Saruna ar lidostas Rīga bijušo drošības departamenta priekšnieku
Raimondu Lazdiņu par noklausīšanās praksi Latvijas politikā, dažādu
dienestu vāktajām «kompromatu mapītēm» un bēdīgi slavenajiem drošības
likumu grozījumiem, kuri uzsāka Kalvīša valdīšanas lejupslīdi.
– Pagājušā gada nogalē izraisījās skandāls par it kā nelikumīgu cilvēku, tai skaitā amatpersonu, izsekošanu un noklausīšanos lidostā Rīga. Ciktāl šī lieta ir pavirzījusies uz priekšu, un kādā statusā esat jūs?– Šobrīd notiek lietas izmeklēšana, un, kamēr notiek izmeklēšana, nekādus dziļākus komentārus nevaru sniegt.
– Kādā jūs esat statusā? Aizdomās turamā?– Nav tāds statuss.
– Kriminālprocess ir ierosināts?– Protams.
– Kas šajā kriminālprocesā tiek inkriminēts?– Daudzas lietas atklāsies, kad šī izmeklēšana beidzot tiks pabeigta. Tad arī būs saprotams, kas tur īsti ir. Kamēr rit izmeklēšana, nebūtu korekti atklāt detaļas.
– Jums taču ir versija, kāpēc šis process tika uzsākts?– Ir skaidri redzams, ka tā bija masīva kampaņa, kura tika organizēta pret lidostas drošības dienestu. Šī lieta sākās ar mēģinājumiem nesankcionēti iekļūt lidostas perimetrā. Bija vēl vairākas dīvainas lietas, kuras drošības dienestam radīja aizdomas, ka tas viss tiek speciāli organizēts. Bija informācija, ka šie gadījumi tiks atspoguļoti presē, un tagad esam pārliecinājušies, ka tas tā arī notika.
– Nav īsti saprotams, ar kādu mērķi tika organizēta šī iekļūšana lidostā un preses iesaistīšana.– Lai parādītu, ka lidostas drošības dienests nestrādā, lai diskreditētu visu drošības dienestu un aplietu ar dubļiem cilvēkus, kas pēc labākās sirdsapziņas ir pildījuši savus darba pienākumus.
– Tātad tās bija tādas kā provokācijas?– Tā kā provokācijas. Tieši tā. Mūsu rīcībā bija visa informācija, kas tur ir iesaistīts un kādā veidā.
– Kas tad tur bija iesaistīts?– Par to tagad nerunāsim. Lietā ir attiecīgi darbinieku ziņojumi, par kuriem, cik saprotu, tiek veiktas pārbaudes. Kas tur atklāsies, neviens tagad nevar pateikt. Informācija mūsu rīcībā bija, un tagad jāatzīst, ka tā apstiprinājās.
– Precizēsim. Kura informācija apstiprinājās?– Informācija, ka tiks veiktas provokācijas pret lidostas drošības departamentu ar mērķi parādīt, kādi drošības sistēmā ir caurumi un kas tik vēl mums tur nav. Ko tik mēs tur nevadājam un ko tik nepiesedzam. Ziņas, ka lidostas drošības dienestā notiek visādas nelikumības un lidostas vadība Rožkalna kunga [Raimonds Rožkalns – lidostas Rīga valdes loceklis) personā veikusi attiecīgas pārbaudes, skaļi izskanēja televīzijā. Neesmu redzējis presē nevienu atsaukumu, ka tā nebūtu lidostas vadība, kas to visu organizējusi.
– Tātad, pēc jūsu versijas, lidostas vadība ir nostājusies pret drošības departamentu.– Kā es saprotu no tās pašas preses, pārbaudes organizējis Rožkalna kungs. Atbildīgais valdes loceklis.
– Ja pareizi saprotu, tad Rožkalna kungs vēlas iznīcināt lidostas drošības dienestu?– Es nezinu, kādas ir viņa vēlmes. Tās var būt dažādas. Ja cilvēkiem ir vēlme graut, tad viņi strādā, lai kaut ko sagrautu. Ja cilvēkiem ir vēlme kaut ko attīstīt, tad viņi strādā, lai attīstītu. Attīstību šajā procesā es galīgi neredzu. Ir nesaprotami, kā cilvēks ar tik lielu pieredzi var tā uzvesties stratēģiskās nozīmes objektā.
– Jūs centāties izvairīties no vārda «noklausīšanās», kas bieži tiek piesaukts šajā lietā, bet jūs var uzskatīt par vienu no šīs jomas ekspertiem. Latvijā bieži vien daudzi, īpaši politiķi, uzskata, ka visas sarunas tiek noklausītas un vispār klausās visi, kam vien nav slinkums. Cik lielā mērā šie priekšstati atbilst patiesībai?– Pirmām kārtām jāatzīst, ka mēs dzīvojam elektronikas gadsimtā. Tehnoloģijas iet uz priekšu. Ir kameras, mikrofoni, kas ļauj uzņemt attēlus, ierakstīt skaņu no ļoti liela attāluma. Ir dzirdēts par dažādām programmatūrām, kas tiek lietotas. Ja runājam kopumā, tad uzskatu, ka Latvijā problēmu ar noklausīšanos nav.
– Mēs te sēžam, un uz galda man ir mobilais telefons. Vai iespējams, ka mūsu sarunu kāds varētu noklausīties? Tīri teorētiski.– Teorētiski varētu noklausīties dažādos veidos.
– Nevis izmantojot kādas iemontētas ierīces, bet gan izmantojot tikai mobilos telefona sakarus?– Mūsu gadījumā tas diez vai ir iespējams, jo neesam tik liela mēroga personas, lai izmantotu tik sarežģītas sistēmas. Tas viss maksā ļoti dārgi. Mūsu sarunas diez vai var būt tik interesantas.
– Tātad viss nav tik vienkārši, ka, lūk, tur cilvēks sēž ar laptopu internetā, bet specdienesti var sekot līdzi visam, ko viņš dara?– Ir daudzas modernās tehnoloģijas un programmatūras, un, kad nopērkam mobilo tālruni vai datoru, mēs nemaz nezinām, kas tur ir ielikts iekšā jau no ražotāja. Likums nosaka, ka mobilo sakaru operatoriem divus gadus ir jāglabā mūsu atrašanās vietas, un tas ir normāli. Ja es neko aizliegtu nedaru, tad man ne par ko nav jābaidās. Savukārt tikpat normāli ir, ja valsts vadītājiem ir kriptētie telefoni un valstiski svarīgas lietas viņi runā pa kriptētiem telefoniem. Tā vienmēr ir bijis.
– Tātad runas par vispārēju noklausīšanos ir pārspīlētas?– Šīs runas ir daudz, daudz reižu pārspīlētas.
– Tātad iedomas, ka Saeimas frakciju telpās ir noklausīšanās ierīces, ir tīrās muļķības?– Ja visus visur patiešām noklausītos, tad preses pārstāvji katru nedēļu publiskotu dažādas interesantas sarunas.
– Cita Latvijas politiskās mitoloģijas leģenda ir «melnās mapītes» ar kompromatiem. Slavenākais mapīšu īpašnieks bija kādreizējais iekšlietu ministrijas ilggadējais valsts sekretārs Andris Staris, bet baumo, ka šādas mapītes esot arī Strīķei un vēl vienam otram. Ko jūs par šiem stāstiem varat teikt, jo ir dzirdēts, ka arī jums ir sava mapīšu kolekcija?– Stara mapītes jau ir gluži leģendāras. Ja mēs visi būtu tik ļoti aizrāvušies ar šo mapīšu vākšanu, tad būtu tas pats, kas ar noklausīšanos – žurnālistiem nekam citam laika neatliktu. Mapītes vien būtu jāspēj apstrādāt. Katrā [ar drošību saistītā] darbā, kur kāds ir pavadījis kādu laiku, šī cilvēka darba kvalitātes rādītājs ir – vai viņš izmanto vai neizmanto kaut kādas mapītes. Šantažē vai nešantažē. Lidostas gadījumā arī klīda runas, ko tik mēs neesam šantažējuši. Parādiet kaut vienu. Lai tie, kuri pie sevis ir sadomājušies par kaut kādām mapītēm, nestāsta muļķības. To, ko mēs zinām, to mēs arī zinām, un tas lai paliek pie mums. Mūsu profesijā nav labi rakstīt grāmatas par tām lietām, kuras zini. Manā skatījumā visi šie stāsti par mapītēm ir tīrās pasakas.
– Vai tad Starim arī nebija to mapīšu?– Pa visiem šiem gadiem nevienu Stara mapīti neesmu redzējis un nezinu nevienu, kas tās būtu redzējis. Ja tās būtu bijušas, tad gan jau kaut kādā brīdī kaut kas būtu nonācis atklātībā. Drīzāk tās mapītes ir kādu pārkarsušajās galvās.
– Jūs esat iegājis Latvijas politikas vēsturē kā cilvēks, kurš 2006. gada nogalē pēc Saeimas vēlēšanām virzīja tā dēvētos drošības likuma grozījumus, kuri vēlāk kļuva par ieganstu Kalvīša valdības diskreditācijai un popularitātes straujam kritumam. Kas toreiz bija tie iemesli, kas lika šos grozījumus virzīt?– Ja atceramies tos laikus un paskatāmies, kas ir tagad, tad redzam, ka ir lietas, par kurām noteikti ir jārunā. Šobrīd Nacionālā Drošības padome ir pie prezidenta. Ja mums būtu tautas vēlēts prezidents, tad visa vara būtu šim tautas ievēlētam prezidentam. Šobrīd mums ir valdība, kuru ievēlē Saeima, un ir prezidents, kuru arī ievēlē Saeima. Prezidents tomēr ir augstākā pakāpē nekā premjers. Līdz ar to prezidenta drošības padomei ir jābūt daudz augstākā kategorijā nekā tai, kas atrodas pie premjera. Prezidenta padome sanāk reti, izskata visbūtiskākos jautājumus, kuri ierindojami sevišķas slepenības kategorijā. Savukārt ikdienas darbības var skatīt premjera līmenī. Premjeram un ministriem ir jābūt ikdienas informācijai, lai varētu savu rīcību koordinēt.
– Tātad jūsu ierosinājumu idejiskā jēga bija palielināt premjera atbildību?– Tā nebija mana ideja. Tā bija apspriesta koalīcijā. Tur bija vairākas lietas, tai skaitā parlamentārā kontrole, kā arī jautājums par pielaidēm valsts noslēpumam, par ko arī šobrīd ir diskusijas. Ja tauta ievēlē Saeimā 100 deputātus, tad kāds viņiem ir pielaižu līmenis? Ja deputāts ir ievēlēts un pārstāv noteiktu tautas daļu, tad viņš šo vēlētāju priekšā ir atbildīgs par pieņemtajiem lēmumiem. Tai skaitā par lēmumiem, kuri ir ļoti svarīgi valstij. Var runāt par opozīciju un pozīciju, bet ir jābūt skaidri nodalītiem līmeņiem. Tas, kas šobrīd notiek ar tieslietu ministri Baibu Broku, izraisa smagas pārdomas. Mazliet neloģiska ir viena lieta. Viņa bija valdes loceklis Latvijas gaisa satiksmē, un viņai bija otrās kategorijas pielaide, tātad līdz līmenim – slepeni. Viņu no šī amata ievēlēja par ministri. Kāpēc līdz brīdim, kad viņai tiek izvērtēta pielaide augstākās kategorijas pielaidei, viņa nevar saglabāt šo pielaidi līdz līmenim – slepeni? Ja pusgadu veic pārbaudi un atklājas, ka cilvēks kaut ko sliktu ir izdarījis un nevar ieņemt šo amatu, tad tas arī būtu jāpasaka. Taču tā jocīgi, ka cilvēks, kuram ir pielaide 2. kategorijai, nonākot amatā, kurā ir prasība pēc augstākās kategorijas pielaides, nevar pildīt pilnvērtīgi savus amata pienākumus līdz robežai slepeni, kamēr notiek pārbaude augstākās kategorijas pielaides saņemšanai.
– Varbūt jums ir kāda versija?– Latvijā daudzi cilvēki pagātnē ir nodarbojušies ar dažādām lietām, un šīs lietas ir jāpārbauda. Ja likums nosaka termiņa ilgumu, kura laikā šis jautājums jāizskata, tad tā ir likumdevēju atbildība, vai šo termiņu pagarināt vai samazināt. Brokas piemērs rada potenciālas grūtības nākotnes valdībām. Var apstiprināt ministrus, bet, ja vēlāk līdzīgas problēmas atklājas vairākiem ministriem, tad šis kabinets var izrādīties lemt nespējīgs. Tātad kaut kas ir jāmaina, lai šo procedūru padarītu īsāku vai citādāku. Piemēram, drošības dienestiem informāciju par cilvēkiem, kurus plānots virzīt par ministriem, iesniegt laikus, vai arī partijām, piedaloties vēlēšanās, ir jānosauc ne tikai ministru prezidenta kandidāts, bet gan pilns ministru kabineta sastāvs. Tāpat aizkulisēs aktīvi tiek runāts par dubulto morāli. Jau pieminētajā lidostā augstā amatā strādājošam darbiniekam pielaide esot atteikta, taču amatā strādāšot tik ilgi, cik vajadzēs. Ja tas tā tiešām ir, tad jautājumu rodas arvien vairāk.
Rādīt reklāmu
