Fragments no šodien "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" publicētās intervijas ar
Mākslas zinātņu doktoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Ojāru
Spārīti.
– Letonikas piektajā kongresā jūs teicāt, ka Latvijas zinātne Eiropā ir pastalu svarā. Kas ir pastalu svars?
– Ar to es domāju Latvijas nespēju piedāvāt pasaules tirgum savai identitātei un savai zinātnei lielāku pievienoto vērtību kā vien to, kas pastāv šādā teorētisko inovāciju fragmentu vai pastalu smagumā. Mana lielākā traģēdija ir apzināties to, cik nepilnīgi mūsu humanitārās un sociālās zinātnes mārketē sevi Rietumu tirgū. Mēs to pašu lībiešu valodu, Latvijas vēsturi, mākslu un arhitektūru par maz skatām plašās Eiropas un pasaules zinātniekiem interesantās kopsakarībās. Ir jau skaisti gremdēties apcerē par buramvārdiem, kas teikti pie kāda vietējā dižakmens vai svētavota, tomēr šādu pētījumu tirgus ir tikai no Daugavpils līdz Ventspilij.
Nebūt ne tik senos laikos – 20. gadsimtā – filozofs, estētikas vai mākslas speciālists viens pats uzrakstīja mākslas vēsturi, aptverot visas nozares un analizējot arhitektūru, mākslu, tēlniecību, lietišķo mākslu un kultūras sakarus gan vēsturiskajos, gan stilistiskajos kontekstos. Mūsdienu humanitāro zinātnieku nelaime ir šaurā specializācija vai nu apcerot tikai baznīcu gaiļus, vai ziediņus uz Meisenes porcelāna kafijas tasītēm. Varbūt ir zudusi spēja redzēt, kas vieno Meisenes un Kuzņecovu fabrikas porcelānu, kas kopīgs un kas atšķirīgs laikam, kurā dzīvo sabiedrība, kas lieto porcelāna traukus. Es vienkāršoju, bet man šķiet, ka zināšanu fragmentēšanās un humanitāro pētījumu sašaurināšana līdz ārkārtīgi šaurām tēmām ir laupījusi prasmi operēt ar globālām vērtībām, atņēmusi drosmi vispārināt, salīdzināt un pārredzēt ne tikai mākslas, bet visu citu nozaru spēles lauku kopumā.
No otras puses – Latvijas pārtikas tehnoloģijas, organiskās sintēzes, biomedicīnas, gēnu inženierijas, datorzinātnes, fotonikas produktus dzīvības un lietišķās zinātnes dīleri ir gatavi pirkt tāpēc, ka ar tiem ir iespējams pelnīt. Bet saistībā ar Latvijas humanitāro zinātņu produktu neviena par nacionālu sevi dēvējoša valdība nav bijusi gatava maksāt kultūras stumbra, tā zarojuma izpratnei un attīstībai nepieciešamos līdzekļus. Tāpēc šai zinātnes sadaļai, kas baro sabiedrības garīgās, ētiskās un kultūras saknes, ir visliesākais finansējums. Mani māc šaubas, vai nākamā Latvijas politiskā elite sapratīs, ka globalizētā pasaulē reģionālā identitāte ir tās lielākā vērtība un tā ir visvairāk sargājama.
Rādīt reklāmu
