Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdis Andris Jaunsleinis
sarunājas ar Neatkarīgo par eksministru Edmundu Sprūdžu un LPS nostāju
attieksmē pret būvniecības procesu, Partnerības līgumu, nodokļiem.
– Pirmajā decembrī demisionēja vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) ministrs Edmunds Sprūdžs. Daudz aprunāts un kritizēts ministrs. Lielā mērā – par komunikāciju. Avīzes pat rakstīja, ka viņam ir konflikts ar pašvaldībām daudzskaitlī. Vai tā bija?
– Viņš nesaprata pašvaldības.Lai arī pats, šķiet, domāja, ka saprot. Vēlāk šīm attiecībām tika kabinātas klāt birkas, saistot nesaprašanu ar politiku, kaut gan faktiski domstarpības bija saistītas ar pašvaldību būtības izpratni. Pašvaldību sfēra ir ļoti sarežģīta. Tā aptver visu valsti, un spējām sadarboties, uzklausīt visas puses ir ļoti liela nozīme. Laba sadarbība ar LPS neizveidojās.
– Kā Edmundam Sprūdžam, jūsuprāt, pietrūka?
– Cilvēkam bez sākotnējās pieredzes ir grūti būt ministram. Bet Sprūdža kungam nebija pieredzes ne valsts pārvaldē, ne pašvaldībās, ne arī partijas darbā. Protams, neviens par ministru nepiedzimst. Tāpēc viņam bija saudzēšanas laiks – seši mēneši, kuru laikā viņš varēja sagatavoties pilnvērtīgam darbam. Bet acīmredzot arī viņa tuvākajā lokā nebija cilvēku ar pietiekamu pašvaldību darba pieredzi.
No otras puses – viņš daudz braukāja, daudz tikās ar pašvaldībām. Varēja cerēt, ka šīs tikšanās, iepazīšanās ar lietām radīs arī lēmumus attiecīgā līmenī. Kad viņš kļuva ministrs, viņam bija vairākas cerīgas idejas. Piemēram, vēlme atbalstīt uzņēmējdarbību pašvaldībās. Varbūt viņam traucēja jaunība, tās maksimālisms. Grūti pateikt. Pozitīvi ir arī tas, ka viņš nebaidījās nākt uz sanāksmēm un runāt. To cilvēki pozitīvi novērtēja. Bet viņš tomēr nesaprata un neieklausījās. Tāpēc rezultāts ir tāds, kāds ir. Laika, lai saprastu drēbi, Edmundam Sprūdžam bija pietiekami.
– Latgalieši gan viņu aizstāvēja. Teica, ka viņam piemitusi degsme un iedziļināšanās. Tas tāpēc, ka viņš atbalstīja Latgales attīstības programmu?
– Latgalei tika novirzīti zināmi resursi. Cilvēki teica: paldies. Es tur nekā slikta neredzu. Bet – Edmundam Sprūdžam kā ministram vajadzēja redzēt valsti kopumā. Neviena pašvaldība neteica, ka Latgales jautājums nav jārisina. Edmunds Sprūdžs atbalstīja Latgali, taču labāk būtu, ja viņam būtu bijusi vienāda pieeja visām pašvaldībām, kur attīstības līmenis ir zems. Tad varbūt arī attieksme būtu bijusi citāda.
– Pašvaldību skepsei tika likts pretī tas, ka vājām pašvaldībām izdevīgs vājš ministrs.
– Tādā garā runājot, iespējams, tieši stiprām pašvaldībām varētu būt izdevīgs vājš ministrs. Lai gan vājš ministrs nav izdevīgs nevienam. Ne pašvaldībām, ne valdībai. Izdevīgs ir profesionāls, spējīgs ieklausīties, spējīgs pārliecināt par savām idejām, uz kompromisiem spējīgs ministrs. Nevis tāds, kas mēģina uztiept savu, izmantodams administratīvos resursus un pieeju – ja tu neesi ar mums, tad tu esi pret mums. Ar tādiem gājieniem demokrātiskā sabiedrībā neko nevar atrisināt. Ja tev ir kādas idejas, tad pārliecini par tām. Ja tu to nespēj, tev jāpiekāpjas. Turklāt – es domāju, ka pašvaldības nav vājas. Tie, kas uz to cer, kļūdās.
– Kā vērtējamas idejas, ko viņam izdevās dabūt cauri Saeimai?
– Es gribētu aicināt politiskās partijas pēc Saeimas vēlēšanām tās attiecīgi labot. Jo nekādas jēgas ne atklātajiem balsojumiem, ne amatu ierobežojumiem nav. Turklāt šīm idejām bija ar pašvaldību darbu nesaistīti mērķi. Tās parādījās pirms pašvaldību vēlēšanām, un to nolūks bija mēģināt izslēgt no vēlēšanu sarakstiem pašvaldību darbiniekus, mēģināt ar administratīviem līdzekļiem ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Izmantojot atklātumu, nodrošināt kontrolējamus balsojumus par amatpersonām. Samazināt pašvaldību deputātu skaitu, lai arī tur, kur tas ir samazināts, rodas problēmas ar komiteju darba nodrošināšanu.
Kad mēs aicinājām tā nedarīt, neviens neklausījās… Sak’, mums ir vara, mums ir spēks, mēs darām kā gribam! Galvenais – neviena no šīm idejām nebija Reformu partijas vēlētājiem adresētajā programmā. Tātad – tām nebija vēlētāju mandāta. Ja vēlētāji būtu devuši mandātu, piemēram, deputātu skaita samazināšanai, mums ar to būtu jārēķinās. Bet mums nav jārēķinās ar nepārdomātām idejām, kurām mandāta nav. Tāpēc teicām, ka tas mums nav pieņemami. Un arī vēlētāju atbilde bija tāda, ka visi šo ideju virzītāji pašvaldību vēlēšanās zaudēja. Tā bija sabiedrības atbilde. Sabiedrība tomēr ir gudrāka par tiem, kuri izmanto šādus paņēmienus.
– Ko Edmunds Sprūdžs paveica ministrijā? Tika rakstīts, ka viņš pārlicis citur ZZS valdīšanas laikā novilktās sarkanās līnijas, ka noracis «ministrijā iepriekš pastāvējušo sistēmu »?
– Pirmkārt, sarkanās līnijas bija liela problēma arī tam politiskajam spēkam, ko viņš pārstāvēja. Un – faktiski visas lietas, kur vien parādās sarkanās līnijas, ir spekulācija. Turklāt ZZS jau nebija vienīgā partija, kas pārstāvēja šo ministriju. Tur bija Tautas partijas, Jaunā laika ministri…. Es domāju, ka gan Reformu partija, gan tās cilvēki sirga ar kaut kādām fobijām… Tas viņiem traucēja. Reformu partija kļuva savu pašas pieņēmumu ķīlniece. Es nezinu, ko viņš tur noraka. Tas jāprasa viņam pašam. Domāju, ka ministrija lielās kadru maiņas rezultātā ir novājināta. Nevis nostiprināta. Jo ikvienā ministrijā tomēr jābūt līdzsvarā cilvēkiem ar pieredzi un jaunpienācējiem.
– Vai LPS, kā raksta, pielika roku pie viņa demisijas?
– Nekādu roku LPS nekur nepielika. Es domāju, ka te vaina, pirmkārt, jāmeklē katram pašam sevī. Un tikai tad pie pārējiem.
– Decembra sākumā LPS nosūtīja prezidentam, Saeimai un Ekonomikas ministrijai būvniecības procesam pievērstu vēstuli. Ko pašvaldības grib šajā procesā mainīt?
– Vēstulē ir ietverts tas, ko mums neizdevās panākt tad, kad tika veidots jaunais Būvniecības likums. Jo pirms traģiskajiem notikumiem pašvaldības tika taisītas par būvniecības procesa bremzētājām un birokratizētājām. Valdīja noskaņojums – visu vajag vienkāršot, visu vajag atdot privātās rokās… Tāds bija izmaiņu vadmotīvs. Mēs tomēr uzskatījām, ka vajag stiprināt nevis kolektīvo, bet personīgo atbildību par šīm lietām. Sākot ar projektētāju, inženieri,beidzot ar būvuzraugu un būvnieku. Mēs uzskatām, ka pašreizējais būvniecības procesa tiesiskais regulējums tiek balstīts tieši kolektīvajā atbildībā, bez stingra būvniecības dalībnieku kompetences sadalījuma. LPS uzskata, ka valsts atbildība nedrīkst aprobežoties tikai ar papildu kontroles institūciju radīšanu, bet ir jābūt reālam valsts un pašvaldību kompetences sadalījumam. Valstij nav jānodrošina papildu kontrole, bet jāuzņemas atbildība par tehnisko projektu ekspertīzi, būvuzraudzības kontroli, būvju drošības un ekspluatācijas kontroli. Normatīvos ir jānosaka, kas konkrēti un kādā apjomā ir jākontrolē būvinspektoram un arhitektam un kāda ir viņu kā amatpersonu atbildība.
Varam pacelt attiecīgu sanāksmju protokolus un noskaidrot, ka mēs savulaik pastāvējām uz to, par ko tagad runā: zināms birokrātijas līmenis ir jāsaglabā drošības dēļ. Pretī tika teikts – jūs gribat tikai bremzēt, jūs negribat tikt vaļā no birokrātijas… Mūsu pozīcija bija: labi, ja ir vienkāršas ēkas, kur nav daudz cilvēku, varam rīkoties vienkāršāk. Bet ar sabiedriskām celtnēm saistītā procesā, lai nodrošinātu atbildību, savai daļai birokrātijas ir jābūt. Es tomēr ceru, ka saistībā ar šiem traģiskajiem notikumiem tiks pārskatīts tas, kas saistāms ar konkrētu personisko atbildību. Ja negribam atkal iedzīvoties kādās nelaimēs, kaut kādā līmenī valsts un pašvaldību kontrole pār šiem procesiem ir jāsaglabā.
– Kāpēc LPS uzskata, ka vajag jaunu paradigmu veselības un sociālo pakalpojumu finansēšanā?
– Tāpēc, ka nav pieņemama situācija, kad pelēkā ekonomika maksā tikai daļu no spēkā esošajiem nodokļiem. No vienas puses, mēs sakām, ka mums ir par maz naudas, ka netiekam galā ar visām funkcijām, kas būtu valstij jāveic. No otras puses, sakām, ka nodokļi ir pārāk lieli, tos vajadzētu samazināt. Bet – nodokļu nomaksa pret IKP uz 2013. gadu veido tikai 28% no IKP. Turpretim vecajās Eiropas dalībvalstīs nodokļu ieņēmumi ir 50% līdz 60% no IKP.
Kādi tam iemesli? Vai nu ir maz nodokļu maksātāju, vai arī liela daļa no mums maksā nodokļus daļēji vai nemaksā vispār. Sabiedrībā nav ilgtermiņa ticības publiskai pārvaldei. Bet, ja ejam to ceļu, ko piedāvā Reformu partija – vienkārši samazinām nodokļus, tad jārēķinās, ka mēs visi tos arī maksāsim. Bet, ja nē, tad tas mazumiņš, kas maksā nodokļus, saruks vēl vairāk. Paradigma ir – nevar, nemaksājot nodokļus, gribēt dzīvot tā, kā dzīvo tas, kurš nodokļus maksā.
Turklāt – tā būs kļūda, ja turpināsim skatīties uz veselības, sociālo pakalpojumu vai ekonomikas izaugsmi kā atsevišķām lietām, nevis to kopsakarā. Ja paziņojam, ka samazinām nodokļus, tad jābūt skaidram plānam, kā panāksim to, ka maksājam nodokļus. Mēs redzam, ka privātajā sektorā ļoti daudzu cilvēku atalgojums ir minimālā darba alga. Bet, ja skatāmies mazumtirdzniecības apgrozījumu un salīdzinām ar to, cik naudas nopelnīts pēc nodokļu nomaksas, iznāk, ka spējam ik mēnesi iepirkties par divreiz lielāku summu nekā nopelnām. Jautājums – kur rodas starpība? Varam samazināt darbaspēka nodokļus. Pats par sevi tas ir pareizi. Bet šīs lietas ir jārisina to kopumā. Tā vienkārši samazināt IIN nevar, jo tas skar to cilvēku kategoriju, kam ir viszemākie ienākumi. Te jādomā par apgādājamiem un neapliekamo minimumu u.tml.Skatāmies, kas notiek ar zemāk atalgoto kategoriju, kas notiek ar nodokļu iekasēšanu kopumā, vai ir pasākumu plāns, kā samazināt pelēko sektoru…
Nodokļu likumos paredzētiem izņēmumiem un atvieglojumiem jābūt atšifrētiem valsts budžetā kopā ar ietekmes aprēķinu uz tautsaimniecību. Svarīgi būtu arī zināt un parādīt katra nodokļa efektīvās likmes. Turklāt jāatzīst, ka sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas tiek izmantotas necaurspīdīgi, tiek tiražēti dažādi mīti, ko iedzīvotājiem grūti pārbaudīt, tāpēc būtu labi, ja visi nodokļu ieņēmumi (arī pensiju sistēmas 2. līmeņa līdzekļi) tiktu uzrādīti valsts budžetā, jo sociālās apdrošināšanas obligāto maksājumu daļa, lasot valsts budžetu, pazūd. Šī nodokļa daļa, kas veidojas no ikviena iedzīvotāja veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, tiek ieguldīta finanšu tirgū. Tas būtu jāuzskata par valsts atbalstu komercbankām. Tādēļ būtu godīgi, ja nodokļu izlietojums būtu atklāts, ja visi zinātu, cik daudz valsts ir aizdevusi finanšu tirgum, un ja šīs saistības būtu pareizi atspoguļotas valsts budžeta ieņēmumos.
– Ar ko nākamā gada valsts budžets pašvaldībām labāks par šī gada budžetu?
– Budžets nav labāks. Diemžēl jāpriecājas par to, ka tas nav daudz sliktāks. Rezumējums ir ļoti vienkāršs. Divus gadus notiek galvenās pašvaldību ieņēmumu bāzes – IIN – reforma, kura samazina šo bāzi, un samazinājums netiek kompensēts. Varam droši teikt, ka šogad un nākamgad visas IIN reformas mēs apmaksājam no pašvaldību budžeta. Tie ir 80 miljoni latu divos gados. Protams, ja valsts šo summu kompensētu, mēs krīzes laika problēmas katrā pašvaldībā varētu risināt ātrāk. Iedzīvotāji to sajustu.
– Spriežot pēc LPS attieksmes pret Partnerības līgumu, globālās intereses pastāv drīzāk pretrunā nekā saskaņā ar nacionālajām.
– Varētu teikt, ka globālo un nacionālo interešu attiecības ir līdzīgas attiecībām starp valsts un pašvaldību interesēm. Ne vienmēr konkrētās teritorijas intereses pilnībā sakrīt ar valsts interesēm. Tas ir objektīvi. Nevienam nav noslēpums, ka Eiropas struktūrfondu nauda kalpo Eiropas mērķu realizācijai. Tas arī ir objektīvi. Protams, Eiropas mērķi tiek izvirzīti, vadoties no kaut kāda attīstības līmeņa. Pieņemsim, vidējā Eiropā. Bet Latvijā daudzas lietas nav līdz tam vidējam līmenim tikušas. Piemēram, ceļi. ES fondu jaunā plānošanas perioda (2014.–2020.) noteicēji saka – tās ir jūsu iekšējās lietas, jūs tās finansējiet no sava budžeta. Mēs atbalstīsim tās lietas, ar ko jūs uzlabojat konkurētspēju. Bet – ja ceļi nav sakopti, kāda konkurētspēja? Atkal tā pati problēma – nodokļu iekasējums ir par mazu, lai pilnvērtīgi uzturētu nacionālās intereses.
Par galveno līguma trūkumu mēs uzskatām to, ka netiek īstenota Nacionālā attīstības plāna pamatnostādne – panākt ekonomikas izrāvienu. Tikai niecīga daļa no Partnerības līgumā atbalstītajām aktivitātēm v e i c i n ā s ekonomikas attīstību, bet lielākā tā daļa atbilst citu ES valstu vai ES birokrātijas interesēm. 89 Latvijas pašvaldības nav saņēmušas skaidru atbalstu to attīstībai kohēzijas politikas ietvaros. Tāpēc pastāv bažas, ka ES budžeta izlietojums nemazinās, bet gan veicinās konkrētu Latvijas teritoriju tālāku depopulāciju un reģionālo atšķirību palielināšanos.
Ja NAP būtu veidots no divām daļām, kur vienā atklātos, ko darām par ES struktūrfondu līdzekļiem (piemēram, investīcijas zinātnē, investīcijas konkurētspējā), bet otrā tas, ko finansējam no sava budžeta, tad mēs ar savu NAP kopumā varētu parādīt Eiropai finansējuma kopainu. Te Eiropas nauda, te mūsu. Mūsu vājums ir tas, ka mēs par to savu daļu nevaram pateikt neko.
– Pēdējā, 24. LPS kongresā jūs definējāt jaunus izaicinājumus. Ja spriest pēc kongresa rezolūciju satura, šo izaicinājumu piepildījumam nepieciešamas visai būtiskas pārmaiņas politikā.
Vai pēc kongresa ir sperti kādi pretimnākoši soļi šo pārmaiņu dēļ?
– No šī parlamenta un koalīcijas puses mēs tādus soļus neredzam. Tāpēc gatavosim savus priekšlikumus nākamajām parlamenta vēlēšanām, nākamajai Saeimai. Cita ceļa mums nav. Mūsu piedāvājums tām politiskajām partijām, kuras ies uz jaunajām vēlēšanām, balstīsies šī kongresa lēmumos. Es savā kongresa runā diezgan atklāti pateicu, ka no pašvaldību puses tā, kā bija, vairs nebūs! Izbrīnu radīja tas, ka mēs neparakstām vienošanās protokolu. Bet – kā bija, tā nebūs! Parakstīt protokolu, kurā nekā nav – tas nav pieņemami. Attīstība – tā ir kompromisu māksla. Bet kompromiss vienmēr ir abpusējs. Nevar būt tā, ka piekāpjas tikai viena puse. Ja no valdības puses būtu bijusi kāda pretimnākšana, mēs būtu vienojušies. Bet valdība, tāpat kā iepriekšējā gadā, izdomāja, ka turēs stingro līniju, stingro politiku. Mēs ne soli nekur nepiekāpjamies! Tā bija valdības kļūda.
Tomēr ir nopietni jāpārskata tas, uz kādas bāzes mēs veidojam valsts attīstību. Es neaicinu uz nepārdomātu izšķērdību, bet nevar būt tā, ka valsts attīstības pamats ir tikai taupība. Mēs gatavosim savus priekšlikumus, runāsim ar politiskajām partijām, kuras startēs vēlēšanās. Šodien grūti pateikt, vai tās būs kārtējās vai ārkārtējās… Mana galvenā vēlme jaunajā gadā ir – lai pašvaldības ne tikai dzird, bet arī lai ieklausās tajās. Ja tiks mēģināts realizēt politiku – dzirdam tikai to, ko gribam, un nedzirdam lietas kopumā, tad valstij tas nebūs labi.
Rādīt reklāmu
