Pēc Neatkarīgās pasūtījuma pagājušā gada nogalē tapušās politiķu un
amatpersonu SKDS veiktās socioloģiskās aptaujas liecina, ka bijusī
valsts kontroliere, tagad uzņēmēja Inguna Sudraba atrodas reitingu
virsotnē.
LR pilsoņu vērtējumā, atņemot negatīvos no pozitīvajiem viedokļiem, Inguna Sudraba ir topa 1. vietā. Cita SKDS aptauja liecina, ka sabiedrības acīs viņa arī tiek uzskatīta par piemērotāko kandidāti premjera amatam. Pagājušā gada nogalē Inguna Sudraba paziņoja par gatavību iniciēt tautas kustību. Un tam sekoja tūlītēja reakcija dažos medijos – ar viņu tika parādīta viltus intervija LTV raidījumā Aizliegtais paņēmiens, TV3 Nekā personīga demonstrēja kadrus no it kā tikšanās ar kādreizējo politisko pretinieku Aināru Šleseru... Vai šī situācija nav mazinājusi I. Sudrabas vēlmi turpināt darbību politikā – šajā sarunā ar Neatkarīgo.
– Vai pēc tā, kā tikāt parādīta LTV raidījumā Aizliegtais paņēmiens, vēl uzticaties žurnālistiem?– Uzticos tiem, kurus pazīstu, un tiem, kuriem patiesi interesē mans viedoklis. Es pārsvarā uzticos cilvēkiem. Līdz zināmiem gadījumiem, protams, un pieredze, ko gūstu, liek man padomāt, vai dažos gadījumos uzticēties ir vērts.
Bet uzticēšanās cilvēkiem tomēr ir mana pamatvērtība, jo nedaru nevienam ļaunu un nepiesārņoju savu galvu ar domām, kā kādu izķengāt vai nomelnot.
– Tātad jūs neesat apvainojusies par to, ka tieši tā ar jums rīkojās citi pagājušā gada nogalē – parādot gan viltus interviju, gan izdarot jums neglaimojošus secinājumus par kādu tikšanos restorānā.– Es tiešām neapvainojos. Es vēlu visiem labu. Es ceru, ka puisis, kas toreiz ar mani Aizliegtajā paņēmienā runāja, varbūt man pēc gadiem pieciem pat atvainosies. Taču – ne jau viņa atvainošanās man vajadzīga. Būtiskāk ir, lai cilvēki dzīvo godīgu dzīvi. Man ir ļoti žēl, ka jauni cilvēki, kurus padomju vara noteikti nevar būt samaitājusi, ir gatavi nodot un melot. Tas man šķiet ļoti bīstami, nožēlojami un sāpīgi. Mēdz teikt, ka mūsu sabiedrībā, cilvēkos rūgtumu ir radījusi padomju vara, represijas. Bet ja jauni cilvēki mūsdienās dzīvo ar okupāciju sevī... nu, tas ir šausmīgi, ka daudzos šeit 1949. gads nav beidzies, kad varēja viens otru padomju varai nodot. Ir taču dzirdēti stāsti, ka ģimene vēlāk atklāj, ka tēvu toreiz, 1949. gadā, nodevis paša brālis.
Kā mēs, mazā latviešu tauta, ceram izdzīvot tagad, ja nevis viens otram vēlam labu un ceram tādējādi izdzīvot, bet meklējam iespēju viens otru nodot un apmelot?
Taču šie cilvēki, kas dzīvo ar nodevības gēnu sirdī, nav laimīgi. Man viņu ir žēl un žēl arī, ka tādi padara mūs kā tautu nabagākus un vājākus.
– Bet varbūt šo situāciju vajadzēja uztvert kā sodu par to, ka par tuvu pietuvojāties tai līnijai, ko sauc politika. Gribējāt likt savu roku klāt, un jums, bāc, pa pirkstiem, sak, nelien, kur nevajag...– Tas, ka mēģina par mani veidot šādus sižetus, rakstīt tekstus, kurus neesmu teikusi, liecina, ka pastāv kaut kādas bailes saistībā ar manu personu. Otram darīsi ļaunu taču tikai aiz bailēm, nedrošības. Ja esi stiprs un dari pareizas lietas, tad tev nav laika darīt otram sliktu. Labu darot, pats būsi ieguvējs. Man ir žēl, ka Latvijā ir tik daudz iebiedētu cilvēku, jo tikai tādi var būt vadāmi, rīkoties negodīgi.
- Neraugoties uz to, Latvijas pilsoņu vidū, pēc SKDS pēdējās aptaujas datiem, ko Neatkarīgā publicēja janvāra sākumā, jūs esat visaugstāk novērtētā persona politiķu vidū.– Mana priekšrocība ir tā, ka, gan runājot ar jums šeit pie ieslēgta diktofona, gan, piemēram, privāti teātra foajē, jūs dzirdētu no manis vienus un tos pašus tekstus. Es paudīšu savus uzskatus vienmēr atklāti un neliekuļošu atkarībā no situācijas. Sava viedokļa maiņu es pamatošu, ja tā tiešām būs noticis, bet nelaipošu un runāšu tieši. Un man nebūs kauns par teikto, ja kāds arī būs noslēpis mikrofonu, ar mani runājot.
– Reitingi liecina par augstu uzticības mandātu. Vai esat mainījusi savu novembrī prezentēto domu par tautas kustības veidošanu?– ...par to ceļu, kā es redzu iespēju vairāk vienot cilvēkus, arī tos, kuri ir dažādās sabiedriskās kustībās un organizācijās? Jā, šī doma joprojām pastāv. Pēc tam, kad tik daudzi cilvēki bija ar mani runājuši par iespēju vai nu pievienoties kādai partijai, startēt Saeimas vēlēšanās, gribēju paziņot, ka esmu gatava cilvēkus vienot.
Redzot, cik daudzi vēlas pārmaiņas valstī, es uzskatu, ka būtiski ir nevis paņemt vienu mazu cilvēku grupu un tad startēt vēlēšanās, bet svarīgi ir, cik iespējams, apvienot šīs grupas un cilvēkus, nodrošinot aktīvu līdzdarbošanos pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai. Tikko ir kāda jau noformējusies grupa, partija – tas cilvēkus atgrūž. Arī es pati šādā jau noformētā politiskā organizācijā iesaistīties nevēlētos.
Brīdī, kad es prezentēju savu ideju par to, kādu vēlos redzēt savu valsti, un informēju par savu gatavību aicināt veidot tautas kustību, nekāda darba grupa, organizācija vēl nebija izveidota.
Esmu pārliecināta, ka var atrast atslēgas, kas ļauj padarīt valsti stipru un varenu, lepoties ar to, atkal atjaunojot ticību savai valstij. Jo tas, ka cilvēki dodas prom no Latvijas, apliecina viņu neticību valstij. Pēdējā pusotra mēneša laikā esmu kopā ar vairākiem cilvēkiem strādājusi pie pamatvērtību dokumenta, pamatnostādnēm – jo jābūt kopējai vīzijai, lai cilvēkus uzrunātu un vienotu. Vairāku biedrību vadītāji un arī individuāli cilvēki ir piekrituši vienoties kopējā kustībā. Domāju, ka divu, trīs nedēļu laikā mēs spēsim šīs organizācijas darbību noformēt juridiski un izveidot publisku platformu, kur cilvēkiem būtu iespēja pieteikties un diskutēt, reģistrēties šajā kustībā.
Manuprāt, viena no ticības valstij atjaunotnes atslēgām ir spēja vienam otru ieraudzīt: nevis ar domu, kā es kādam kaut ko atņemšu un tā kļūšu bagātāks, bet kā kopdarbībā kļūt bagātākiem – garīgi un materiāli. Atslēgas Latvijas atjaunotnei ir šeit pat, uz vietas – no ārpuses tās neviens neatvedīs. Investīcijas, to ieplūšana Latvijas tautsaimniecībā ir ļoti apsveicama, taču jāsaprot, ka katrs ārzemju investors strādā pirmām kārtām pats savam labumam, savai peļņai. Valsts uzdevums būtu radīt vidi, kurā katrs, kas ir uzņēmīgs, katrs, kas vēlas ražot, var to arī izdarīt, maksimāli atbalstot pašmāju cilvēkus, tos, kas spēj kaut ko izdarīt paši savām rokām. Valsts pārvaldei šajā procesā vajadzētu pārslēgt savu domāšanu no tās, ka tā ir tikai maksas pakalpojumu sniedzējs savai tautai, uz to, ka valsts pārvalde ir atbalstītājs un palīgs savas valsts iedzīvotāju centienos. Uzņēmējiem taču nav jācīnās ar valsts pārvaldi, nav jāskraida pa varas gaiteņiem, meklējot atbildes uz saviem jautājumiem. Viņiem ir jābūt gaidītiem, laipni uzņemtiem, lai palīdzētu strādāt, radīt darba vietas, nevis jābaidās nepārtraukti, ka tūlīt viņus pārbaudīs, liks maksāt par kādiem valsts pārvaldes pakalpojumiem soda naudas.
Astoņus gadus, strādājot valsts kontrolieres amatā, es vēlējos panākt, lai valsts pārvalde tiek vērtēta pēc konkrēta rezultāta – tas nozīmē, ka, piemēram, Ekonomikas ministrijai par viņu darbības mērauklu būtu jākalpo tam, kāda ir uzņēmējdarbības izaugsme, cik daudz ir audzis darba vietu skaits, kā audzis ienākumu līmenis valstī.
– Tas, ko jūs sakāt par valsts pārvaldes sistēmas maiņu, saderas ar to, ko pēc Zolitūdes traģēdijas teica Valsts prezidents. Viņš arī pauda uzskatu, ka valstij būtu jāmaina sistēma no parlamentāras uz prezidentālu republiku. Taču nekavējoties prezidents saņēma ļoti nozīmīgu kritikas devu un teju tika apšaubītas viņa spējas vadīt valsti. Kā jūs vērtējat sabiedrības gatavību pārmaiņām – jo sākotnēji varbūt arī šķita, ka visi ir gatavi dzīvot citādi, bet tagad izskatās – nekā.– Valsts pārvaldē droši vien nekādas pārmaiņas nenotiks – to parāda valdības izveides process.
Taču, runājot par valsts pārvaldi, – es nedomāju, ka tur ir slikti cilvēki, vienkārši savādāk jāorganizē darbs. Katrs zinošs cilvēks valsts pārvaldē taču vēlas darīt mērķtiecīgu darbu, nevis producēt papīrus, kuri daļēji aiziet pēc tam miskastē. Valsts kontrolē mums izdevās noorganizēt mērķtiecīgu katra padotā darbu ar tā rezultāta vērtējumu. Jo visi, arī valsts pārvalde, ja vien nav galīgi sliņķi, grib labi strādāt, gūt gandarījumu par padarīto darbu.
– Vai sabiedriskā organizācija, tautas kustība, ko plānojat organizēt, būs platforma startam Saeimas vēlēšanās?– Sākotnēji tā būtu sabiedriska organizācija, bet ar laiku, ja tajā būs cilvēki un griba pārtapt politiskā partijā, – jā, tad noteikti. Jāredz, cik cilvēki būs aktīvi. Es pati domāju, ka daļai no tautas kustības būtu jāpārtop par politisku kustību, jo nav iespējamas politiskas pārmaiņas valstī, kā tikai piedaloties politiskā cīņā, un vienīgā juridiskā forma, kas to pieļauj, ir partijas izveidošana.
– Esmu lasījusi vairāku pašvaldību vadītāju, Reģionu alianses biedru izteikumus, ka viņi būtu gatavi sadarboties ar Ingunu Sudrabu. Viņi ar jums ir runājuši?– Es neesmu pazīstama ar Reģionu aliansi un nezinu, kuri ir tās biedri. Esmu gan runājusi ar vairāku pilsētu pašvaldību vadītājiem par kādām iespējām sadarboties. Taču, man šķiet, ka tās vairāk bija izzinošas sarunas, lai noskaidrotu, vai viņiem ir vērts veidot kādu organizāciju startam Saeimas vēlēšanās, vai kaut ko darīt kopā ar jau esošām partijām. Nekādi lēmumi nav pieņemti, ir bijusi tikai savstarpēja viedokļu noskaidrošana, svarīgi ir, lai pašvaldību vadītājiem ir arī kopējais valsts attīstības redzējums.
– Pēc jūsu pirmās preses konferences izskanēja publiski pārmetumi, ka neesat nosaukusi savus domubiedrus. Esat gatava nosaukt?– Preses konferences brīdī tādas domubiedru grupas īsti nemaz nebija. Tagad ir cilvēki, kas man apliecinājuši gatavību sadarboties kustības izveidē. Taču bez saskaņojuma ar viņiem pašiem es negribētu viņus nosaukt. Divu, trīs nedēļu laikā kustība tiks nodibināta, un tad biedrības dibinātāju vārdi būs zināmi. Varbūt kāds sagaida, ka tur būs daudz sabiedrībā pazīstamu seju. Bet tā īsti nebūs – mani domubiedri ir pašpietiekami, dzīvē un viedumā daudz sasnieguši cilvēki, kuri spēj uzrunāt sabiedrību, bet skaļa atpazīstamība nav noteicošais viņu dzīvē.
– Latvijas politiskā tradīcija paredz nepieciešamību katrai politiskai organizācijai atrast savu naudīgo «krusttēvu». Jums arī tika atrasts...– ...«krusttēvs» Jūlijs Krūmiņš.
Gribu paskaidrot: ja kāds cilvēks, šajā gadījumā kā Jūlijs Krūmiņš, kas publiski izsakās, ka ir gatavs mani atbalstīt, tad tā ir viņa individuāla iniciatīva. Tie, kas mani pat nedaudz pazīst, zina, ka mani nopirkt nav iespējams. Ja kāds vēlas ieguldīt savus personiskos līdzekļus, lai atbalstītu manas politiskās aktivitātes, tad ir pilnīgi izslēgts, ka par to tiks doti kādi personiski apsolījumi un atlīdzība. Materiāls atbalsts politiskai kustībai ir brīvās gribas un pārliecības lieta, saprotot, ka nekādi procenti par to netiks maksāti.
– Vērojot jaunu politisko spēku tapšanas procesus, pēdējā laikā rodas iespaids, ka tie tiek bremzēti no līdzšinējās politiskās varas, izmantojot ļoti ievērojamu administratīvo resursu – gan veidojot atbilstošu likumdošanu, gan brutālāk – tikko, piemēram, kāds uzņēmējs izdomā, ka viņam labāk būtu sponsorēt kādu citu, nevis varas partiju, tā pēkšņi vai nu VID, vai KNAB klauvē pie durvīm, vai kāds varai draudzīgs medijs attiecīgu pārraidi vai publikāciju uztaisa... Tas ir iedarbīgs līdzeklis politiskās pārliecības nemainīšanai un jebkuru jaunu politisko iniciatīvu nozāģēšanai.– Neslēpšu, es to jau izjūtu. Bet mani ar to nevar nobiedēt. Man ļoti atklāti demonstrē, ka tieku izsekota un manas telefonsarunas noklausās.
Bet man gribas, lai būtu pēc iespējas vairāk tādu cilvēku, kas spēj savās domās šo vidi iznīcināt un nesasaistīt sevi ar draudiem un šantāžu. Tas, ko vara dara, ir nožēlojami, tas vien liecina, ka vara ir samērā sapuvusi, ja varai pret saviem uzņēmējiem un sabiedrību jāizmanto šādas metodes. Stipra vara šādas represīvas metodes neizmantotu.
– Jebkura vara var izmantot šādas metodes, ja sabiedrība to pieļauj. Un Latvijas sabiedrība, kā redzams, ir ļoti pasīva kritiskos izpaudumos pret varas lēmumiem. Skat, Latvijā eiro uzspieda, lai arī sabiedrībai tas nepatīk, un ne gailis pakaļ nedzied. Ar ko jūs izskaidrojat sabiedrības pasivitāti? Bailes? Diez vai.– Bailes – tas arī var būt faktors. Bet ir jāapskatās apkārt un jāprot noticēt, ka nav jābaidās no pārbaudes, ka vajag publiski runāt par to, cik nepamatotas pārbaudes vai izsekošanas izmaksā nodokļu maksātājiem. Jāpanāk, lai sabiedrība sāk domāt. Mums vajadzīga domājoša sabiedrība. Bailīga sabiedrība ir varai izdevīga, tā ļauj manipulēt ar cilvēku.
– Vai topošā valdība spēs uzlabot to politisko organizāciju reitingu, kuras ir tajā iesaistījušās? Spēs iegūt sabiedrības uzticību?– Grūti iedomāties, ka varas partijas spētu iegūt nozīmīgu sabiedrības uzticību. Arī Neatkarīgajā nesen publicētā SKDS aptauja vēlreiz apliecināja, ka valdība, Saeima un partijas ir līderes neuzticēšanās jomā – neuzticēšanās šīm institūcijām ir milzīga. Pēkšņi, dažu dienu laikā, nevar tapt jauns koncepts par citādu valsts pārvaldi, turklāt topošajā valdībā cilvēki paliek tie paši un viņi īpaši nemainīsies. Gadiem vara ir pret sabiedrību izturējusies ciniski un augstprātīgi, un īstermiņā nav iespējams pārliecināt tautu, ka tagad tā ir mainījusies.
– Ja jums izdosies sekmīgi nodibināt politisko organizāciju, startēt vēlēšanās – kādā kapacitātē jūs sevi redzat valsts pārvaldē?– Es nedomāju par amatu. Laiks parādīs, kurā jomā būs lielākais labums no manas darbības. Šobrīd man šķiet svarīgi iekustināt sabiedrību, likt tai domāt un iesaistīties procesos. Lai kāda arī vara būs pēc 4. oktobra vēlēšanām – katrai valstij ir vajadzīga domājoša sabiedrība. Nevar pastāvēt valsts, nevar būt stipra valsts, ja nav varas un sabiedrības sadarbības. Arī stiprai varai ir vajadzīga domājoša sabiedrība. Un tautas kustība, ko ar domubiedriem veidoju, ir arī tāpēc, lai nodrošinātu atgriezenisko saiti – starp varu un sabiedrību. Sabiedrības uzticēšanās varai – tas ir izšķirīgs jautājums arī valsts turpmākai pastāvēšanai. Bez tā Latvija būs tikai teritorija, kuru pārvalda no ārpuses ar kādu komisiju un parlamentu, bet tikai ne mēs paši, kas lemj paši savās interesēs.
Rādīt reklāmu
