Par to, kā stutēt tautsaimniecību, jo īpaši reģionos, par jezgu ap
nolikto atslēgu principu Neatkarīgās intervija ar Tautsaimniecības,
agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vadītāju, bijušo vides
un reģionālās attīstības ministru Romānu Naudiņu (NA).
– Pērn neilgi pirms vēlēšanām pieņemto konceptu par nolikto atslēgu principu Maksātnespējas likumā pēc komercbanku iebildēm pēc vēlēšanām atlika. Nolobēja nozare, likumdevēji saskatīja savu brāķi vai tas bija priekšvēlēšanu populisms?– Kad iepriekšējā Saeima par to debatēja, es strādāju valdībā, tāpēc nevaru detalizēti komentēt. Katrā ziņā nozares lobijs ir milzīgs, bet katra nozare aizstāv savas intereses.
– Jūsuprāt, jāatceļ šis princips vai jāmaina nosacījumi?– Sabiedrībā vēl īsti nav izveidojusies kredītņemšanas kultūra. Kā sekas tam redzējām, ka pāris gadus pēc lielās aizņemšanās 2005., 2006. gadā, cilvēki zaudēja īpašumus, nespējot atdot kredītus. Tāda pati situācija 90. gadu sākumā bija Austrumvācijā, ko dāsni kreditēja Rietumvācija, kad arī daudzas mājsaimniecības bankrotēja. No 13 gadu vecuma ik vasaru strādāju pie saimniekiem Vācijā un pats redzēju, ka vienubrīd viņi bija turīgi, bet pēc diviem gadiem jau bija atņemts īpašums.
Mums 20–25 gadus veci jaunieši joprojām domā: kādēļ maksāt 300–400 eiro īri, ja var paņemt kredītu? Bet viņiem strauji mainās vēlmes, viņi apprecas, piedzimst bērni, un domā: kāpēc aizņēmos mazam dzīvoklim, ja vajag lielāku vai pat māju! Bet tajā brīdī viņi nevar savu īpašumu pārdot par kredīta vērtību. Vācijā, piemēram, cilvēki pērk īpašumus pēc 30 gadiem.
– Kāds ir secinājums kontekstā ar likuma grozījumiem?– Lai cilvēki nekļūtu par kredītvergiem, ierobežojumi ir nepieciešami un arī nolikto atslēgu princips jāievieš. Turklāt izmaiņas netiks ieviestas ar atpakaļejošu datumu, tās attieksies tikai uz jauniem aizņēmumiem. Bet jādomā, kā to tehniski labāk izdarīt.
– Bet vai tas veicinās šīs trūkstošās izpratnes veidošanos par aizņemšanos, ja cilvēkiem būs papildu iespēja neatdot kredītu? Bankas brīdinājušas, ka tas sadārdzinās kredītus, tostarp ģimenēm, kas pārdomāti aizņemas pirmajam mājoklim, turklāt redzējām, ka uzreiz pēc likumprojekta akceptēšanas bankas kredītņēmēja pirmo iemaksu paaugstināja no 10–15 līdz pat 30%.– Bankām to ir ļoti vienkārši izdarīt, jo mums Latvijā ir maz banku. Bet domāju, ka tirgus visu sakārtos, ja cilvēkiem būs atbilstoši ienākumi, bankas aizdos, ja nebūs – neaizdos. Bankas vērtēs rūpīgāk un labam klientam dos kredītu arī ar mazāku pirmo iemaksu.
– Tātad šis banku brēciens un pirmās iemaksas paaugstināšana bija spiediens uz likumdevēju?– Iespējams. Es negribētu, lai atkārtotos tāda kreditēšanas politika, kāda bija 2005.–2008. gadā, kas patiesībā bija apzināta. Bet valstij jādomā par atbalstu jaunajām ģimenēm pirmā mājokļa iegādē. Aicināšu veikt likumdošanas izmaiņas, lai varētu ļaut reģionu pašvaldībām būvēt dzīvojamo fondu, lai ģimenes paliktu dzīvot reģionā vai atgrieztos no ārvalstīm.
– Reģionos trūkst dzīvojamā fonda?– Piemēram, Dagdas novadā nav pašvaldībai ko piedāvāt, nav īres tirgus!
– Bet pieprasījums ir?– Ir! Būdams ministrs, apbraukāju reģionālās pašvaldības – visās bija problēmas ar dzīvojamo fondu! Cilvēki zvana pašvaldībām, tostarp no ārzemēm, un prasa, vai viņiem būtu kur dzīvot, ja atgrieztos. Nav! Cilvēkiem Rīgā tas šķiet dīvaini, jo tik daudzi cilvēki no reģioniem ir aizbraukuši, bet jāņem vērā, ka dzīvojamais fonds kopš valsts neatkarības atgūšanas nav atjaunots, tas ir sabrucis, nekvalitatīvs, tādā cilvēki nevēlas dzīvot. Kurš šobrīd grib iet ārā uz ķemertiņu?
– Izskanējis kompromisa variants – nolikto atslēgu principu pārveidot «no obligāta par izvēles iespēju». Kas tā būs par izvēli, ja, izvēloties nolikto atslēgu principu, īpašums kļūs ievērojami dārgāks?– Procenti būs lielāki. Bet domāju, ka šim principam ir jāpaliek, vienlaikus jāļauj reģionu pašvaldībām veidot savu dzīvojamo fondu. Zinu kādu ģimeni, kura atgriezusies reģionā no Īrijas, kurai gan bija dzimtas mājas, kur atgriezties. Īrijā tā grieza lokus un par nopelnīto naudu uzbūvēja trīs vienkāršas siltumnīcas ar malkas apkuri, un veiksmīgi saimnieko. Ārzemēs strādājošie lielākoties ir uzkrājuši pāris tūkstošus eiro, ko var ieguldīt biznesa uzsākšanā Latvijā, bet viņiem vajadzētu no pašvaldības saņemt dzīvojamo fondu īrē ar izpirkšanas tiesībām. Šāda pieredze ir Rietumeiropas valstīs. To redzu kā vienu no risinājumiem, lai cilvēki atgrieztos Latvijā un lai nebrauktu prom. Mums joprojām vairāk nekā 30 cilvēku – vesels autobuss – ik dienu aizbrauc no valsts! Lai viņi paliktu, jāpiedāvā pirmām kārtām jumts virs galvas.
– Un normāli apmaksāts darbs.– Arī tas.
– Kā radīt darba vietas, jo īpaši reģionos?– Latvijā ir teju mazākais uzņēmēju skaits Eiropas Savienībā (ES), tāpēc jāveicina tas, lai mūsu jaunie cilvēki radītu dzīvotspējīgus uzņēmumus. Saeimā uzņēmēji atšķirībā no juristiem skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, bet, piemēram, Bundestāgā ap 56% deputātu nāk no tautsaimniecības. Jau bērnudārzā ar atbilstošām metodēm jārada izpratne par uzņēmējdarbību, skolā tā padziļinātāk jāmāca, jaunieši jāradina uzņemties atbildību.
– Mums nav uzņēmējdarbības pārmantojamības no paaudzes paaudzē, jo šī ir salīdzinoši jauna pieredze.– Tāpēc tā jāmāca jau skolā!
– Šajā kontekstā varam runāt arī par šogad spēkā stājušos normu par komercsabiedrības valdes locekļu personisko mantisko atbildību par uzņēmuma nodokļu parādiem. Uzņēmēju organizācijas cēlušas trauksmi, ka arvien mazāk cilvēku gribēs būt valdēs. Nav pamats bažām?– Ja mēs caur likumdošanas izmaiņām vēl vairāk represīvām metodēm vērsīsimies pret valžu locekļiem, kas nereti ir paši uzņēmumu īpašnieki, jo īpaši mazajā un vidējā biznesā, tas neradīs vēlmi cilvēkiem nodarboties ar uzņēmējdarbību. Ar negodprātīgiem cilvēkiem jācīnās Finanšu, Ekonomikas policijai, kuras jāstiprina.
– Šie grozījumi nupat stājušies spēkā. Rosināsiet tos atkal mainīt?– Tiksimies ar uzņēmēju organizācijām NA frakcijā un runāsim.
Aktuāla problēma, ar ko esmu saskāries arī savā biznesā, ir cilvēki, kam piegādā preces, un viņi par tām nesamaksā, vien pasmejas: nodibināšu jaunu uzņēmumu, strādāšu tālāk, jūs tāpat man neko nevarat izdarīt! Jādomā, kā pasargāt godprātīgus uzņēmējus, lai cilvēki, kuri ir palikuši parādā uzņēmumiem, valstij, nevarētu dibināt jaunus uzņēmumus.
– Pretarguments ir – ja jau nodokļi samaksāti, esi godīgs uzņēmējs, par ko uztraukties kā valdes loceklim. Bet uzņēmēji baidās, ka Valsts ieņēmumu dienests tik un tā atradīs, pie kā piekasīties.– Var visādi pagriezieni notikt arī tautsaimniecībā, ekonomikā, krīze, sankcijas, uzņēmumā var nebūt apgrozījums... Zemniekiem šobrīd ir ļoti sarežģīta situācija tāpat kā tūrisma nozarei, šogad decembrī Vecrīgas kafejnīcām apgrozījums samazinājās uz pusi vai pat četrkārt.
– Pamatā Krievijas tūristu skaita sarukuma dēļ?– Lielākoties. Arī Jūrmalā, kur biju brīvdienās un vakarā gribējām aiziet paēst ap plkst. 22, kafejnīcas Jomas ielā jau bija slēgtas, izņemto Čili- picu.
Rādīt reklāmu
