Par KNAB iekšējām peripetijām, jaunās valdības neatliekamiem uzdevumiem
tieslietu jomā un citām aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar padomju
laika operatīvo darbinieku, Atmodas laika iekšlietu ministru, tagad
zvērinātu advokātu Aloizu Vazni.
– Demisionējušais premjers Valdis Dombrovskis, pirms pavisam pamest amatu, vienreiz atcēla un tad vēl otrreiz atcēla KNAB vadītāja Jaroslava Streļčenoka rīkojumu par KNAB darbinieces Jutas Strīķes atlaišanu. Cik reižu un kas kuram jāatceļ, lai KNAB beidzot sāktu strādāt normāli?
– Sekojot līdzi notikumiem, kas gadu gaitā notiek, manuprāt, norisēm KNAB ir tiešs sakars ar cīņu par kontrabandas koridoriem. Tika nozīmēts par KNAB vadītāju Aleksejs Loskutovs, kuru Juta Strīķe uzņēma ļoti naidīgi. Viņiem labas attiecības izveidojās tikai pēc tam, kad Loskutovs kļuva par zicpriekšnieku – par cilvēku, kurš formāli skaitās priekšnieks, paraksta, kādus papīrus vajag, bet faktiski šo kantori nevada. Un vadīja to Strīķe. Kad atnāca Vilnītis, tad konflikts izcēlās par to, ka Vilnītis gribēja uztaisīt vienu apakšvienību, kas nodarbosies ar kontrabandas apkarošanu Latgalē, un viņš gribēja šo apakšvienību pakļaut sev.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka KNAB varēja sākt strādāt šajā reģionā, kas ir ļoti svarīgs un būtisks, jo visa kontrabanda nāk no tās puses – no robežas ar Krieviju un Baltkrieviju. Un Strīķe nezinātu pirmā par to, kas tiek ķerts, kas tiek izstrādāts un kas tur notiek. Un man šķiet, ka galvenais uzdevums šim kantorim bija tāds, ka vajag iesēdināt nevis tos, ko vajag iesēdināt, bet neiesēdināt tos, kuri ir vajadzīgi. Un no tā visvairāk nobijās Strīķe, tāpēc sākās skandāls ar Vilnīti.
Ja runājam par it kā lielajiem KNAB panākumiem cīņā pret korupciju, tad neaizmirsīsim, ka biroja štats ir ļoti liels – ap pārsimts cilvēku –, taču šie panākumi kaut kā nav sevišķi redzami. Jo, pirmkārt, ir ļoti daudz brāķa. Kaut vai tikai tās lietas, ar kurām es pats esmu strādājis. Ir trīs Oderova lietas, kurās mans klients Vladimirs Oderovs ir attaisnots. Tātad tīrs KNAB brāķis. Ruslana Dervana lieta – arī brāķis. Tā saucamā traktorista lieta, kur vienu manu klientu apsūdzēja par kukuļa došanu pie traktorista tiesību izdošanas. Trīs cilvēki – visi trīs attaisnoti. Šuškēvičas kukuļdošanas lieta – arī attaisnota. Tātad no maniem klientiem vien sešās lietās deviņi cilvēki ir attaisnoti. Bet es jau neesmu vienīgais advokāts valstī – ir daudz advokātu. Droši vien neesmu vienīgais, kam jāsaskaras ar šādu brāķi. Tātad daudz ir brāķa.
– Vai tad lietas tiek tīši safabricētas? Varbūt pietrūkst pierādījumu?
– Manā praksē tie gadījumi bieži ir tādi, ka notikuma nav, kāds pa tālruni kaut ko ir ne tā pateicis, un no tā uzreiz uzbūvē krimināllietu. Pēc tam, kad to tiesā pārbauda, izrādās, ka tur nekā nav – ir čiks. Izrādās, ka nav tāda fakta.
Bez šīm manā praksē sastaptajām brāķa lietām valstī ir arī visiem zināmās, tā saucamās oligarhu lietas, kur troksnis ir liels, bet ar ko tās beigsies, vēl nav zināms. Tā pati visiem apnikusī Lemberga lieta. Grūti pateikt, kas tur ir, bet gadiem ilgi tā velkas. Spriežot pēc tās informācijas, kas nonāk presē, Lemberga lieta ir kaut kāds murgs – kādiem uzņēmējiem šķiet, ka no viņiem pirms gandrīz 20 gadiem izspiesti kukuļi. Un konkrēti kas bija un kā tas noticis, viņi vairs nevar pateikt. Un tiesa gadiem ilgi pratina lietā iesaistītos un nevar gadiem ilgi nopratināt. Ilgi stiepjas arī Latvenergo lieta, digitālās televīzijas lieta. Varbūt tur tajās lietās kaut kas ir, bet augļi tiek rauti no koka galīgi zaļi un ir neēdami – lietas neiet cauri tiesā ar tādiem materiāliem, kādus sniedz KNAB. KNAB uztaisa masku šovu, lielu reklāmu ar rokudzelžiem, speciāli ved aizturētos lielu gabalu pa ielu, lai visas televīzijas var notikumu nofilmēt, bet pēc kāda laika izrādās, ka iznācis čiks – aizturētie jālaiž brīvībā. Neredzu tos lielos panākumus un daudzos atmaskotos koruptantus. Vienīgais lielais koruptants, ko ir atmaskojuši, ir Raimonds Janita no Rīgas domes.
Vienā no intervijām presei Strīķe pauž ļoti interesantu domu – viņa izsaka pretenzijas pret tiesu par to, ka tiesa prasa pārāk daudz apsūdzētā vainas pierādījumu. Viņai pazīstami kolēģi no citām valstīm brīnoties – pie viņiem tādi apsūdzētie un aizdomās turētie, kā pie mums, jau sen būtu notiesāti. Bet Latvijā tiesa netiesājot un prasot pierādījumus. Atceros, ka savulaik ko tikpat absurdu izteica arī eksprezidente Vaira VīķeFreiberga – ka tiesa pārāk daudz pierādījumu prasot. Tātad ir tāda tendence un vēlme, lai tiesa notiesā bez pierādījumiem – pēc revolucionārās pārliecības.
Tāpat dīvaina bija KNAB vēstule tieslietu ministram par to, ka tiesa neobjektīvi iztiesājot lietas un pie tā vainīga apgabaltiesas priekšsēdētāja. Ja tavā rīcībā ir materiāls par to, ka tiesas kaut ko neobjektīvi izskata, tad tam ir augstāka tiesas instance. Tad vajag censties panākt, lai augstāka instance atceļ zemākās lēmumus, nevis rakstīt kaut kādus pamfletus. Tad arī jāatjauno taisnīgums, jāsauc vainīgie pie atbildības. Bet kā tā var – uz kaut kādu personīgu iedomu pamata celt pretenzijas pret tiesu? Šādi teksti kļūst zināmi sabiedrībai, un sabiedrībai sāk rasties iespaids, ka tiesās notiek kaut kas nelikumīgs.
Rādīt reklāmu
