16. jūlijs, Otrdiena
Vārda dienas: Estere, Hermīne
Sākuma lapa » Intervijas » Solvita Āboltiņa: Politikā ir jāmeklē kompromisi
Solvita Āboltiņa: Politikā ir jāmeklē kompromisi
Autors: Elita Veidemane / NRA.lv / 29. augusts 2014, 10:38
Intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu (Vienotība) par konkurenci ar mazpartijām un Saskaņas centru, par attieksmi pret Ukrainu un Krievijas embargo.


– Saeimas vēlēšanām gatavojas vairākas jaunas partijas. Viena no tām – Šlesera partija Vienoti Latvijai. Viņš apgalvo, ka šis politiskais veidojums piedāvās alternatīvu Vienotībai. Vai esat domājusi, kāda varētu būt šī alternatīva?

– Vienīgais, kur varētu saskatīt alternatīvu, ir tas, ka mums nesakrīt viedokļi par Saskaņas centru valdībā. Ja runājam par ekonomisko attīstību, ceru, ka Šlesers atkal nepiedāvās «gāzi grīdā». Nedomāju, ka Latvijas tauta, kas ar tādām grūtībām pārvarēja krīzi, lai savu ekonomiku savestu kārtībā, būtu kaut ko tādu pelnījusi. Savas valsts līdzekļus mēs varam lietderīgāk izmantot. Joprojām ir nozares, kas skaļi raud pēc finansējuma, un joprojām nav pārliecības, ka nauda tiek izlietota lietderīgi.

– Jūs uzskatāt, ka Vienoti Latvijai varētu nokļūt vienā sasaitē ar Saskaņas centru?

– Tas jau netiek slēpts. Reklāmās tiek runāts par kaut kādu izlīgumu. Bet es nesaprotu, kam, ar ko un par ko ir jāizlīgst? Vai ir jāizlīgst tiem, kuri te gadsimtiem ilgi ir dzīvojuši, nekad ne ar vienu nav strīdējušies un vienmēr apzinājušies piederību Latvijas valstij? Vai jāizlīgst tiem, kuru brāļi un māsas, tēvi un mātes Sibīrijā tika iemesti sasalušos kapos, ar tiem, kuri pēc tam apmetās Latvijā viņu atstātajos dzīvokļos? Šis aicinājums uz izlīgumu ir politiķu izdomāts. Izlīgt var tad, ja ir viens kopīgs, liels mērķis, ja var vienoties par to, kāda ir bijusi Latvijas vēsture, ja var vienoties par vērtībām, kas latviešiem svarīgas, kas mums kā eiropiešiem svarīgas.

– Kāda ir jūsu vīzija par koalīciju pēc nākamajām vēlēšanām?

– Veidojot šo valdību pēc Dombrovska valdības krišanas, kad Zolitūdes traģēdija pielika tai punktu, parādot, ka šajā koalīcijā ir politiķi, kas nespēj uzņemties atbildību, un to nācās izdarīt premjeram, mēs skaidri deklarējām – tāpat kā līdz Zolitūdei –, ka jaunā koalīcija jāveido līdzīgi domājošiem politiķiem kā pretstats ģeopolitiskajam dalījumam. Vēlreiz uzsvēršu: dalījums nav pa nacionālo līniju, tas ir dalījums pa ģeopolitiskās izpratnes līniju. Bija skaidrs, ka zaļzemnieki ir ņemami koalīcijā, lai tā būtu stabila. Vēlētāji ir devuši pietiekami lielu pārstāvību šai partiju apvienībai, tāpēc bija jāmeklē veids, kā sadarboties. Vajadzēja pārliecināt arī Reformu partiju atkāpties no savām sarkanajām līnijām. Turklāt aptaujas liecina, ka pēc vēlēšanām – ja gribam iet, nemainot kursu, – Vienotībai, Zaļo un zemnieku savienībai un Nacionālajai apvienībai jāatrod veids, kā sadarboties. Arī tagad šī koalīcija strādā daudz stabilāk un mierīgāk, nekā tas bija Dombrovska valdības beigu posmā. Ļoti ceru, ka vēlētāji to novērtēs, un šī koalīcija pēc nākamajām vēlēšanām varēs turpināt darbu.

– Tagad gan stilīgi ir iesaukties, ka «mēs neveidosim koalīciju ne ar vienu partiju!» – vai tas gadījumā nav veids, kā ievilkt valdībā Saskaņas centru – Putina Vienotās Krievijas satelītu? Sak, mēs izpildām vēlētājiem doto solījumu – neaicināt koalīcijā Saskaņas centru, bet valdībā, piedodiet, viņi būs! Kaza, kā mēdz teikt, paēdusi, bet vilks – joprojām dzīvs.

– Jā, to deklarē Ingunas Sudrabas partija No sirds Latvijai – ka tā neslēgs koalīcijas līgumu, jo tas esot antikonstitucionāls. Kas attiecas uz šo partiju... Tad, kad bija tikai spekulācijas par to, vai Sudrabas kundze veidos partiju vai ne, galvenais jautājums bija: kāda tad būs viņas komanda un viņas uzstādījumi? Iespējams, ka mums ir darīšana ar Trojas zirdziņu. Patlaban ir 40% vēlētāju, kas nav izlēmuši, par ko balsot, un tā ir liela bīstamība. Ne visi ir apmierināti ar to, kas notiek Latvijā, tomēr šodien ir skaidra pozīcija, kurp mēs vēlamies doties. Attīstība un labklājība – tas ir mūsu mērķis. Un cilvēki Latvijā atgriezīsies tikai tad, ja būs skaidra, stabila un prognozējama politiskā virzība. Vakariņojot kādā restorānā ar Merkeles kundzi, viņa man vaicāja: par ko cilvēki, atnākuši vakariņās, runā? Atbildēju: par mieru, par Ukrainu, par to, kas tagad notiks un vai mēs varam justies droši? Vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem ir tās mazās pensijas, politiķiem ir teikuši: nē, mēs saprotam, mēs pacietīsim, ka tikai nebūtu karš! Pēc tā, kas noticis Ukrainā... Mūsu vecāki taču atceras, kā sākās okupācija un kā notika «brīva» pievienošanās Padomju Savienībai. 1940. gadā Doma laukumā stāvēja tanki – tāpat kā mūsdienās tanki bija Krimā, kad notika «brīvas» vēlēšanas par pievienošanos Krievijai. Ir pagājuši tik daudzi gadi pēc kara, bet kā var mēģināt atkārtot vienus un tos pašus okupācijas scenārijus? Kā Putins šodien var teikt, ka viņš aizstāvēs katra krievvalodīgā tiesības, ja zinām, ka tranzītbiznesā un dzelzceļā nodarbinātie, izmantojot savu etnisko piederību, stiprina savus biznesa kontaktus ar Krieviju? Kā viņš atbalstīs šos cilvēkus? Ar tankiem? Vai ieviešot embargo? Satversmē ir uzsvērts, ka ikvienam ir tiesības savu nacionālo kultūru kopt un vairot, preambulā ir uzsvērtas mazākumtautību tiesības, bet Satversmē ir arī uzsvērts, ka šī ir Latvijas valsts, ko 1918. gadā dibināja latvieši.


Diskusija par rakstu (0)

Atslēgvārdi: Solvita Āboltiņa

Saistītie raksti

Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats