Par noskaņojumu pēc Saeimas vēlēšanām Rīgas domē, par Saskaņas nākamību,
par to, ko vajag mainīt, lai ļaudis sāktu uzticēties politiķiem, un
citām politiskā procesa aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar
Sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa Saeimas frakcijas priekšsēdētāju
Jāni Urbanoviču.
– Gribēju sākumā jautāt, kā jūtaties pēc vēlēšanām – atkal Saskaņai ir diezgan labs rezultāts un atkal ir skaidrs, ka paliksiet opozīcijā –, bet izlasīju interviju Latvijas Avīzē ar Rīgas vicemēru, partijas Gods kalpot Rīgai (GKR) līderi Andri Ameriku, kas neizskatās pēc intervijas ar vicemēru, bet drīzāk – kā ar otru mēru. Tāpēc pirmais jautājums: «Vai nav tā, ka Rīgā ir divi mēri – Nils Ušakovs un Andris Ameriks?»– Jā, tur ir paritāte.
– Kā to vērtēt? Kāpēc tā ir?– Andra krampis, Nila pretimnākšana.
– Ameriks intervijā atzīstas, ka sociāldemokrātijas ideja viņam nav simpātiska – ar to viņam nav pa ceļam – un saistīšanās ar to ir tikai tāds situatīvs risinājums. Viņš gatavojas nākamajām vēlēšanām, no kā var secināt, ka GKR, iespējams, startēs atsevišķi. Vai tas nevar ieviest kādu disonansi Rīgas domes Sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa/GKR koalīcijā?– Es arī to vaicāju sev.
– Andris Ameriks ir pazīstams ar izcilu prasmi izmantot par transporta līdzekli kādu citu politiķi, lai iebrauktu amatos, – Jāni Jurkānu, Ziedoni Čeveru, Aināru Šleseru, tagad – Nilu Ušakovu. Varbūt beidzot viņš jūtas gan materiāli, gan garīgi tik stiprs, ka var pats vilkt uzvaras kavalkādi?– Bez komentāriem.
– Vai tas var ieviest korekcijas jūsu sadarbībā?– Var.
– Kāpēc atbildat tik izvairīgi?– Tāpēc, ka šie jautājumi būtu jāuzdod Andrim un Nilam.
– Nu, ja negribat runāt, tad nevajag. Runāsim par jūsu pēcvēlēšanu pēcgaršu. Rodas iespaids, ka Saskaņas vēlētāji ir svītrojuši ārā visus latviešus, atskaitot tos, kas jau ir zināmi kā ilggadēji saskaņieši. No GKR neviens, kam ir latvisks uzvārds, nav Saeimā ievēlēts.– Kad vienojāmies ar GKR par kopīgu startu Saeimas vēlēšanās, man personīgi un Ušakovam arī bija lielas cerības, ka pozicionēšanās uz latvisko vēlētāju ir pareiza, ka GKR realizēs savu ietekmi un plus vēl dabūsim sev klāt jaunus vēlētājus. Diemžēl jāatzīst, ka Saskaņas klātbūtne latviskajos medijos bija daudz lielāka nekā GKR, savukārt GKR kandidātus pārsvarā redzējām krievu medijos – radio, internetā un drukātajos medijos. Man šķiet, ka tas bija aplami. GKR vajadzēja būt aktīvākiem latviskajos medijos, tad plusiņu būtu vairāk. Es kā partijas līderis, kas atbild par partijas iekšām, nodrošināju, ka svītrošanas gan nebija. Bet nodrošināt, lai vēlētājs nepieliek krustiņus zināmajiem, bet pieliek tos jaunpienācējiem – to nevar. Mēs jau nevaram rīkoties kā Vienotība Latgalē.
Ja GKR bija dūšīgi kandidāti, viņiem to dūšu vajadzēja vest uz tām vietām, kur viņi ir jau pazīstami. Tas bija nepareizs aprēķins – sanāca, ka viņi mēģināja uzrunāt tikai veco Saskaņas elektorātu.
Mēs daļu savu latviešu šajās vēlēšanās esam zaudējuši. Iepriekš to latviešu procents, kas par mums balsoja, bija daudz lielāks. Mūsu neagresīvo un diezgan neitrālo, bet Ukrainu atbalstošo pozīciju pret Ukrainas notikumiem sodīja tie, kam viss ir skaidrs. Ir tāda ļaužu daļa, kam viss ir skaidrs, gan starp Latvijas krieviem, gan latviešiem. Mēs neapmierinājām gan tos, kas uzskata, ka Krimai jābūt Krievijā, gan tos, kas uzskata, ka vajag aktīvāk lamāt Putinu. Tāpēc mums ir kritums. Krievvalodīgajā elektorātā daļa šo balsu aizgāja pie Latvijas Krievu savienības, savukārt mūsu agrākais latviskais atbalstītājs vai nu negāja uz vēlēšanām, vai izvēlējās citu listi. Tas bija sagaidāms jau pirms vēlēšanām, un tas, ko prognozējām, tas arī ir. Ukrainas notikumu dēļ mums ir kritums. Pret to nebija nekādu līdzekļu. Iespējams, ir arī kādi citi aspekti.
– Vai nav arī tādi tradicionālie Saskaņas atbalstītāji, kas nebalsoja tāpēc, ka jūsu liste bija kopā ar GKR?– Iespējams.
– Kas tālāk? Vai turpināsiet zaudēt vēlētājus?– Mūsu partija ir liela, zināma, esmu visu ko pieredzējis politikā no 5. līdz 12. Saeimai. Pašlaik būšu aizņemts ar palīdzēšanu iejuties Saeimā jaunajai frakcijai. Liela daļa deputātu ir tie paši vecie, bet centīšos, lai jaunajā Saeimā mūsu frakcija ir aktīvāka... bet saglabājot vienu svarīgu īpašību – nepieļaujot tai iet pa ceļu «jo sliktāk, jo labāk». Saskaņa netorpedēja eiro ieviešanu, lai gan mēs mierīgi varējām to norakt. Mums tas būtu politiski izdevīgi, bet Latvijai diez vai. Mūsu tālākais ceļš ir skaidrs. Tas, ka neesam valdībā, ir slikti Latvijai. Tajā situācijā, kas reģionā veidojas ģeopolitiski, būtu pareizi pārbaudīt mūsu kapacitāti, iekļaujot mūs koalīcijā un valdībā. Mēs tam jau bijām gatavi un būsim gatavi tam arī turpmāk. Mēs esam reālisti, mūsu uzdevums ir uzbūvēt reālu sociāldemokrātisku, ne monoetnisku partiju, kas nozīmē izveidot tādu situāciju, ka Saskaņā gan biedru, gan aktīvo atbalstītāju loks gan pašvaldību vēlēšanās, gan Saeimas vēlēšanās ir tāds kā Latvija – virs 60% latviešu un pārējie – nelatvieši. To mēs varam izdarīt, tas nav neiespējami, un tad mūsu atvēziens būs daudz lielāks.
– Tas taču milzīgs darbs! Un etniskās partijas ēna jums vilksies līdzi.– Es zinu partijas celtniecības darbu, zinu, ka tas ir smagi, bet nejūtos vājš to izdarīt. Katrai partijai ir pagātne, bet mēs jau ilgi dzīvojam un mums ir vēl ilga nākotne. Kļūt par labākiem sociāldemokrātiem mums palīdzēs tas, ka esam uzņemti Eiropas sociāldemokrātu saimē, šī Eiropas un pasaules sociāldemokrātu saime mums palīdzēs attīstīties pareizā gultnē zināmos ietvaros.
– Savulaik, kad Kirgizstānas galvaspilsētā notika vardarbīgs etnisks konflikts, jūs biedējāt, ka arī Latviju var piemeklēt Biškeka.– Labi zinu sava elektorāta noskaņojumu un cēlu trauksmi, jo stresoju par dažādām iespējām.
– Un tagad?– Tagad nestresoju.
– Pamēģiniet, lūdzu, abstrahēties no savas Saskaņas un iedomāties, ka esat vērotājs no malas – kā kāds politologs, eksperts. Kā izskatījās 12. Saeimas vēlēšanas?– Es redzu nevienlīdzīgas iespējas starp partijām un kandidātiem – ar resursiem, reklāmām. Vēlētājs bieži tiek muļķots. Un vēlētājam ir tendence atslābināt savu interesi par politikas procesu. Ilgi biedēt ar to, ka «krievi nāk», nevarēs. Šīs no vecās lādes ārā vilktās un pēc naftalīna smirdošās tēzes neved uz labu. Cilvēki, ejot uz Saeimu, protestēja pret kaut ko, bet nebalsoja par savām cerībām. Tagad bija krievi, kas nāk, iepriekš bija oligarhi, ar kuriem biedēt. Tie visi ir māņi, viltus, vēlētāju mānīšana, jo vēlētājs nebalsoja par to, ko viņam patiesībā vajag. Ievēlētie var izlikties, ka zina, ko vēlētājam vajag, taču ar katru reizi uz vēlēšanām vēlētāju aktivitāte mazinās, Saeimas prestižs kļūst aizvien zemāks.
Rādīt reklāmu
