«Es sāku skatīties vienu amerikāņu seriālu – par kādu ķīmijas skolotāju,
kas taisa narkotikas. Piecas sērijas iedevu Ojāram Rubenim – lai
paskatās, varbūt iepatīkas... Rubenis pie manis atskrēja naktī,
peldmētelī – pieprasīja, lai dodu nākamās sērijas,» Raimonds Pauls,
izkritis no savas nopietnās komponista un pianista lomas, ar azartu
stāsta par vienu tiešām gaumīgu seriālu, kas ieguvis ne mazums balvu –
tas ir piecas sezonas garais stāsts Breaking Bad. Pēc tam gan neseko
skaidrojumi, ko par to saka Lana, ka Raimonds pa naktīm skatās
seriālus... Paula acīs nodzirkst smīns, un viņš atkal ir tas pats
pašironiskais latvju ģēnijs, kam 12. janvārī aprit 78 gadi. «Neko
nesvinēšu,» kā vienmēr noburkšķ Maestro, bet ir skaidrs, ka svinēs gan:
varbūt kādas dienas vēlāk, varbūt kādas nedēļas pēc tam, bet viņš jau nu
gan atradīs iemeslu, lai ar darbu atzīmētu kārtējo jubileju.
– Nu tad stāstiet par saviem slepenajiem plāniem.
– Kādi tur plāni... Atteicu Latvijas Televīzijai piedalīties Jaungada raidījumā (saruna notika vecajā gadā – aut.). Pēdējā laikā man tomēr jādomā, kur piedalīties. Pēc pagājušā gada Jaungada raidījuma skandāla Latvijas Televīzijai vajadzēja sākt gatavot gadumijas raidījumu jau augustā. Janvāra beigās gan man būs Operā koncerts, un tur es gribu likt akcentu uz jauno Latvijas Radio bigbendu.
Mazvārdīgais Maestro neizstāsta līdz galam savu ieceri, taču to mums pasaka priekšā afiša: «Janvāris ir Raimonda Paula jubilejas mēnesis – par godu tam 27. janvārī Latvijas Nacionālajā operā notiks vērienīgs koncerts ar vairāku solistu piedalīšanos. Koncerta pirmajā daļā klausītājiem tiks atskaņoti Maestro jaunie aranžējumi izteikti džezam raksturīgos ritmos un harmonijās, kas komponēti īpaši izpildīšanai kopā ar Latvijas Radio bigbendu. Raimonds Pauls ir atjaunotā bigbenda patrons un jau iepriekš atzinis, ka šis sastāvs ir liels sasniegums latviešu kultūrai. Bigbends lieliski sevi pieteicis vairākos koncertos kopā ar mūzikas pasaulē atzinību guvušiem mūziķiem. Īpaši Maestro jubilejas koncertam Latvijas Radio bigbenda sastāvam pievienosies Berlīnes filharmonijas kontrabasists Gunārs Upatnieks. Koncerta otrā daļa veltīta vokālajai mūzikai Edgara Vītola vadītās jauniešu vokālās grupas Con Moto, vokālistes Kristīnes Prauliņas un Nacionālā teātra aktieru Jura Jopes un Madaras Botmanes izpildījumā. Muzikālais pavadījums – Latvijas Radio bigbends, pie klavierēm – Maestro Raimonds Pauls.»
– Gribu radīt tādu kā mūzikla iespaidu, – turpina Raimonds Pauls, – būs vēl nedzirdēta meitene – Kristīne Prauliņa. Tas, ko viņa dziedāja, man šķita interesanti. Kārtējo reizi mēģināšu pilnīgi jaunu koncerta formu, un tad jau manīs, kas sanāks. Tas nav vienkārši – salikt divdaļīgu koncertu Operā. Vēl piestrādāšu Jānim Peteram uz jubileju, kas būs vasarā. Bet viņš tāds savārdzis izskatās... Septiņdesmit pieci gadi, nav jau tik daudz, taču kāda nu kuram tā veselība... Esmu lūdzis atbalstu daudziem, bet nav jau ar ko runāt, tas gandrīz nevienu neinteresē. Tāpēc es varu runāt tikai par savu – par muzikālo pusi. Viss pārējais... Pārējais izraisa sliktu dūšu, un tie ir apmēram trīs vārdi – koalīcija, izaugsme un attīstība. To visu es klausos jau nez cik gadu un vēl tikpat daudz klausīšos. Reālā dzīve taču ir pavisam citāda nekā tā, ko tie valdītāji redz no savu krēslu augstumiem. Vajadzētu taču viņiem vienreiz paskatīties, kas apkārt notiek. Un kas ir noticis 2013. gadā? Tik daudzas traģēdijas!
– Jā, 2013. gads bija briesmīgs...
– Bet notika arī daudz kas labs. Man bija uzstāšanās Erevānā, nu, to vajadzēja redzēt! Tās bija Erevānas 2795. dzimšanas dienas svinības. Visa uzņemšana, publikas atsaucība, saņēmu arī visādus ordeņus – nu ko tur runāt. Uz Erevānu mani aizlidināja ar privāto lidmašīnu. Aizbraucu arī tepat uz Pleskavu, domāju, ka tur vairs nekādu īpašo lomu es nespēlēju, bet izrādījās, ka tā nav – krievu mentalitāte parādījās visā krāšņumā, mani uzņēma kā karali.
– Krievijā jūs dievina, jūs taču to zināt jau sen.
– Nezinu, vai dievina, man jau šķiet, ka mēs tur sildāmies uz veciem lauriem... Protams, tie, kuri saistīti ar skatuvi, mēģina kaut ko darīt. Vienu dienu pa televizoru rādīja – spēlē lielisks orķestris, un tā priekšā mūsu diriģents Andris Nelsons. Fantastiski! Tur, ārzemēs, neviens neinteresējas, no kuras valsts viņš ir nācis, tur visus interesē tas, kāds viņš ir diriģents. Un diriģents viņš ir izcils. To jau tikai mēs atceramies: vai, viņš taču ir mūsējais! Bet nereti mēs tieši pret savējiem izturamies kā pret pēdējiem, piedodiet, mēsliem... Tā attieksme reizēm ir nožēlojama. Un tikai pēc tam, kad tie talantīgie cilvēki no mums ir aizbraukuši, mēs sākam viņus atcerēties un meklēt viņu latvisko izcelsmi.
– Jūs arī varētu kaut kur aizbraukt, dzīvot un spēlēt...
– Es nekur nebrauktu, jūs jau mani labi pazīstat. Katram ir savs raksturs un savi mērķi. Un tagad, zināt, man ir savs mērķis – noskatīties to seriālu (Pauls nogrudzina savu ironisko smiekliņu). Lai nebūtu nekādu ģimenes skandālu, es to sāku skatīties vēlā stundā – katru vakaru pa divām vai trim sērijām. Lieliska aktierspēle, sižets ierauj skatītāju iekšā. Es tagad nodarbojos ar narkotikām: skatos seriālus. Jo labs seriāls ir kā narkotika.
– Politikai arī sekojat? Lūk, jauna valdība tiek veidota...
– Nekas jau tas traks nav, ka valdība kritusi, katastrofa ir tā, ka nav ko vietā likt. Valdības vadītājs un ministri – tie taču ir svarīgi amati. Bet nekāda izaugsme nav manāma.
– Jums nešķiet, ka Latvijai trūkst nācijas līdera?
– Oi... Kā jūs domājat, kāpēc koris Latvija ir izcils?
– Tāpēc, ka tam ir izcils diriģents – Māris Sirmais.
– Nu protams, ka tieši tāpēc. To var attiecināt arī uz valsti. Ja valstij būs izcils diriģents...
– Premjers arī varētu būt tāds «diriģents». Jūs redzat kādu kandidātu?
– Andris Šķēle! (Smejas). Lai lasītājus vēl vairāk satriektu, tad pateikšu – Ainars Šlesers. Bet šos cilvēkus mediji ir uztaisījuši par... vai, dieniņ. Pirms kāda laika es mēģināju izteikties diezgan asi, bet tad sapratu, ka tam nav nekādas jēgas.
– Kādam tas asums taču ir jāizsaka.
– Jāizsaka tad, ja pēc tam seko reakcija. Bet tā reakcija aiziet tikai līdz interneta komentāriem. Taču reakcijai vajadzētu būt parlamentā. Kaut gan tur, patiesību sakot, viss arī apstājas... Tagad taču redzamas visas tās cīņas par likvidatoriem un administratoriem... Jūs negribētu tādu amatu, par kuru jums nāktu miljoni?
– Kurš tad negribētu?
– Ir vēl viens vēlams amats – kļūt par eiroparlamentārieti. Vai nav skaisti? Mēnesī alga tūkstošiem eiro, un pēc tam visi stāsta, ka aktīvi cīnījušies par Latviju. Es kaut kā neredzu...
– Kāda bija jūsu sajūta, kad uzzinājāt par Zolitūdes traģēdiju?
– Vispirms bija tāda sajūta, ka tas nenotiek pie mums. Nu nevar tā būt, un viss! Kāpēc veikals sabruka dienā, nevis naktī? Skaidrs, ka tā bija baismīga traģēdija. Bet tad, kad sākās izmeklēšana, jau bija skaidrs, ka neviens tur neko neizmeklēs. Beigās atradīs kādu pārmijnieku, kādu ugunsdzēsēju, sargu vai kasieri, kas laikus visus neizdzina ārā no veikala... Un dibina vēl kaut kādas sabiedriskās komisijas, kas taisās «strādāt» par simtiem tūkstošiem latu! Profesionāļi var pateikt dažu dienu laikā, kas tur notika. Kas šajā valstī darās? Vai tad neviens nevienu brīdi neredzēja, kas notiek Liepājas metalurgā? Visas avīzes par to runāja, bet valdība tikai gaidīja, ka tā rūpnīca nogrimst pavisam. Metalurgam klāt ķeras likvidatori un administratori – nu, zelta amats! Uz citu nelaimes rēķina viņi saņem milzu naudas. Tāpat jau bija arī ar Krājbanku: administratori saņem miljonus. Un par Zolitūdi runājot – visi izsaka līdzjūtības, bet kā tiem cietušajiem cilvēkiem un bojā gājušo ģimenes locekļiem lai palīdz? Es nezinu! Lielās bēdās nevar palīdzēt nekā... Nu, samaksās kompensācijas, palīdzēs ar ziedojumiem, uzliks kapa pieminekli? Bet kā pasargāt cilvēkus, lai nekas tāds vairs neatkārtojas? Es tiešām nezinu. Un man ir vēl viens jautājums. Visu Latviju pārņēmusi lietuviešu Maxima. Bet kāpēc neviena latviešu firma tādā pašā veidā nevar pārņemt visu Latviju? Toties mūsu modrie likumsargi pieķērās Gunāram Ķirsonam – tas savu Lido mājiņu bija uzbūvējis trīs metrus ne tā, kā vajadzēja. Tā varbūt ir vienīgā latviešu firma, uz kuru kaut cik gribas aiziet. Ķirsons ar mokām kaut kā izkūlās no bankrota, bet viņu atkal dzen zemē iekšā! Tagad gan visas celtnes sāk pārbaudīt, bet kur tie pārbaudītāji agrāk bija?!
– Jauki, ka Latvijā ceļ koncertzāles. Varbūt tās vismaz būs stabilas.
– Par to arī nevaru nomierināties. Cēsīs tūlīt būs koncertzāle, Liepājā arī stellē augšā... Rēzeknē jau gatava. Jautājums, protams, arī par to, kā dabūt pilnas tās koncertzāles. Bet kā tad ar Rīgu?! Vai tad Rīgā nevajag koncertzāli? Ar ko mēs varam pievērst pasaules uzmanību? Tikai ar saviem izpildītājmāksliniekiem, ar koncertiem, ar labu mūziku! Tikai ar to! Bet es Rīgā neredzu tādu vietu, kur būvēt koncertzāli. Savulaik es sēdēju komisijā, kas grasījās pārbūvēt Kongresu namu. Bet tad to pēkšņi atzina par padomju laiku arhitektūras pieminekli! Tātad tam vairs nedrīkstēja ķerties klāt. Atceros, pirmais pārbūves tāmes izcenojums bija 10 miljoni latu. Nepagāja ne divas nedēļas, kad izcenojums pacēlās līdz 20 miljoniem latu. Nu tad lika to Kongresu namu mierā – lai stāv, kā stāvējis. Ak, tu kungs – padomju laiku arhitektūras piemineklis!
– Manuprāt, koncerti Latvijā ir iespējami labum labie. Vēl rudenī jūs nopietni runājāt ar Aivaru Brīzi par to, ka 2014. gada vasarā varētu noorganizēt lielkoncertu Skonto stadionā – ar izciliem izpildītājiem, ar simfonisko orķestri, ar Maestro Raimondu Paulu priekšgalā...
– Jā, tāda runa bija gan. Tādu koncertu mēs būtu varējuši uztaisīt. Bet zināt, kas pie manis nesen ieradās vizītē?
– Nezinu gan.
– Cilvēks, ko jūs visi ļoti labi pazīstat. Viņa uzvārds ir Virga. Ainars Virga. Viņam 2014. gadā dzimšanas diena – 50 gadi. Es viņam teicu – viss ir atkarīgs no tevis, es tevi atbalstīšu. Bet tu skaties, vai tu varēsi tikt galā ar savu galveno problēmu. Nedod dievs... Vienā koncertā bija tā, ka viņu uz skatuves nevarēja izlaist. Tā ir traģēdija, par kuru negribas pat runāt...
– Jūs gan, par laimi, esat spara pilns.
– Viss atkarīgs no veselības. Es ieeju azartā un daru, cik varu. Ja kaut kas iekšā sāpētu, tad jau gan... Es, protams, varu ironizēt, cik uziet, bet tas jau lietas būtību nemaina. Tikko paķēru uz zoba Zigfrīdu Muktupāvelu: pateicu, ka mēs rīkosim labdarības koncertu. Visi man jautā: kāpēc, kāda nelaime kaut kam notikusi? Es saku, nē – Muktupāvels televīzijā izskatās tik tievs, ka viņam spīd cauri, tāpēc mēs sametīsim naudu, lai viņam būtu ko ēst. Kāds jau viņam to nostučīja... Bet viņš tomēr jokus saprot.
– Jokus mīlot, mēs varētu arī kādu gadu nepiedalīties Eirovīzijā. Bet nu atkal piedalāmies.
– Tiešām? Divas valstis laikam atteicās... Tās, kas bija gudrākas. Nu, ja mums nav ne melodiju, ne izpildītāju, tad varbūt pagaidīt, kamēr uzradīsies? Aizsūtīt uz Eirovīziju cilvēku tikai tādēļ, lai viņu pēc tam te pa avīzēm vazātu un ņirgātos par viņu? Vajag kādu gadu izlaist, tā nebūs nekāda traģēdija!
– Pieminējāt Krājbanku, kurā pazaudējāt 700 000 latu. Bijušais Krājbankas prezidents Ivars Priedītis nesen izteicās, ka jums, sak, vajadzēja klusēt, tad jūs būtu savu naudu dabūjis atpakaļ.
– Mums taču ir visādas iestādes, kurām jānodarbojas ar izmeklēšanu. Un ko tās patiesībā dara? Vai Bankas Baltija lietā kaut kas ir zināms? Visi gali ūdenī! Arī ar Parex visi gali ūdenī. Nu, jā, mēs jau neesam grieķi. Pat ne ukraiņi. Protams, es neaicinu neko dauzīt un lauzt, bet kaut kā taču ir jāpretojas tiem, kas par tevi ņirgājas. Bija taču pat nodibināta parlamentārās izmeklēšanas komisija. Un ar ko tā beidzās? Komisijas priekšsēdētājs Jānis Lāčplēsis kļuva par Daugavpils domes priekšsēdētāju. Un viss. Satversmes tiesā tai komisijai vispār neviens nepievērsa uzmanību.
– Visai pesimistiski runājat.
– Tā tas ir. Nu, paskatieties uz mūsu teātru aktieriem. Ir grūti! Tās mazās aldziņas, teju katru nedēļu pirmizrāde. Vieni glābjas ar seriāliem, citi ar koncertiņiem. Un tas tumšais laiks, kas tagad Latvijai uznācis... Kad lido pāri, tad redzi – Latvijai tāds kā vates slānis pāri pārlikts. Kad beidzot būs gaisma? Laiks skrien, bet gaismas kā nav, tā nav. Un pagājušais gads vispār bija pilnīga melnā strīpa – aizgāja Imants Ziedonis, Uldis Stabulnieks, Aivars Brīze, Harijs Spanovskis... Paskatos uz sevi – man jau 78 gadi! Tikko akadēmiķim Stradiņam bija 80 gadu jubileja. Es viņam teicu: «Es visu laiku jums dzenos pakaļ.» Drīz panākšu...
Rādīt reklāmu
