amatu. Tieši tādēļ, meklējot noteiktas profesijas speciālistus, darba devējam ir tiesības prasīt konkrētas zināšanas un prasmes.»
Tiesībsargs norāda, ka atšķirīga attieksme ne vienmēr ir diskriminācija. Diskriminācija ir nepamatoti atšķirīga attieksme rases, ādas krāsas, tautības, valodas, dzimuma, seksuālās orientācijas, sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, invaliditātes, vecuma, reliģiskās piederības, politiskās pārliecības vai citu apstākļu dēļ.
Rādīt reklāmu
