Latvijas žurnālistu saruna par Valsts prezidenta Andra Bērziņa vizītes
rezultātiem Uzbekistānā un sadarbību ar Latviju ar ārlietu ministru
Edgaru Rinkēviču.
– Kādi ir vizītes Uzbekistānā galvenie ieguvumi?– Šī vizīte ir viena no ievadvizītēm, gatavojoties Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā 2015. gadā. Latvijas prezidentūras viena no galvenajām prioritātēm būs sadarbība ar Centrālāzijas valstīm, kā arī sadarbība ar Afganistānu, ņemot vērā, ka 2014. gads ir pēdējais, kad šajā valstī atrodas ievērojami NATO spēki. Uzbekistānas vizītes ietvaros galvenais politiskais jautājums ir Centrālāzijas un Eiropas Savienības sadarbība. Mūsu galvenās sadarbības jomas politiskajā līmenī ar Uzbekistānu ir cīņa pret terorismu, cīņa pret narkotikām, sadarbība Afganistānas problēmas noregulējumā. Ekonomiskajā ziņā – sadarbība enerģētikas jomā, tranzītā un Latvijas ostu priekšrocību izmantošana. Latvija pamazām redz, ka Ziemeļu apgādes koridors, kas paredzēts NATO spēku Afganistānā apgādes nemilitāro preču tranzītam, attīstās, un mēs vēlētos, lai tas darbotos arī turpmāk. 3. un 4. jūnijā Rīgā notiks augsta līmeņa konference, kurā, piedaloties ne tikai Centrālāzijas valstu, bet arī Ķīnas, Irānas pārstāvjiem, tiks runāts par šo tranzīta ceļu paplašināšanu uz Ķīnu un citām reģiona valstīm, arī pēc tam, kad lielākā NATO kontingenta daļa būs pametusi Afganistānu.
Mums kā tranzītvalstij ir milzīgs sadarbības potenciāls ar katru no reģiona valstīm kravu aviopārvadājumu jomā un, ja tiks atceltas sankcijas pret Irānu kodolieroču programmas dēļ, tad arī ar šo valsti. Latvija vēlētos panākt Ziemeļu koridora komercializāciju pēc NATO spēku apgādes funkcijas izbeigšanās, izmantojot aviopārvadājumus no Ķīnas caur Uzbekistānu uz Baltijas valstīm. Sarunu laikā redzējām, ka Uzbekistānā ir interese par šo jautājumu, un viņi solīja būt maksimāli konstruktīvs partneris šajā jomā.
Ar Uzbekistānas augstākajām amatpersonām tika apspriests arī jautājums par uzbeku studentu skaita palielināšanu Latvijā – jau šobrīd Latvijā mācās 377 studenti un ir vēlme šo skaitu palielināt.
Tika pārrunāta arī situācijas attīstība Ukrainā, Afganistānā un citos pasaules karstajos punktos.
– Uzbekistānas prezidents Islams Karimovs pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu nāca klajā ar paziņojumu par Uzbekistānas redzējumu par situāciju Ukrainā, iestājoties pret separātisma tendencēm, par vienotu Ukrainu, tādējādi iezīmējot krasi atšķirīgu pozīciju no Krievijas nostājas. Jums šāds iespaids radās arī sarunu laikā?– Diezgan precīzs novērojums. Apspriežot Ukrainas jautājumu, abas puses bija vienisprātis, ka jāievēro starptautiskās tiesības – gan ANO harta, gan visi citi līgumi, gan arī par to, ka ir nepieņemami tas, kas notiek Ukrainā – gan saistībā ar Krimu, gan ar militāro pretstāvi Ukrainas austrumos. Abas puses bija vienisprātis, ka Ukrainas nākotnes jautājums ir jārisina politiskā – sarunu – ceļā un jāmēģina izmantot to, ka Ukrainai ir leģitīmi ievēlēts prezidents Petro Porošenko. Latvijas un Uzbekistānas pozīcijas šajā jomā ir ļoti līdzīgas.
– Centrālāzijas reģionā viens no sāpīgākajiem starpvalstu attiecību jautājumiem ir ūdensapgādes jautājums. Tā, piemēram, Uzbekistānā uzskata, ka, ja Kirgizstāna ar Krievijas palīdzību uzbūvēs Kambaratinskas HES, tā mainīs Āzijas lielākās upes Sirdarjas tecējumu un iegūs priekšrocības, regulējot ūdensplūsmu reģionā un arī Uzbekistānā. Ņemot vērā Uzbekistānas un Kirgizstānas sarežģītās attiecības, šis ir visai jutīgs jautājums. Tāpat Uzbekistānā skatās ar bažām, ko Tadžikistāna darīs ar paredzamo Rogunas HES būvniecību.Ko Latvija, prezidējot ES, šeit var līdzēt?– Mēs esam daudz runājuši par ūdensapgādi Centrālāzijas valstu pārstāvjiem, jo šis tiešām ir nozīmīgs jautājums. Un varu teikt, ka Latvijai un Eiropas Savienībai ir ļoti laba juridiskās pieredzes skola, kas palīdzējusi līdz šim risināt ar ūdensapgādes ceļiem un ūdenskrātuvju izmantošanu saistītos jautājumus, īpaši ņemot vērā, ka ūdensapgādes ceļi iet caur vairākām valstīm, kuru ūdensresursi ir kopīgi. Daudzas lietas, kas Centrālāzijas reģionā ir saistībā ar ūdensapgādi, provocē spriedzi un pat konfliktus. Tie rodas tāpēc, ka nav visaptverošu līgumu un juridiska regulējuma ūdensapgādei. ES Ārlietu padomē esam runājuši, ka ES varētu sniegt palīdzību regulēt šo jautājumu politiski juridiskā līmenī, ja visas puses būs ar mieru sēsties pie sarunu galda. Latvija ir vairākkārt uzsvērusi, ka varam piedāvāt Uzbekistānai savu pieredzi un palīdzību vides un energoefektivitātes, ūdens attīrīšanas jautājumos, arī izmantojot ES finanšu instrumentus. Redzam, ka situācija reģionā nav vienkārša, un Latvija kopumā vēlētos vairāk diplomātisko un politisko kontaktu šo valstu starpā, iespējams, ar ES augstā pārstāvja ārlietās un ieinteresēto ES valstu līdzdalību.
– Vizītes laikā tika uzsvērtas Latvijas īpaši labās attiecības ar Uzbekistānu. Latvijas prezidenti jau trīs reizes viesojušies Uzbekistānā. Vai Latvijas puse izmanto vizīti, lai uzsvērtu arī demokrātijas priekšrocības valsts pārvaldē iepretim citām pārvaldes formām?– Latvija ir informējusi Uzbekistānas pusi par ES pozīcijām gan cilvēktiesību, gan dzimumu līdztiesības jautājumā. Patiesību sakot, tieši ar Uzbekistānu sadarbība sieviešu un bērnu tiesību jautājumos ir attīstījusies ļoti pozitīvi. Nevalstiskā organizācija Marta gan ar Latvijas valdības, gan ar ES atbalstu darbojas plaši Uzbekistānā. Latvijas puse gan Uzbekistānā, gan citās reģiona valstīs allaž ir runājusi par šiem jautājumiem, taču šeit neder deklaratīvu preses relīžu stila politika: «atbraucām, pieprasījām, uzspiedām». Tāda politika šeit nedarbojas. Sabiedrības atšķiras, un visi nevar pamosties vienā rītā ar vienādu izpratni par to, kas ir liberālā demokrātija, un kā mēs traktējam to vai citu cilvēktiesību jautājumu. Praktiski sadarbojoties ar Uzbekistānu, piemēram, sieviešu tiesību jautājumā, mēs varam panākt vairāk demokrātijas izpratnes jomā, nekā uzrakstot kādu relīzi.
Rādīt reklāmu
