Hosams Abu Meri ir libāniešu izcelsmes gastroenterologs, kurš Latvijā
dzīvo 22 gadus. Arī viņa sabiedriski politisko aktivitāšu loks ir plašs –
Latvijas Arābu kultūras biedrības vadītājs, Vienotības valdes loceklis
un nu arī Saeimas deputāts. Vienotības sarakstā 12. Saeimas vēlēšanās
viņš startēja ar 17. numuru Rīgā un ar vēlētāju vilkto plusiņu atbalstu
spēja pakāpties uz 9. saraksta vietu, kas viņam
– Jūs esat pirmais arābs, kurš ievēlēts Latvijas parlamentā. Kādas izjūtas jūs pārņēma, uzzinot šo vēsti?– Jāteic, ka man jau bija mēnesis pārdomām, jo netiku ievēlēts 4. oktobrī. Ieguvu mandātu tāpēc, ka tika apstiprināta Laimdotas Straujumas valdība. Šī mēneša laikā man bija daudz pārdomu par to, kā sakārtot savu dzīvi – ārsta darbu, ģimenes dzīvi – atbilstoši tam, lai uzņemtos deputāta pienākumus. Taču galvenais, par ko es domāju, bija savu personīgo mērķu uzstādīšana darbam parlamentā, jo es tur taču vēlos aktīvi strādāt valsts un iedzīvotāju labā, nevis vienkārši sēdēt. Tā ka sajūsmas man nav, drīzāk pienākuma apziņa. Lielāka pacilātība man bija, kad Saeima balsoja par pilsonības piešķiršanu man par īpašiem nopelniem Latvijas valsts labā. Tas notika 2007. gadā. Toreiz, klausoties radiotranslācijā, kā Anta Rugāte Pilsonības likuma komisijas vārdā no tribīnes ziņoja par mani, stāstot tik labas lietas, es pat sāku raudāt no aizkustinājuma. Nopietni. Tad mani pārņēma milzīgs lepnums, ka tā mani novērtē, ka piešķir man Latvijas pilsonību.
Patiesībā lepnums par šo pilsonības piešķiršanu bija iemesls, kāpēc, krīzei sākoties, es nekur neaizbraucu prom, jo, ienākumiem samazinoties, man kā ārstam tiešām bija labākas algas piedāvājumi ārzemēs. Taču man ir pārliecība: es mīlu šo valsti, kura man devusi savu pilsonību, un es nevaru to pamest.
2010. gadā pēc tagadējā Eiropas Parlamenta deputāta Arta Pabrika ierosinājuma iesaistījos partijā Sabiedrība citai politikai (vēlāk tā kļuva par partijas Vienotība sastāvdaļu), jo mana politiskā pārliecība toreiz bija, ka līdzšinējās valdības strādājušas vairāk pašlabumam, nevis tautai. Un šī doma bija mans vadmotīvs, kāpēc iesaistījos politikā.
Kandidēju vēlēšanās arī 2010. gadā. Pēc vēlētāju ievilkto plusiņu un mīnusiņu skaita rezultāts bija līdzīgs kā tagad, vienīgi šobrīd tas ir labāks proporcionāli balsotāju skaitam, kas ir samazinājies.
– Kā jūsu dzimtenē Libānā uztvēra jūsu ievēlēšanu Latvijas Saeimā?– Tur jau notika svinības! Libānieši dzīvo visā pasaulē, un es neesmu vienīgais libāniešu izcelsmes politiķis, kurš ievēlēts savas mītnes zemes parlamentā. Latīņamerikā pat ir bijis libāniešu izcelsmes prezidents, libāniešu izcelsmes deputāti ir Brazīlijā, Argentīnā un arī citās valstīs, Buša un Obamas ASV administrācijās libānieši ir bijuši augstos amatos, arī ASV Kongresā. Libānas parlamentā ir pat tāds goda saraksts, kur atzīmēti visi libāniešu izcelsmes politiķi citās pasaules valstīs. Es tajā esmu jau kopš 2010. gada, bet tagad, protams, tikšu īpaši atzīmēts kā vēlēta amatpersona. Libānā ļoti lepojas ar to, ka esmu ievēlēts Latvijas parlamentā. Arī Libānas Ārlietu ministrija tam veltīs īpašu preses paziņojumu.
Manas dzimtās puses, kas atrodas 40 kilometru no Libānas galvaspilsētas Beirūtas, pašvaldība arī sagatavojusi īpašu paziņojumu un svinības par godu manai ievēlēšanai.
– Šobrīd jūs jūtaties vairāk kā libānietis vai kā Latvijas pilsonis?– Šobrīd vairāk kā Latvijas pilsonis. Strādājot Latvijas Saeimā, es aizstāvēšu vienīgi Latvijas intereses, tas ir pilnīgi skaidrs. Man arī jāteic, ka pēdējos divus trīs gadus es jau domāju latviski, ne tā kā agrāk, kad runājot savas domas pārtulkoju. Tagad pat darbu plānotājā vairs nerakstu arābu, bet gan latviešu valodā. Mana dzīve jau pēdējā laikā vispār saistās tikai ar Latviju. Es mīlu savu dzimteni Libānu, bet laika trūkuma dēļ uz turieni braucu aizvien retāk – reizi gadā uz nedēļu, divām. Pēdējos piecus sešus gadus savus vecākus aicinu paciemoties pie manis Latvijā, nevis braucu pie viņiem uz Libānu. Arī tagad viņi ir Rīgā, lai būtu klāt brīdī, kad devu deputāta zvērestu.
– Minējāt, ka jau esat plānojis savu pienesumu Saeimas darbā. Kādu to redzat?– Es ceru strādāt Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā un Veselības apakškomisijā, jo kā mediķim man ir priekšlikumi un idejas, kā uzlabot situāciju veselības aprūpes jomā. Domāju arī darboties Sabiedrības saliedētības komisijā, jo man ir savs viedoklis integrācijas jautājumos gan kā Arābu kultūras biedrības vadītājam, gan arī no pieredzes citos projektos cilvēktiesību jautājumos.
– Kādi konkrēti priekšlikumi, jūsuprāt, būtu izskatāmi Saeimas Veselības apakškomisijā? Veselības aprūpe Latvijā ir katastrofālā stāvoklī, un, atceros, pirms vēlēšanām jūs diskusijā stāstījāt, ka kā ārsts katru dienu konstatējat vēzi pacientiem, galvenokārt novēlotu izmeklējumu dēļ. Ko tad tur var līdzēt Saeimas komisija, ja galvenā problēma ir naudas trūkums?– Pirmkārt, gribu teikt, ka priecājos par to, ka veselības ministrs Guntis Belēvičs nenoliks deputāta mandātu, tātad, Saeimā strādājot, būs iespēja savus priekšlikumus ministram izteikt tieši.
Otrkārt, ir virkne priekšlikumu par uzlabojumiem veselības aprūpes sistēmā, kas nebūt neprasa tūlītējus lielus naudas ieguldījumus. Piemēram, man ir viedoklis, kā varētu risināt sasāpējušo rindu jautājumu medicīnā. Par to noteikti runāšu ar ministru. Profilaktisko pārbaužu un izmeklējumu veikšanai, manuprāt, ir pareizi jāpiesaista Eiropas Savienības fondu līdzekļi, jo šobrīd tie netiek tērēti atbilstoši. Pareiza slimību profilakse nozīmētu lētākus sākotnējos izmeklējumus pacientu riska grupā, lai nebūtu jātērē lieli līdzekļi ārstēšanai stacionāros pēc tam – asinsspiediena mērījumi, medikamenti un kardiogramma taču izmaksā lētāk nekā stentu likšana angiogrāfijā vēlāk, kad slimība jau ielaista.
Taču finansējuma palielināšana medicīnā, protams, ir nepieciešama – tā pati rindu samazināšana prasītu vienlaikus palielināt gan mediķu darba slodzi, gan arī darba samaksu. Ļoti būtu nepieciešams samazināt arī pacientu līdzmaksājumus – tie Latvijas apstākļiem ir par augstu.
– Jūs gatavojaties strādāt arī Sabiedrības saliedētības komisijā. Kāds ir jūsu viedoklis – Latvijas sabiedrība ir labvēlīga pret iebraucējiem? Tai jābūt vēl labvēlīgākai?– Es teiktu, ka situācija ir uzlabojusies. Pirms 22 gadiem, kad es iebraucu Latvijā, situācija bija citādāka. Protams, ir ļoti konservatīva sabiedrības daļa, kas pret imigrantiem izturas ļoti noraidoši arī tagad. Domāju, ka tas ir galvenokārt tāpēc, ka viņi nepazīst šo cilvēku mentalitāti, viņiem nav pieredzes, kontaktējoties ar citu tautu pārstāvjiem. Eiropā šāda pieredze ir, bet Latvija līdz 1991. gadam bija slēgta sabiedrība, un sekas attieksmē pret iebraucējiem no tālākiem pasaules reģioniem vēl daļēji ir saglabājušās. Tas attiecas ne tikai uz latviešu sabiedrību, bet arī uz Latvijā dzīvojošiem cittautiešiem – arī viņi bija un daļēji arī ir skeptiski noskaņoti pret iebraucējiem no Tuvajiem Austrumiem. Kopš 2001. gada, protams, būtisks ir arī drošības aspekts cilvēku apziņā – islāma teroristu tēma Eiropas valstīs ir aktuāla, un tas arī ietekmē cilvēku viedokli.
Tomēr kopumā – Latvijā nav nopietnu etniskās diskriminācijas incidentu, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Nacionālo minoritāšu stāvokļa, cilvēktiesību jautājumos Latvijā nevar runāt par kādu sliktāku situāciju nekā ES kopumā. Gluži otrādi – mazākumtautības šeit atrodas labākā situācijā nekā daudzās citās Eiropas Savienības valstīs.
Es gan arī saprotu jūsu jautājuma politisko pusi – cik Latvijas politiķi ir ieinteresēti sabiedrības saliedētībā, cik daudz viņi strādā saliedētības labā. Es atzīstu, ka arī manā partijā nav nopietnu ideju, soļu uz priekšu šajā jomā.
Rādīt reklāmu
