Par bankas Citadele privatizāciju, par tieslietu ministres Baibas Brokas
joprojām neiegūto pielaidi valsts noslēpumam un citām aktualitātēm šī
Neatkarīgās intervija ar Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētāju,
Saeimas deputātu, bijušo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu.
Gaidis Bērziņš: Sabiedrībai ir tiesības zināt, kas notiks ar tās naudu
– Šīs Saeimas pilnvaru laiks jau pavisam drīz beigsies. Vai šā sasaukuma laikā tiesiskas valsts pamati ir stiprināti vai grauti?– Vēlos teikt, ka šīs Saeimas darbības laikā vairāki valsts tiesiskuma pamatakmeņi ir ja ne no jauna ielikti, tad noteikti stiprināti. Tajā pašā laikā, ja turpinām lietot šo salīdzinājumu, nevaru noliegt, ka ir bijuši arī mēģinājumi šos pamatakmeņus paspārdīt. Bet, runājot par pozitīvo, viens no jaunajiem fundamentālajiem ieguvumiem ir pieņemtie Satversmes grozījumi, iekļaujot pamatlikumā jaunu preambulu – šis solis ir ne tikai stiprinājis Latviju kā tiesisku, bet arī kā latvisku valsti, kurā latvieši kā valstsnācija var īstenot savas tiesības. Vienlaikus šī preambula respektē arī mazākumtautību tiesības, kas gan ir balstītas uz noteiktām pamatvērtībām – cieņu pret latviešu valodu, Latvijas vēstures izzināšanu. Tas man šķiet ļoti būtisks ieguvums.
– Sabiedrībā par preambulu un tās nepieciešamību noritēja visai skaļas diskusijas. Atsevišķi inteliģences pārstāvji šo ieceri ļoti nopietni kritizēja. Piemēram, Uldis Tīrons to nosaucis par «nedomāšanas piemēru». Arī no politiķu puses izskanējis ne viens vien skarbs vārds, nodēvējot preambulu par «juristu kliķes populismu» un tamlīdzīgi. Kā jūs komentējat šādu attieksmi?– Kā jurists es vēlos šiem oponentiem minēt tikai vienu piemēru – ne tik sen notikušais referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā nebūtu noticis, ja mums jau iepriekš Satversmē būtu šāda preambula. Manuprāt, tas vislabāk raksturo izdarīto pārmaiņu nepieciešamību un nozīmi.
– Vai šī preambula patiesi veicina mieru sabiedrībā, nevis to šķeļ, aizvainojot tos, kuri ne līdz galam izprot tādus jēdzienus kā valstsnācija? Es runāju par krievu valodā runājošo Latvijas iedzīvotāju daļu, kura būtībā Latvijai ir lojāla, bet šāda preambula zināmā mērā, ja tā var teikt, sakacina šos cilvēkus...– Esmu pārliecināts, ka normāli domājošs cittautietis, kurš dzīvo ārpus savas etniskās dzimtenes, saprot, ka ikvienas valsts pamats ir valstsnācija, kura dzīvojusi šajā teritorijā gadsimtiem ilgi un bez kuras šādas valsts pastāvēšana vispār nav iespējama. Valstsnācija jau nav kaut kāds mūsu izgudrojums – tāda ir gan Vācijā, gan Francijā, gan praktiski ikvienā Eiropas valstī. Tas, ka kāds šo jautājumu mēģina izmantot, nav noliedzams. Bet vēlreiz uzsveru – tieši šeit jau arī slēpjas preambulas un visas Satversmes kopējā jēga – tā garantē ne tikai šīs valstsnācijas, bet arī mazākumtautību tiesības.
– Pēc Jāņa Maizīša neievēlēšanas steigšus tika izmanīts likums, un tagad gandrīz vai visi Saeimas kompetencē esošie personāliju jautājumi, tiesnešu amatus ieskaitot, tiek lemti atklātos balsojumos. Turklāt šie grozījumi tika pasniegti kā milzīga tiesiskuma uzvara. Vai tas tiešām tā ir?– Nevaru noliegt, ka šo likumu grozījumu tapšanas laikā izskanēja daudzi argumenti gan par, gan pret un daudzas iebildes tiešām bija visai būtiskas. Turklāt jāatzīst, ka nereti šādas izmaiņas atklātības veicināšanai likumdošanā notiek vairāk uz emocionālu argumentu pamata, nevis izvērtējot citu valstu pieredzi vai līdz galam izanalizējot to, kāpēc vispār savulaik likumdevējs ir izšķīries par labu aizklāta balsojuma nepieciešamībai. Sava tiesa taisnības ir tiem, kuri apgalvo, ka aizklātie balsojumi kalpojuši dažādu politisko mahināciju īstenošanai, bet vai tagadējie atklātie balsojumi nereti netiek izmatoti tādiem pašiem mērķiem? Jautājumu joprojām, manuprāt, ir daudz, diskusijas noteikti turpināsies un tās ir jāturpina, tomēr šobrīd šī Saeima lēmumu ir pieņēmusi, tāds nu ir bijis deputātu vairākuma uzskats.
– Savulaik pēc domastarpībām ebreju kopienas īpašumu restitūcijas jautājumā jūs atkāpāties no tieslietu ministra amata. Vai toreizējā demisija sasniedza tos mērķus, kā vārdā tā notika, un vai šīs problēmas tagad ir atrisinājušās?– Jāatzīst, ka šo jautājumu man uzdod samērā bieži. Atskatoties uz savu tolaik pieņemto lēmumu, varu apgalvot, ka, lai cik tas skaudri skanētu, šis mans solis tomēr ir attaisnojies. Šīs Saeimas laikā jautājums par restitūciju vairs nav bijis ne likumdevēja, ne valdības darba kārtībā. Es ceru, ka būtisku izmaiņu nebūs arī nākamās Saeimas un valdības nostājā, neatkarīgi no iespējamajām tā vai cita deputāta vai ministra šaurām interesēm. Nedrīkstētu pieļaut, ka denacionalizācijas process tiek pārskatīts par labu kādai vienai konkrētai organizācijai vai grupai. Man tas nebija, nav un nebūs pieņemams ne kā juristam, ne politiķim. Es jau vairākkārt esmu norādījis, ka laikā, kad šie jautājumi negaidīti ieguva aktualitāti, es kā ministrs saņēmu vairāku organizāciju saistību pārņēmēju iesniegumus un vēstules, kuras, balstoties uz iespējamu analoģiju, jau izvirzīja jautājumus par citu īpašumu objektu atgriešanu. Var pat teikt, ka sākās zināms domino efekts, kas rezultātā novestu pie visa likumīgi notikušā denacionalizācijas procesa apšaubīšanas un, iespējams, pat revidēšanas. Es šādu situāciju uzskatīju un joprojām uzskatu par nepieļaujamu un pat bīstamu.
– Restitūcijas idejas lobiji ir neatlaidīgi. Gan jau agrāk vai vēlāk notiks atgriešanās pie šā jautājuma...– Tieši tāpēc, manuprāt, būtu plaši jāinformē arī sabiedrība. Ja pastāv un tiek virzīts kaut kāds atgriežamo īpašumu saraksts, tad būtu jāsniedz arī skaidra atbilde – kāpēc šie īpašumi tagad būtu jāatgriež? Vai tā būtu cena par mūsu drošību, teiksim, kā kompensācija par mūsu nepilnīgi veidoto aizsardzības budžetu? Ja tā, tad runājam atklāti un skaidri, jo tā tad ir pavisam cita situācija.
– Mazliet par izmaiņām Maksātnespējas likumā un jaunu maksātnespējas administratoru satusa noteikšanu. Vai taisnība, ka šobrīd likuma grozījumi ir nolikti uz stāvbremzi?– Nē, likuma izmaiņas joprojām ir Saeimas darba kārtībā. Pašlaik tās ir atbalstītas pirmajā lasījumā, priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir noteikts 17. jūlijs. Tas attiecas tieši uz maksātnespējas administratoru darbību un statusu, kas tika izdalīts kā atsevišķs jautājums no pārējiem grozījumiem. Ja runājam par citām izmaiņām Maksātnespējas likumā, tad tiešām šobrīd to virzība ir apturēta, jo notiek padziļināta diskusija tieši par sadaļu, kas skar fizisko personu maksātnespējas jautājumus, īpaši par tā saucamo nolikto atslēgu principu, cenšoties izvērtēt šādu izmaiņu ietekmi gan uz ekonomiku kopumā, gan atsevišķām programmām, piemēram, pirmā mājokļa programmu un citām. Arī likuma izmaiņas par valdes locekļu atbildību nebija sagatavotas pienācīgā līmenī. Šāda nekvalitatīva likumprojekta nonākšana Saeimā acīmredzot saistīta ar to, ka tā pirmais virzītājs, bijušais tieslietu ministrs Jānis Bordāns ne līdz galam pārzināja un izprata šos jautājumus gan kopumā, gan detaļās. Tagad, nodalot administratoru jautājumu atsevišķi no pārējām izmaiņām Maksātnespējas likumā, pastāv cerība, ka administratoru darbības regulējums tiešām tiks sakārtots.
– Kādas ir būtiskākās izmaiņas, kas skars maksātnespējas administratoru darbību?– Pašas būtiskākās izmaiņas ir tās, ka maksātnespējas administratoriem turpmāk tiks noteikts valsts amatpersonas statuss ar visām no tā izrietošajām sekām un konsekvencēm. Tas nozīmē amatu savienošanas ierobežojumus, interešu konfliktu novēršanas normu piemērošanu, ienākumu deklarēšanu.
– Un šādas izmaiņas jūs esat gatavs atbalstīt?– Šobrīd sabiedrībā ir radies zināms pieprasījums pēc izmaiņām maksātnespējas administrēšanas jomā, un šis varētu būt viens no risinājumiem. Mani gan joprojām mulsina apstāklis, ka šādā veidā no maksātnespējas procesu administrēšanas tiek izstumti zvērināti advokāti, jo viņi principā nevar būt valsts amatpersonas, tā kā ir brīvo juridisko profesiju pārstāvji. Tātad turpmāk, ja likuma grozījumi tiks pieņemti, šos procesus administrēs tikai juristi ar attiecīgu sertifikātu, lai gan vairumā Eiropas valstu ar maksātnespējas procesu administrēšanu nodarbojas tieši zvērināti advokāti.
– Tad kāpēc Latvijā izvēlēta šāda pieeja?– Šo ieceri un šādus grozījumus ļoti aktīvi atbalstīja un veicināja Ārvalstu investoru padome, kurai acīmredzot līdzšinējā prakse bija kaut kādā mērā neērta un traucējoša. Kā zināms, šai padomei ir samērā liela ietekme uz atsevišķiem Latvijas politiskajiem spēkiem. Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka vairumā valstu tieši zvērināti advokāti pilda maksātnespējas administratoru pienākumus, šeit šo pašu valstu pārstāvji visiem spēkiem cenšas panākt advokātu izstumšanu no šiem procesiem. Manuprāt, šajā sakarā ir par ko aizdomāties.
– Kāpēc tieslietu ministrei Baibai Brokai nedod pielaidi valsts noslēpumam?– Vērtējot visus šos notikumus, es atļaušos izteikt pieņēmumu, ka tieši pēdējā laikā ir izveidojusies jauna kārtība, kādā tiek izsniegtas vai neizsniegtas pielaides valsts noslēpumam. Turklāt šī jaunā kārtība nav procesa regulējumā, bet gan tajā, kā šis process notiek praktiski. Ja mēs vēsturiski atskatāmies, kā tas notika citu valdību darbības laikā, tad šāda situācija, ka vienlaikus vienas partijas diviem ministriem (šajā gadījumā Baibai Brokai un Romānam Naudiņam) rodas problēmas ar pielaides saņemšanu, ir samērā unikāla. Acīmredzot ir kāda problēma tieši manis minētajā praktiskajā kārtībā, jo nevar būt šāda sakritība. Turklāt vēl ir kāds jautājums, kas dara ļoti uzmanīgu gan mani, gan Nacionālās apvienības biedrus, atbalstītājus, gan visus pārējos, kuri seko līdzi politiskajām norisēm – kā ir iespējams, ka vēl pirms lēmuma pieņemšanas par pielaides izsniegšanu (kas, kā zināms, tiek izlemts ļoti šaurā lokā) informācija par iespējamajiem sarežģījumiem brīvi izskan mediju telpā? Vēl vairāk – šie jautājumi tiek publiski apspriesti pat vēl pirms atsevišķu personu kļūšanas par ministriem! Vai tas nenorāda uz, teiksim, zināmām īpatnībām pielaižu izsniegšanas kārtībā? Uz šiem jautājumiem pagaidām tiešu atbilžu nav.
Ja runājam tieši par Baibu Broku, kuru personīgi pazīstu jau no 1997. gada, tad man nav pamata neticēt viņas teiktajam, ka viņai pašai neesot ne vismazākās skaidrības par pielaides neizsniegšanas iemesliem. Var jau, protams, teikt, ka reiz viņas juridiskajā praksē esot bijis kāds klients, kurš neesot pildījis saistības it kā pret valsti, it kā pret kādiem uzņēmējiem un tādā garā. Tad jau var ironizēt, ka mēs visi, kuri personīgi pazīstam Brokas kundzi, arī tagad uz pielaidi valsts noslēpumam varam necerēt. Bet, ja pavisam nopietni, tad pašreizējā prakse, ka pašai personai nav ne vismazāko iespēju oponēt šādam lēmumam, liecina, ka sistēmā kaut kas nav kārtībā. Domāju, ka šāda kārtība jau robežojas ar cilvēktiesību pārkāpumiem.
Rādīt reklāmu
