Cēsis ir viena no pilsētām, kas piedalās konkursā CITY UP, ko
izsludinājis lielākais Latvijas IT uzņēmums DPA sadarbībā ar Latvijas
Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Microsoft Latvija un pašvaldībām.
Konkursa ietvaros 9.–12. klašu skolēniem ir iespēja izmēģināt savas
zināšanas reālā uzņēmējdarbības vidē, risinot uzņēmumu izvirzītās
problēmas vai radot jaunus produktus, izmantojot jaunākās IT
tehnoloģijas. Pirmie signāli ir iepriecinoši – uzņēmēji nākuši klajā ar
savām vajadzībām un idejām, savukārt skolēni apliecinājuši, ka ir aktīvi
un gana zinoši informācijas tehnoloģiju lietotāji. Tomēr ir šis tas, kā
pietrūkst vēl labākam rezultātam. Par to, kas vēl būtu nepieciešams,
projekta norisi un citām aktualitātēm Neatkarīgā iztaujāja DPA augsto
tehnoloģiju centra SQUALIO vadītāju Sandi Kolomenski.
– Vistālāk uz priekšu projekts pavirzījies Cēsīs, kas reizē kalpo arī kā zināma mēraukla citiem. Kuri bija tie krustpunkti, kur Cēsu uzņēmēju un skolēnu intereses pārklājās?– Vispirms priecē, ka, runājot ar mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, viņi atzina, ka informāciju tehnoloģijas var palīdzēt uzlabot to konkurētspēju – vai tas būtu eveikals, portāls, saziņas forma ar sadarbības partneriem un klientiem. Savukārt skolēni informācijas tehnoloģijas uztver kā sevis attīstības un izaugsmes palīglīdzekli. Nav noslēpums, ka daudzi no viņiem aktīvi izmanto dažādus interneta koplietošanas rīkus un darbojas ne tikai ar viedtālruņiem, bet arī planšetdatoriem – to novēroju tikšanās laikā, uz kuru bija ieradušies vairāk nekā 100 skolēnu. Ar savu attieksmi un uzdotajiem jautājumiem viņi apliecināja, ka savu nākotni vēlas saistīt ar informācijas tehnoloģijām. Tātad galvenais interešu krustpunkts ir uzņēmēju redzējums par to, ka informācijas tehnoloģiju pielietošana var paaugstināt viņu konkurētspēju, un skolēnu vēlme sevi pierādīt un apliecināt. Mēs šajā gadījumā esam kā vidutāji, palīgi, kas mēģina šīs intereses apvienot, jo patlaban nedz uzņēmēju, nedz skolēnu prasmju līmenis vēl nav tāds, lai īsā laikā varētu atrast visoptimālāko risinājumu.
– Kādā stadijā patlaban ir projekts Cēsīs?– Skolēni veido komandas un izvērtē, kura no uzņēmēju idejām būtu attīstāma un – pats galvenais – viņiem pa spēkam, lai pozitīva iznākuma gadījumā varētu arī nopelnīt. Ja uzņēmējam ideja vai risinājums iepatīkas un šķiet noderīgs, viņš to var iegādāties.
– Būtībā, vēl sēžot skolas solā, ir iespēja iegūt praktiskas iemaņas un zināšanas un baudīt sava darba augļus, saņemot par to atalgojumu.– Nenoliedzami, skolēni, palīdzot uzņēmējiem īstenot viņu ideju, apgūst uzņēmējdarbības pamatus, ko mācību stundās diezin vai izdodas izbaudīt. Bet, lai šī sadarbība un mijiedarbība būtu patiešām auglīga un veiksmīga, nepieciešama lielāka pedagogu un arī vecāku iesaiste. Tieši viņi daudzējādā ziņā ir jauniešu uzticības personas, kuru spēkos ir atbalstīt, palīdzēt, motivēt, mudināt uzdrošināties izmēģināt savus spēkus. Ne tikai Cēsīs, bet arī citās pilsētās šā un citu projektu veiksmes atslēga ir skolotāju varēšana un vēlme aizņemtajā ikdienā atrast laiku, lai ne tikai sagatavotu teorētiskos mācību materiālus, bet arī plecu pie pleca ar uzņēmējiem veidotu praktisko sadaļu, būtu kā jauniešu mentori.
Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka skola atver durvis uzņēmējiem un saredz šīs sadarbības praktiskos labumus un ieguvumus. Līdz šim tā vairāk bijusi ziedojumu, dāvinājumu, respektīvi, mantiskā, formā, bet maz redzēts, ka ziedo savu laiku un nodod tālāk zināšanas un prasmes. Mēs uzskatām, ka ir būtiski skolēniem iedot nevis zivi, bet makšķeri, ar ko to noķert.
– Šādu jauno makšķernieku paaudze un spēcīgi, konkurētspējīgi uzņēmumi ir ieguvums ne tikai konkrētai pilsētai, bet arī visam reģionam kopumā.– Jā. Lai arī statistika ir nedaudz uzlabojusies, joprojām iedzīvotāju skaits Latvijā katru dienu sarūk par 60 cilvēkiem. Divas trešdaļas no šā skaitļa veido aizbraucēji – ekonomiski aktīvi cilvēki, un diemžēl lielākie zaudētāji ir tieši reģioni. Iemesli, kādēļ cilvēki izvēlas aizbraukt no Latvijas, ir vairāki, bet viens no galvenajiem – viņi neredz izaugsmes iespējas, nevar nopelnīt pietiekami, lai dzīvotu tajā vietā, kur viņi ir. Kad vaicāju skolēniem, cik no jums domā braukt prom, daudzi no viņiem atzina, ka savu nākotni neplāno saistīt ar dzimto pilsētu un vēl vairāk – Latviju. Tas liek aizdomāties ne tikai par to, kā būs šodien, bet arī par nākotni. Pasaules prakse rāda, ka vairāku lielo uzņēmumu dibinātāji, piemēram, Lerijs Peidžs un Sergejs Brins (Google) un Stīvs Vozņaks un Stīvs Džobss (Apple Inc.) viens otru atrada tieši vidusskolas laikā. Tas ir laiks, kad riskēt ir daudz vienkāršāk, vairāk brīvo brīžu un neveiksmes gadījumā vienmēr ir vecāku ledusskapis, pie kā atgriezties.
Ņemot vērā visu iepriekšminēto, ceram, ka skolēnu sadarbība ar uzņēmējiem, viņu pirmie soļi uzņēmējdarbībā sniegs divējādu efektu. Jaunieši sapratīs, ka nav nekādu šķēršļu, lai līdz ar pilngadības sasniegšanu kļūtu par mazajiem uzņēmējiem un ieguldītu ne tikai savā, bet arī pilsētas un reģiona attīstībā un labklājībā. Uzņēmēji – kļūs konkurētspējīgāki. Idejas, kas līdz šim izskanējušas, ir ļoti labas, un to īstenošana nebūt nav sarežģīta.
Mums nepieciešami ne tikai uzņēmēji un vadītāji, bet arī profesionāli izpildītāji, darbinieki, tādēļ blakusefekts varētu būt tāds, ka daļa jauniešu jau vidusskolas laikā noskata nākamo darbavietu, apzinās, ko un kurā augstskolā studēt, lai šo mērķi sasniegtu, un pēc absolvēšanas atgriežas atpakaļ dzimtajā pilsētā vai reģionā.
– Vai tehnoloģiskie resursi reģionos ir pietiekami, lai nodrošinātu konkurētspējīgu pakalpojumu un risinājumu izveidi?– Pirms iniciatīvas uzsākšanas veicām pētījumu par infrastruktūru, un tā rezultāti apliecina, ka interneta pārklājums Latvijā ir izcils, pat daudzreiz labāks nekā lielākās, attīstītākās, valstīs. Arī ar tehnoloģiju pieejamību viss ir kārtībā. Tāpēc vienmēr sakām, ka IT tehnoloģijas sniedz iespēju strādāt, radīt jaunus produktus vai dibināt savu uzņēmējdarbību no jebkuras vietas pasaulē, kur pieejams internets un dators, kaut no vecmāmiņas pagraba.
Uzskatu, ka svarīga loma šeit ir ne tik daudz infrastruktūrai, kā zināšanām un pirmām kārtām skolotājiem un viņu kompetencei. Var nodrošināt teorētiskās zināšanas par to, kā pielietot informācijas tehnoloģijas, bet ļoti lielu lomu spēlē arī tas, vai IT ir sazobē ar citām jomām, piemēram, uzņēmējdarbību, dabas zinībām, valodām un citiem mācību priekšmetiem. Nedomāju, ka skolotāji Latvijā to nevar izdarīt. Var. Redzu, ka progress skolās ir noticis, ļoti daudzi skolotāji izmanto ne tikai elektronisko atzīmju žurnālu, bet veikli izķer plaģiātus, ko skolēni atraduši internetā. Tas nozīmē, ka skolotāji prot apieties ar informācijas tehnoloģijām. Bet vienmēr var labāk!
– Kādas prasmes patlaban pieprasa IT nozare?– Ļoti daudzpusīgas. IT projekti nenozīmē tikai programmēšanu, tu vari būt dizainers, jurists, mārketinga speciālists, zinātnieks, analītiķis. Kā mums šobrīd pietrūkst – absolventu. Datorikas fakultāti absolvē tikai 80 jauno speciālistu gadā, turklāt jāņem vērā, ka ne visi no viņiem ir sava aroda meistari, spīdekļi. Otra lieta, ko Latvijas augstskolas atstājušas pašplūsmā, ir starpdisciplinārā sasaiste. Tur nevaram novērot strauju progresu, lai gan ir reti izņēmumi, piemēram, tehnoloģijas ir sazobē ar dizainu un biznesu. Bet tieši to uzņēmēji pieprasa visvairāk! Lai varētu izveidot aplikāciju veselības aprūpē, šo jomu vajag pārzināt, neder variants, kad blakus visu laiku sēž konsultants un saka: dari tā, bet tagad – šādi. Bieži vien meklējam IT speciālistus, kuri pārzina loģistikas nozari vai transporta nozari. Starpdisciplinārās sasaistes mums patlaban pietrūkst visvairāk.
– Ar kādu rezultātu, pilotprojektam noslēdzoties, būsiet apmierināti? Kādu rezultātu varēsiet saukt par veiksmīgu?– Vienmēr, aizbraucot uz Cēsīm, ir patīkami tur būt. Pilsētai ir savs šarms, ko izstaro cilvēki, arhitektūra, vide. Ir svarīgi, lai tas nebūtu tikai guļamrajons vai tūrisma galamērķis, bet vieta, kur cilvēki vēlas veidot savu uzņēmējdarbību, viņiem ir iespējas to darīt. Vieta, kurai ir nākotne. Katrs veiksmes stāsts ir kā mazs tās stūrakmens, un, neatkarīgi no tā, vai tas ir jauns vai jau esošs, sekmīgi strādājošs uzņēmējs, priecāsimies par katru īstenotu projektu, ideju. Cik daudz veiksmes stāstu būs Cēsīs un citās pilsētās, redzēsim iniciatīvas noslēgumā nākamā gada sākumā – janvārī vai februārī. Patlaban projektā iesaistījušās četras pilsētas, bet šo skaitli esam plānojuši palielināt vēl par divām.
Rādīt reklāmu
