29. februāris, Ceturtdiena
Vārda dienas:
Sākuma lapa » Intervijas » Āboltiņa: Ne pret vienu neesmu redzējusi tādu kampaņu, kāda bija pret mani
Āboltiņa: Ne pret vienu neesmu redzējusi tādu kampaņu, kāda bija pret mani
Autors: Elita Veidemane / NRA.lv / 14. oktobris 2014, 10:19
Intervija ar LR parlamenta priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu (Vienotība): par liktenīgo neievēlēšanu 12. Saeimā, par intrigām Vienotībā, savādībām vēlēšanu sarakstu veidošanā un nākotnes plāniem.


– Vai saskatāt kļūdas savā iepriekšējā darbībā? Varbūt gribat kaut ko atklāt saviem vēlētājiem – gan atbalstītājiem, gan tiem, kas no jums novērsās, izsvītrojot jūs no vēlēšanu listes?

– Vispirms – paldies, ka jūs noticējāt, ka, pašiem neiestājoties par savu valsti, vienreiz varam atmosties totalitārā valstī. Un paldies, ka nenoticējāt tam, par ko tiek tērētas milzu naudas...

– Par kādu naudu jūs runājat?

– Es runāju par naudu, kas tika ieguldīta kampaņās – gan baltās, gan melnās. Manuprāt, šīs vēlēšanas ir vienas no dārgākajām, kādas esmu piedzīvojusi. Reklāmas – cita pēc citas, bez pārtraukuma. Ar avīzēm pilnas pastkastes. Bet ļoti daudzas arī pazuda. No mūsu avīzēm – ap miljons eksemplāru – daļa pazuda. Tagad sāk parādīties. Milzīga kampaņa bija pret Vienotību, un man bija apdraudējuma sajūta: ja cilvēkiem tik intensīvi masē smadzenes par to, ka tikai viens politiskais spēks ir slikts, bet visi pārējie, kas nāks, ieskaitot mūsu izbijušos premjerus, ieskaitot Nilu, ar kuru runā i Maskavā, i Ņujorkā, ieskaitot sīkpartijas, tad rezultāts ir tāds – par mums balso mazāk. Un tomēr – cilvēki aizgāja uz vēlēšanām, stāvēja garās rindās. Tātad viņi zināja, par ko cīnīties – par 1918. gada Latviju.

– Bet ko jūs par sevi sakāt? Jūsu kļūdas?

– Ne pret vienu neesmu redzējusi tādu kampaņu, kāda bija pret mani. Vienotība – lielākais ļaunums, to dzirdēja no visiem. Kampaņa pret mani un Vienotību, domāju, izmaksāja ļoti daudz. Labāk to naudu būtu izmantojuši, lai Zanei zāles nopirktu.

– Zanei?

– Jā, tai jaunajai sievietei, kurai pārstādīja plaušas, un tagad viņai katru dienu vajag krietnu naudas summu, lai segtu zāļu izdevumus. Taču politiķi un žurnālisti viņas vārdu priekšvēlēšanu laikā locīja vienmēr, kad tas bija izdevīgi. Labāk būtu iesaistījušies un palīdzējuši. Tāpēc gribu viņai tagad atvainoties. Taču mana antikampaņa tika veidota nevis uz kādu manu nepadarītu darbu, bet gan uz mēģinājumiem radīt manu emocionālo tēlu. Un to izdomāja cilvēks, kas ar mani nekad nav pat sarunājies. Viņš izdomāja, ka esmu augstprātīga un iedomīga.

– Jūs runājat par Lato Lapsu?

– Jā, par publicistu Lato Lapsu. Un tie viņa e-pasti katru dienu: «Sveikiņi! Kā klājas? Vai neesmu sabojājis dieniņu?» Ir acīmredzot ļoti ilgi jādomā, lai kaut ko no tā uzbūvētu. Piemēram, mani nomelnojošu avīzi. Taču paldies tiem cilvēkiem, kuri tomēr tam visam nenoticēja un vēlēšanu listēs man ievilka daudzus plusiņus. Taču pasūtījums vēl nav noņemts, jo jaunās sērijas, ar kurām tiks šausmināta Latvijas sabiedrība, būs mani komandējumi. Taču es dodos tikai turp, uz kurieni ir nepieciešams braukt. Mana sirdsapziņa ir tīra – neesmu nodarbojusies ar politisko tūrismu. Piedalīšanās konferencēs ir smags darbs, to zina tie cilvēki, kas dodas līdzi.

– Ne tikai par ārzemju komandējumiem ir runa. Cilvēki jums pārmet par bākugunīm, lielo ātrumu, ar kādu pārvietojas jūsu automašīna kopā ar apsargu auto.


– Atceramies taču, kā ar bākugunīm šeit kādreiz joņoja apsardzes auto un kā tas tracināja cilvēkus. Taču kopš laikiem, kad Dombrovskis kļuva par premjeru un Andris Bērziņš – par Valsts prezidentu, bākugunis ieslēdza tikai tad, kad tiešām kaut kur bija ļoti jāsteidzas. Ir gadījumi, kad amatpersonas pavadošie pieņem lēmumu ieslēgt bākugunis. Manu darba grafiku kārto mana biroja cilvēki kopā ar miesassargiem, kuri arī nosaka, kur un cikos man jābūt, un, ja ir kādi neparedzēti šķēršļi, kas gan ir ļoti reti, bākugunis tiek ieslēgtas. Tā tas bija it kā skandalozajā gadījumā, kas notika Baltijas ceļa gadadienā. Braucot uz Lietuvu, kur tika atklāta piemiņas zīme, bija gaidāma Lietuvas TV tiešraide, bet pa to pašu ceļu, arī svinot Baltijas ceļa 25 gadus, pārvietojās riteņbraucēji. Protams, mēs palaidām šos riteņbraucējus, bet pēc tam tika pieņemts lēmums braukt ātrāk. Bet pēc šā gadījuma nevarētu secināt, ka ātruma pārsniegšana ir sistēma. Pēc tam uzzināju, ka vienam fotogrāfam ir uzdots pasekot mums, kā mēs braucam...

– Preses konferencē, ko organizēja Lato Lapsa, viņš atklāja, ka avīzes Vienotība Pietiek! pasūtītāji ir Laimdotas Straujumas «bloka» atbalstītāji, kas par avīzes izdošanu esot publicistam samaksājuši 25 000 eiro. Pagaidām nav dzirdēts, ka Vienotība būtu noliegusi vai apstiprinājusi šādas ziņas. Ja tā ir nepatiesība, kāpēc vēl nav uzsākts tiesas process?

– Protams, nav nekāda Laimdotas Straujumas bloka, kas būtu samaksājis 25 000 eiro. Viņa tajā dienā pat nebija pamanījusi, ka šādas muļķības ir publiskotas. Ir viegli radīt ilūziju, ka kaut kas tāds ir noticis. Bet tiesiskā valstī ir jāizmanto tiesiskas metodes, un Lapsa katras savas vēstules beigās draud, ka būs tiesas process, ja netiks izdarīts tas vai tas. Bet ir arī Lapsam zaudēti tiesas procesi. Kas attiecas uz minētajiem «25 000 eiro», tur būs tiesas process, juristi tagad to visu vērtē.

– Tas, ka Vienotībā eksistē sašķeltība, tas, ka partijā ir Viņķeles bloks, kas šobrīd darbojas īpaši aktīvi, nav noliedzams. Jūs, Āboltiņas kundze, šobrīd esat ļoti ievainojama, un to jūt pretinieki, kas atrodas jūsu pašu partijā. Jums nevajag ienaidniekus ārpusē, tie ir jūsu partijas biedru vidū. Domāju, ka Ilze Viņķele droši virzīsies uz Vienotības priekšsēdētājas amata pusi, un tad jau tālu vairs nevajadzēs sniegties arī līdz premjerministres amatam. Apstrīdēsiet?

– Mēģināšu. Nupat izlasīju, ka vēlēšanās tieši tāds rezultāts kā man ir gan Ilzei Viņķelei, gan Lolitai Čigānei. Bet vēlētājs savu izvēli ir izdarījis, tātad... Nākamajā dienā pēc vēlēšanām notika Vienotības valdes sēde, un visa valde kategoriski noraidīja ārkārtas kongresa sasaukšanu vai manu atkāpšanos. 6. decembrī gaidāmajā kongresā automātiski ir jautājums par partijas vadību, taču patlaban esmu saņēmusi no partijas biedriem, frakcijas kolēģiem un valdes locekļiem uzticības apliecinājumus. Iespējams, divas dienas, kad biju komandējumā, radījušas iespaidu, ka notiek haotiska rīcība. Neatkarīgi no tā, ko darīšu tālāk, šobrīd esmu partijas vadītāja, un tā ir mana atbildība – kādā veidā partija tiks pārstāvēta valdības veidošanas sarunās. Un mūsu premjera amata kandidāte ir Laimdota Straujuma, nevis Andris Piebalgs vai kāds cits.

– Bet es patlaban runāju par Viņķeles aktivitātēm.

– Nē, Viņķele skaļi nav pieteikusi šādas ambīcijas. Tā būtu vēlētāju mānīšana, ja mēs tagad mainītu premjera amata kandidātu.

– Nē, nu kāpēc uzreiz par premjeru? Viņa varētu mēģināt kļūt, piemēram, par veselības ministri vai finanšu ministri. Domāju, ka tad gan Nacionālā apvienība, gan ZZS, iespējams, nobloķētu šādu iespēju. Bet cerēt var vienmēr: finanšu ministre Viņķele kā atslēgas cilvēks, kas stāv cieši blakus Laimdotai Straujumai un klusi diktē, kas viņai jādara...

– Laimdota Straujuma ir gana stingra, viņa vērtē komandu. Ministra amatu kandidāti gan pagaidām nav nosaukti, bet, manuprāt, Jānis Reirs, kurš vada Budžeta komisiju, varētu būt finanšu ministrs. Patlaban esmu atgriezusies, lai nosēdinātu visus pie sarunu galda un saprastu, kādi ir darāmie darbi.

– Kāpēc vairāties runāt par Viņķeles grupējumu? Manuprāt, tas būtu visai vienkārši – skaļi atzīt, ka tāds eksistē un aktīvi darbojas pret jums.

– Vienotībā ir ap 2000 biedru. Uz kongresu atbrauks daudzi. Domāju, ka tieši tāpat, kā vēlētāji nobalsoja par esošo koalīciju, kas nozīmēja – nemainīt kursu, ceru, ka arī Vienotības biedri izdarīs pareizo izvēli un parādīs, ka esam spējīgi strādāt, nevis kašķēties.

– Saprotama jūsu nevēlēšanās spridzināt pašai savu organizāciju. Bet to grauž tādi «ētikas un morāles» pīlāri kā Viņķele un Čigāne, kurām šajās vēlēšanās svītrojumu un plusu attiecība ir tāda pati kā jums, vienīgi viņām abām paveicās ar to, ka Rīgas apgabalā, kur viņas startēja, situācija Vienotībai bija labvēlīgāka nekā Kurzemes apgabalā, kur startējāt jūs. Un jūsu situāciju, protams, pasliktināja Dzintara Zaķa skandāls – iespējamā balsu pirkšana Latgales apgabalā. Bet diez vai Zaķa kungs būtu bijis tik... aprobežots, ka organizētu «cēnerīšu» dalīšanu pie vēlēšanu iecirkņiem. Zaķa kungs nav mans mīļākais vēstures varonis, un, patiesību sakot, viņam – tāpat kā vēl dažiem citiem Vienotības grandiem – vajadzēja prasties un noiet maliņā no vēlēšanu takas. Bet patlaban izskatās tā, ka «Zaķa notikums» ir organizēts, lai īpaši ieriebtu jūsu organizācijai, kas sevi mēdz uzskatīt par Latvijas politikas neatņemamu un neaizstājamu sastāvdaļu.

– Šis gadījums ir ļoti nepatīkams, un tas arī nav vienīgais, kur izskan Zaķa vārds. Taču tajā pašā laikā es augstu vērtēju to, ko viņš darījis krīzes laikā. Bet sabiedrībai patlaban ir neizskaidrojama situācija, kāpēc tieši šajā laikā Zaķim vajadzēja braukt uz Gruziju – kopā ar bankas Citadele pārdošanā ieinteresētām personām. Jā, Zaķis brauca atpūsties, viņš ļoti mīl Gruziju, viņš centās pierunāt arī Valdi Dombrovski, lai viņš izbauda šīs zemes viesmīlību. Bet politikā vienmēr jādomā par to, kā izskatās viens vai otrs tavs solis. Par vēlēšanu rezultāta uzpirkšanu runājot... Ja šis fakts apstiprināsies, būs konkrētas juridiskas sekas, un politiķim vajadzēs uzņemties politisko atbildību. Situācija šobrīd neizskatās labi. Tiesības lemt savas valsts nākotni nedrīkst būt iegūtas kriminālā veidā. Ja tiesībsargājošās iestādes šo faktu apstiprinās, tad diemžēl nāksies šķirties. (Patlaban Dzintars Zaķis savu darbību partijā Vienotība ir apturējis.)


Diskusija par rakstu (0)

Atslēgvārdi: Solvita Āboltiņa

Saistītie raksti

Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats