Par kašķīgi drebelīgo Saeimas koalīciju, par tramīgi nervozo valdību un
nākamo vēlēšanu problēmām – saruna ar politikas apskatnieku, fotogrāfu
Mārci Bendiku un politologu Filipu Rajevski.
– Pēdējā laikā atkal klīst runas par Valda Dombrovska politisko nodilumu. Par to presē izsakās pat koalīcijas partneri. Ko tas liecina – ka varētu nomainīties premjers?
M. Bendiks: – Šajā situācijā premjera maiņa man šķiet sirreāla, jo nav redzams vērā ņemams konkurents. Tā ir tikai tāda tukšrunāšana. Dombrovskis ir pietiekami ērta figūra visiem – gan paša partijai un koalīcijas partneriem, gan opozīcijai. Bradāšanai pa purvu 45. izmēra šohtos viņš ir ļoti piemērots. Pārējie, kam nav gumijnieku, bet plānas kurpītes, ik pa brīdim sāk činkstēt, ka kājiņas salstot, bet premjers tikmēr: kuš, kuš! Ejam, ejam! Tur priekšā ir dzērvenes, kas jāvāc... Tā nu visi bradā pa purvu. Neviens nekāpj kalnā, neviens nekāpj lejā, neviens nelido.
– Bet vai šitā – čop, čop, čop! – gumijniekos varēs mīcīties arī pa 12. Saeimu?
F. Rajevskis: – Vispirms ir jātiek līdz 12. Saeimai... Atcerieties, ka pa vidu vēl ir pirmais patstāvīgais budžets.
– Kā atzina Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, tāda ņemšanās ar budžetu neesot piedzīvota nekad.
F. R.: – Protams, jo iepriekšējais budžets tika sastādīts kopā ar Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) pārstāvjiem, zem lupas ķidājot katru ciparu un burtu. Iepriekš Dombrovskim bija ļoti ērta situācija. Atbrauc tik SVF uzraugi un nokomandē: re, kur būs tā, bet te – šitā, mīļie draugi! Premjeram pašam nebija jālauza galva, kā sastrukturēt budžetu. Viņam vajadzēja panākt politisko konsensu starp partijām un savā bubinošajā balsī iestāstīt, ka jāiztur vēl gadiņš kopā ar SVF un tad jau dzērvenes varēsim lasīt paši. Tagad situācija ir cita. Dzērvenes izaugušas. Atliek vien lasīt. Lūk, un šajā gadījumā Dombrovska mierīgais, bubinošais stils vairs nestrādā, jo parādījies nikns politiskais spiediens.
– Ja jau tās «dzērveņu plantācijas» ir atrastas un budžets pildās labi (ko finanšu ministrs vairākkārt apliecinājis), tad taču var māmiņu algām atvēlēt 140, nevis 120 latu, ko piedāvā labklājības ministre. Iespītēšanās pirms vēlēšanām iegriezīs Vienotībai. Kāpēc partija ļauj Ilzei Viņķelei šādi ārdīties? Visi tie izteikumi par sakrustotajiem pirkstiem ir raisījuši lielu sašutumu sabiedrībā... Ministres izpausmes ir uzkrītoši stulbas.
M. B.: – No visa, ko Viņķeles kundze sarunājusi, tas par tiem čurikiem* ir visgraujošākais. Līdz šim viņa man asociējās ar Vienotības racionālākajiem ministriem – cilvēku, kurš māk skaitīt naudu un pamatot arī nepopulāras lietas. Labējas ievirzes politiķim, valdības loceklim pateikt, ka «mēs no sākta gala negrasījāmies pildīt parakstīto vienošanos ar partneriem», ir neiedomājami. Valdis Dombrovskis savu melīgo pozīciju par darbaspēka nodokļu reformu** pamatoja vismaz ar to, ka tā bijusi kļūda. Tagad uz šā fona parādās viņa partijas ministre, kura saka: nē, tā nebija nekāda kļūda! Mēs vienkārši melojām un apzināti blēdījāmies. Mīļie, tas nu ir tā kā par traku... Demokrātiskā valstī šādi ministra izteikumi ir skandalozi. Zviedrijā tas beigtos ar demisiju piecās minūtēs.
– Varbūt Viņķele mēģināja ieriebt savējiem, zinot, ka turpmāk valdībā vairs neiesaistīsies?
M. B.: – Latvijā nav trīs gājienu politikas. Vispirms dara un tikai tad domā.
F. R.: – Viņķeles izrunāšanos var skaidrot ar atrautību no ikdienas realitātes un dzīvošanu politiskajā nerealitātē. Tad, kad abas krustojas, no kabatām izlien čuriki. Dombrovska lauztais solījums ir identisks piemērs. 2% nodokļa samazinājums nav sīkums. Jautājums ir par saistībām, kuras uzņēmusies valdība. Ja kāds kļūdījies šāda līmeņa lēmumos vai pat krāpies, valdībai būtu jālido. Par šiem diviem nokrāptajiem procentiem Saeimai vajadzētu rosināt uzticības balsojumu par Dombrovski.
M. B.: – Iedomājieties analogu situāciju privātajā dzīvē – es aizeju uz banku, iesniedzu vajadzīgos papīrus un saņemu kredītu. Pēc pusgada izrādās, ka esmu kļūdījies prasot aizdevumu. Aizeju uz banku un saku: davai, ņemiet savu naudu un savāciet māju, jo toreiz kļūdījos. Man atbild: nekā, draugs, tev ir saistības. Tu parakstījies, tātad par kļūdām jāmaksā! Vēl viens piemērs – Valsts ieņēmumu dienests. Arī tas nepieļauj kļūdas.
F. R.: – Kad ievēlēja šo Saeimu, reitingi pirmajā pusgadā gāja uz augšu. Tas, kā šobrīd tiek sagrauta sabiedrības uzticība, ir kaut kas neredzēts. Pat slavenais «kā var nesolīt?» salīdzinājumā ir bērna šļupsti. Ja Repše toreiz tikai neveikli izrunājās, tad Dombrovskis pieņēma likumu, kuru neviens, izrādās, pat negrasījās pildīt.
M. B.: – Šī Saeima ir tikpat nepopulāra kā iepriekšējā. Tas pats notiek ar valdību. Kāpēc gan šos meļus cienīt un ņemt par pilnu?
Palūkojoties no filozofiskā konteksta, būtībā šis precedents grauj demokrātiskas valsts pamatus un pārstāvniecības principus. Pēc Monteskjē nostādnēm, mēs katrs savu personisko varu deleģējam valsts priekšstāvjiem. Tā jārealizē, balstoties uz mūsu uzticību, jo paļaujamies, ka viņi, būdami profesionāļi, to realizēs labāk. Mēs savu varu esam atdevuši, bet valsts priekšstāvji, izrādās, melo un krāpjas.
– Nesen notika Vienotības domes sēde, kurā tika paziņots, ka nākamajos gados partija par galveno lozungu izvirzīs sociālās nevienlīdzības mazināšanu. Ko nozīmē šis akcents?
F. R.: – Te nāk prātā Latvijas ceļa slavenā konference par sociāli atbildīgo liberālismu, kuram jāpagriežas ar seju pret mazo cilvēku... Vienotības konstrukcija man atgādina to pašu. Acīmredzot arī Vienotībai ir pamatīga ideoloģiskās identitātes krīze. Tātad partija jau uzkāpusi uz skuju takas. Kurš gan tic, ka Vienotībai patiesi rūp sociālā nevienlīdzība?
– Kāpēc jātic? Čuriki taču!
F. R.: – Iedomājos, kā labklājības ministre sēž zālē un tur kabatās čurikus... Beigu beigās izrādās, ka visi konferences dalībnieki sēž ar čurikiem kabatās!
– Neveiksmi cieta Vienotības mēģinājums no Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas atsaukt Janīnu Kursīti. Pret nobalsoja daži savējie un koalīcijas partneri. Vai šī situācija rāda, ka iekšējais klimats frakcijā ir neveselīgs?
M. B.: – Šī ir kliedzoša parlamentāro tradīciju ignorēšana. Savu kvotu ietvaros katra frakcija drīkst virzīt un atsaukt deputātus. Ir noteikta disciplīna un tradīcijas. Lai kā tev nepatīk frakcijas lēmums, tik un tā tas jāpilda. Vai arī jāiet prom. Pie mums nevienam nav jāiet prom. Katrs dara, kā grib, pat atrodoties valdības postenī, – kaut vai dibina jaunu partiju, kas konkurēs ar esošajām. Konkrēts piemērs: šīs valdības parlamentārā sekretāre*** ir citas partijas dibināšanas iniciatore. Tas taču ir absurda absurds!
F. R.: – Skaidrs, ka iekšējā nesaprašanās augs arvien lielāka. Taču, no otras puses, – uz kurieni lai neapmierinātie deputāti dodas? Pastāv tāda lieta kā varas gravitācijas princips. Partija, kurai ir tik ārprātīgi liels administratīvais resurss, kampaņā ieguldīs kaudzi valsts naudas. Jābūt pilnīgi trakam, lai lēktu no šāda ātrvilciena ārā. Tāpēc neticu šķelšanās procesiem Vienotībā, ja sēž uz tik milzīgas naudas kastes.
– Nacionālā apvienība (NA) izplatījusi aicinājumu Vienotībai, Zaļo zemnieku savienībai (ZZS) un Reformu partijai (RP) sākt konsultācijas par vienota saraksta izveidi nākamajās vēlēšanās. Par ko ir runa?
M. B.: – Par vājuma pazīmi un nedrošību, vai paši saņems pietiekamu elektorāta atbalstu; par cerību kopējā sarakstā dabūt vairāk mandātu.
F. R.: – NA rūp, ka, pamainoties priekšvēlēšanu diskursam, var no tā izkrist ārā. Aicinājums stāties vienā latviešu partijā nozīmē, ka viņi grib, lai arī šīs vēlēšanas notiktu pēc formulas: latvieši – krievi. NA līderiem cita veida diskusijas ir problemātiskas. Viņi nav varējuši izveidot politiķu komandu, kas spētu runāt arī citās dimensijās.
– Kā izskaidrot nacionāļu saostīšanos ar zaļzemniekiem?
F. R.: – Kā pragmatismu. Uz kopējā fona ZZS ir stabila, opozīcijā atpūtusies un atvērta sarunām.
– Jūs ieteiktu ZZS iesaistīties eventuālajā koalīcijas pārdalē?
F. R.: – Es ieteiktu iesaistīties budžeta pārdalē.
M. B.: – Konservatīvajai ZZS elektorāta daļai pilnīgi pietiek ar partijas treidmarku jeb zīmolu. Savukārt otra daļa ir ārkārtīgi lietišķa. Šim racionālismam ir pamats, jo pastāv ES subsīdijas, visādu veidu regulas par zemju izmantošanu un dažādi mikroliegumi. Vārdu sakot, milzīgs lēvenis praktisku lietu, kas konkrēto vēlētāju interesē. Tāpēc ZZS politiķi var lepni braukāt pa ciema klubiem, atbildot uz vēlētāju jautājumu: ko jūs, deputāta kungs, tur Saeimā esat labu izdarījis? – A, ziniet, es panācu, ka tiek atcelts mikroliegums meža izstrādei dēļ cekulainā dzeltendirslīša ligzdošanas vietām. Tagad tur varēs būt saimnieciskās cirtes. Savukārt ausainajām bizmārītem drusku jāpagaida – kad tiksim valdībā, izdrāzīsim arī tās. Un visi atzinīgi māj ar galvām: jā, jā, izdrāzīs, izdrāzīs – kolīdz tiks valdībā... Vārdu sakot, katrs šāds konkrēts solījums precīzi uzrunā zemsaviešu vēlētāju. Turklāt ZZS ir spēcīgs reģionālo nodaļu tīkls.
– Kurš koalīcijas partneris varētu nolidot, zinot, ka visi neieredz viens otru, bet kopīgi draudzējas pret Vienotību? RP ir iemesls satraukties, ka varētu tikt izstumta no valdības?
M. B.: – Vispār jau RP pati par sevi ir pilnīgi kropls veidojums. Tā ir cilvēku grupa, kas iespruka Saeimā uz emocionālas caurejas pamata. Nesaprotu, kāpēc Ginesa rekordu grāmatā vēl nav ierakstīts: frakcija, kas noturējās tieši mīnus vienu dienu... Viņi atsaukuši visus uzstādījumus, kurus paši reiz pieteica. Zatlers – out, ārā; sarkano līniju vairs nav. Kam viņi vajadzīgi?
F. R.: – Ja frakcija tiek saturēta kopā, nav pamata apšaubīt RP eksistenci valdības kontekstā.
– Kādas būs nākamo vēlēšanu īpatnības?
F. R.: – Šīs būs pirmās vēlēšanas, kurās notiks pamatīgs kautiņš par Eiroparlamenta mandātiem. Beidzot visi ir sapratuši to fiskālo labumu. Tā kā Briselē vietu nav daudz, uz turieni virzīs politiskos smagsvarus.
M. B.: – Atcerēsimies, kas reiz notika ar tēvzemiešu smagsvariem. Spilgtākos līderus ievēlēja Eiroparlamentā, un TB/LNNK beidza savu politisko eksistenci. Smagsvari vairs nespēja pilnvērtīgi piedalīties Latvijas politikā. Ja arī Vienotības redzamākie politiķi aizies uz Briseli, tas ievērojami mazinās izredzes Saeimā. Tādēļ man ārkārtīgi aizkustinoša likās opozīcijas un nacionāļu ņemšanās, lai traucētu Solvitai Āboltiņai ieņemt eirokomisāra amatu. Ja es būtu politiskais konkurents, katru dienu ietu baznīcā svecītes likt – dieva dēļ, lai sūta to Āboltiņu prom uz Briseli! Tad viņas Saeimā vairs nebūs, un turklāt vēl varēs slinki noriet iepakaļ – kā samiegojies suns uz aizejošu pastnieku. Redzat, bet tā jau ir tā trīsgājienu kombinācija, kura Latvijā nestrādā...
– Topošā Repšes partija. Vai pietiks ar talantīgu polittehnologu, reklāmistu un sponsoru finansiālo spurtu pirmsvēlēšanu kampaņā, lai sasildītu vēlētāju sirdis?
F. R.: – Konferences, protams, ir elegants veids, kā tērēt sponsoru naudu, taču galvenās problēmas tās nerisina. Piemēram, atpazīstamas komandas izveidi.
– Repše, Osis, Kehris, Bondars... Nepietiek?
F. R.: – Vai šie nosauktie būs arī partijā...? Otrs jautājums: ideoloģija. Nekā jauna!
M. B.: – Repše atgādina veterānu, kurš dzīvo atmiņās par 1812. gada karu. Viss, par ko viņš grasās cīnīties, ir jau spēkā. Sakiet, kāpēc mums būtu jātic Repšem? Kāpēc mums jātic Uldim Osim, kurš tagad iestājas par ražošanas atjaunošanu? Tieši viņš bija tas, kurš likvidēja lielražošanu, būdams LC finanšu ministrs. Ja gadu pirms vēlēšanām partijai nesanāk pat viens popularitātes procents, neskatoties uz nosvilinātajiem reklāmu miljoniem; ja nevar uzstādīt veselu ikonostasu ar svēto sejām, tad nekas labs nav gaidāms.
– Reģionālo partiju alianse****. Kā jums šķiet, cik nopietni tā izļodzīs varas partiju pozīcijas?
F. R.: – Te ir tā pati problēma, kas lielajām partijām, tikai reversā. Viņiem ir laba reģionālā struktūra un spilgti pašvaldību vadītāji, bet kur ņemt cilvēkus, kas ies strādāt uz Saeimu? Lai uzvarētu Saeimā, atkal jāmeklē labākie, bet tie jau sabalsoti pašvaldībās! Vai Ogres mērs gatavojas iet prom? Vai to grasās darīt Babītes un Valkas mērs, lai kļūtu par parlamenta deputātiem? Šaubos gan.
M. B.: – Vilksim paralēles ar mediju analīzi. Skatāmies: Neatkarīgajai tāds abonentu skaits, Dienai – šitāds, bet visiespaidīgākais sanāk reģionālajai avīzei. Taču patiesībā ir Kombuļu Ziņotājs, Vilkudirkšņu Vēstis utt. Nav tāda viena reģionālā laikraksta. Jā, vietējās preses summai ir liels iespaids, taču – saskaitot visas avīzītes kopā. Ar partijām ir gluži tāpat. Tas, ka Vienotība pēc vēlēšanām sāka koķetēt ar aliansi, saistīts ar apjukumu pēc sagrāves reģionos. Pašvaldību vadītāji ir ļoti racionāli cilvēki. Kāpēc lai viņi nepiekristu uzklausīt varas partiju? Sak', labs ir, parunāsimies! Tikai mums vajadzētu vienu celiņu noasfaltēt, mazu ziepju fabriciņu uzcelt... Pēc tam taisīsim kopīgu sarakstu, lūdzu! Es pats jūs pilnībā atbalstu, tomēr labāk sēdēšu tepat, pagastmājā. (Paldies jums, protams, par to sveču fabriciņu.) Bet, ziniet, manam šoferim taču ir brālēns! Visnotaļ inteliģents cilvēks – teica, ka lasījis pat slaveno Rīkojumu nr. 2...
– Pēdējais jautājums: Inguna Sudraba jeb, kā reiz izteicās klātesošais Bendika kungs, «mūžīgais bruņuvilciens, kas stāv uz rezerves sliedēm un ik pa brīdim izdveš impozantu – pššš!». Vai izskatās, ka Sudraba paspēs izveidot savu partiju un iestūrēs to 12. Saeimā?
M. B.: – Arguments par Sudrabas augstajiem reitingiem man vienmēr šķitis virspusējs. Ja kādai personai ir 70% sabiedrības atbalsta, tas vēl nenozīmē, ka ideju var īstenot reālā politiskā konstrukcijā. Katra diena, atrodoties prom no tautas glābējas un trūcīgo aizstāves lomas Jupiteru gaismā, Sudrabai ir ļoti kaitīga. Popularitātes reitingi dilst. Lai atgrieztos optimālajā režīmā, vajadzīga virkne komponentu: ideoloģiskais piedāvājums; spēcīga komanda, ko izkārtot pa vēlēšanu apgabaliem; labi veidota organizatoriskā struktūra, kas spēj realizēt kampaņu. Neredzu nevienu no tiem. Pieņemsim, ka Sudrabas anturāžā redzamie cilvēki kaut kādu naudiņu piesviež (kas tagad, starp citu, nav nemaz tik viegli). Partiju finansēšanas un reklāmas ierobežojumu kārtība nodrošina, ka vienīgais politiskais spēks, kas var brīvi rīkoties pa mediju telpu, ir tā brīža politiskā vara. Kā zinām, katrs privāts ziedotājs, kurš parādās, jau pēc dažām dienām saņem pavēsti ierasties knābā. Automātiski. Sakiet, kā gan organizācija, kuras vēl nav, lai savāc naudu?
– Kāpēc Sudraba pārturēja jeb, kā saka zolētāji...
M. B.: – ...nokodās.
F. R.: – Inguna Sudraba ir pragmatiska un saprot, ka pastāv divas nopietnas problēmas. Pirmā: kuram no esošajiem politiskajam spēkam pieslieties. (Lai kur arī ietu, visur priekšā ir krustceles ar norādēm – ej, kur gribi, tik un tā bez galvas paliksi.) Otra problēma: savu partiju veidot ir šausmīgi sarežģīti, darbietilpīgi. Vai tiešām Sudraba ar to grib nodarboties? Manuprāt, šajā dilemmā viņa ir iesprūdusi. Šķiet, ka optimālākais variants būtu, ja Sudraba kļūtu par kādas partijas eiroparlamentārieti. Visiem labi – bruņuvilciens aizbrauc uz Briseli. Šāda perspektīva ir daudz jaukāka nekā, piemēram, būt par bezpartijisku premjeru bez politiskās aizmugures vai ministru bez mandāta parlamentā. Domāju, ka mēs virzāmies uz to, ka politikā nevar nonākt cilvēki, kuri neiziet cauri vēlēšanu atlases principam.
M. B.: – Redzam, ka var gan notikt! Dombrovska valdībā sākotnēji strādāja virkne bezpartijisku ministru – Ronis, Pavļuts, Rinkēvičs.... Savukārt tiem dažiem partijiskajiem katram bija sava uts: vienam – pirkts diploms, pēc kura pat neprata aiziet pakaļ uz kiosku; otram – noklusēta politiskā piederība (zemkopības ministre tobrīd vēl bija Tautas partijas biedrene). Bet tas visiem taču pie kājas!
F. R.: – Tieši tāpēc tam jāmainās.
M. B.: – Filips ir optimists, bet es pārstāvu uzskatu, ka šī sabiedrība ir pašpārvaldīties nespējīga. Redzu tikai sabiedriski politiskās deģenerācijas ceļu 20 gadu garumā. Tāpēc Eiropa ir mūsu vienīgā cerība, jo ES pārvaldes struktūras te uzturēs kaut kādu saprāta elementu.
***
Filipa Rajevska atziņas
Vienotībai ir pamatīga ideoloģiskās identitātes krīze. Partija jau uzkāpusi uz skuju takas.
Viņķeles izrunāšanos var skaidrot ar atrautību no ikdienas realitātes un dzīvošanu politiskajā nerealitātē. Kad abas krustojas, no kabatām izlien čuriki.
Sudraba ir pragmatiska un saprot, lai kur arī ietu, visur priekšā ir krustceles ar norādēm: ej, kur gribi, tik un tā bez galvas paliksi.
***
Mārča Bendika atziņas
Reformu partija ir cilvēku grupa, kas iespruka Saeimā uz emocionālas caurejas pamata.
Ja es būtu politiskais konkurents, katru dienu ietu baznīcā svecītes likt – dieva dēļ, lai sūta to Āboltiņu prom uz Briseli! Tad viņas
Saeimā nebūtu, un turklāt vēl varētu slinki noriet iepakaļ – kā samiegojies suns uz aizejošu pastnieku.
Repše atgādina veterānu, kurš dzīvo atmiņās par 1812. gada karu. Viss, par ko viņš grasās cīnīties, ir jau spēkā.l Reformu partija ir cilvēku grupa, kas iespruka Saeimā uz emocionālas caurejas pamata.
Ja es būtu politiskais konkurents, katru dienu ietu baznīcā svecītes likt – dieva dēļ, lai sūta to Āboltiņu prom uz Briseli! Tad viņas Saeimā nebūtu, un turklāt vēl varētu slinki noriet iepakaļ – kā samiegojies suns uz aizejošu pastnieku.
Repše atgādina veterānu, kurš dzīvo atmiņās par 1812. gada karu. Viss, par ko viņš grasās cīnīties, ir jau spēkā.
Rādīt reklāmu
