Pirms vēlēšanām solījumi parasti birst kā pupas, sola visiem visu, tāpēc
Neatkarīgās diskusijā ar Rīgas mēra amata kandidātēm Ingu Antāni no
Reformu partijas (RP) un Baibu Broku no Nacionālās apvienības (NA)
centāmies saprast, ar ko viņas atšķiras.
Neatkarīgā: – Latvijā atšķirībā no Rietumu demokrātijām galvaspilsētu mēra amatu kandidāti tiek izsijāti un briedināti ilgāku laiku, izejot smalku partiju atlases sietu un ilgstoši būvējot politisko karjeru. Mums tie tiek izvilkti kā zaķīši no burvju cepures īsi pirms vēlēšanām, kā tas līdzīgi bija arī ar jums. Vairākums cilvēku par jums neko nezina. Kā nokļuvāt līdz šim statusam?
Baiba Broka: – Man politiskā pieredze partijā ir pietiekama. Ļoti aktīvi sāku darboties 2006. gadā, kad kļuvu par tieslietu ministra Gaida Bērziņa parlamentāro sekretāri. Līdz 2008. gadam tas bija izaugsmes un intensīva darba laiks ar daudziem būtiskiem normatīviem aktiem, ar iespēju pārliecināties par spēju sasniegt labus rezultātus. Pārliecību, ka uzņemos pienākumu, kuru spēšu panākt, man dod arī juridiskā prakse un juridiskā un ekonomiskā izglītība. Darbs ar privāttiesībām, investoriem, dažādu projektu attīstību devis saimniecisko pieredzi. Esmu arī lektore Latvijas Universitātē, Juridiskajā fakultātē, esmu bijusi vieslektore ārvalstu universitātēs. Esmu guvusi plašu skatījumu uz procesiem kopumā. Pārliecina arī partijas biedru uzticība, un, pašai dzīvojot Rīgā, ir vēlme darboties. Vienmēr esmu bijusi sociāli aktīva.
Inga Antāne: – Manuprāt, jebkurš cilvēks, kuram rūp, kas notiek viņa valstī, pilsētā, nonāk pie izvēles: vai nu es kaut ko daru, vai noskatos no malas. Kad bija Valda Zatlera rīkojums par Saeimas atlaišanu, kolēģi un draugi mani mudināja iet komandā, un pēdējā dienā nolēmu kļūt par partijas dibinātāju. Vairāk nekā desmit gadus praktizējot kā juristei un advokātei, esmu saskārusies ar strīda situācijām ar Rīgas domi un citām pašvaldībām, un man ir labi zināmas vietējās varas problēmas, lēmumu pieņemšanas kārtība. Kad kļuvu par vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža padomnieci, man bija iespēja no cita rakursa izvērtēt pašvaldību darbu un ieraudzīt nepilnības. Pērn augustā kļuvu par RP Rīgas nodaļas vadītāju, kas savā ziņā ir uzticība un nerakstīts likums, ka jāvada komanda uz pašvaldību vēlēšanām.
– RP tomēr ilgi pauzēja ar mēra kandidāta nosaukšanu. Meklēja spožāku zvaigzni, kas varētu izvilkt partiju vēlēšanās ar tās ļoti zemo reitingu gan valstī, gan Rīgā?
I. A.: – Jau augustā, uzņemoties Rīgas nodaļas vadīšanu, partijas vadība man lūdza apdomāt iespēju startēt Rīgas vēlēšanās ļoti nopietnā amatā. Par to daudz domāju, tāpēc atbilde nebija uzreiz.
– NA bija pirmā, kas nolēca no idejas par kopīgā tā dēvētā latviskā saraksta izveidošanu Rīgas domē. Joprojām esat pārliecināta, ka tā ir labākā izvēle?
B. B.: – Pilnīgi pārliecināta. NA ir partija ar fundamentālu ideoloģiju, mums ir ļoti pastāvīgs un uzticams vēlētājs. Jau pērn pavasarī, kad notika pirmās sarunas ar koalīcijas partijām par iespējamo kopīgo startu Rīgā, NA vadība, konsultējoties ar vēlētājiem un arī redzot, ka NA arī valdībā ne vienmēr tiek sadzirdēta būtiskos jautājumos, tostarp demogrāfijas, tomēr nolēma startēt atsevišķi.
– Neredzu NA sarakstā pazīstamus cilvēkus, ko vēlētāji parasti meklē, acs aizķeras vien pie tenora Naura Puntuļa, sen aizmirstā Aleksandra Kiršteina un kāda Andra Vilka, kurš droši vien nav finanšu ministrs. Vai jau tā politikā trūkstošo cilvēku resursi nav pārāk saskaldīti?
B. B.: – Mums ir jauni cilvēki, kas apzinājušies to, ka vēlas nākt politikā. Esam spējuši apvienot jaunības degsmi un jau uzkrāto pieredzi. Mums ir finansisti, juristi, pedagogi, kultūras darbinieki, ir balanss starp cilvēkiem, kas nāk ar jaunu izglītību, pieredzi, redzējumu, un blakus ir pāris politiski pieredzējušie cilvēki. Mans kā līderes uzstādījums bija veidot komandu tā, lai būtu cilvēki, kas specializējas dažādās nozarēs, kam mēs uzticamies, kas sevi pierādījuši programmas izstrādes laikā. Esmu pārliecināta par katru no viņiem pat, ja viņi nav populāri un atpazīstami – populārie un skaistie ne vienmēr attaisno uz viņiem liktās cerības.
– Uz ko liekat lielākās cerības RP listē?
I. A.: – Kad startēja Saeimas vēlēšanās, neviens nezināja ne Danielu Pavļutu, ne Vjačeslavu Dombrovski.
– Vjačeslavu Dombrovski gan zināja kā ekonomistu. Bet galvenais, ko zināja, bija Rīkojums Nr. 2. Nekā tāda tagad nav.
I. A.: – Jā, tā, protams, bija ļoti laba platforma, lai mūsu spēcīgie cilvēki, kas ir arī valdībā, pakāptos. RP sarakstā ir cilvēki, kas strādā kopā ar šiem jau atpazīstamajiem cilvēkiem, ministriem. Piemēram, Vilnis Ķirsis – speciālists siltināšanas jautājumos, Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs, ir ekonomikas ministra Daniela Pavļuta padomniece ekonomiskās stratēģijas jautājumos Ilona Platonova, izglītības ministra Roberta Ķīļa biroja vadītāja Nellija Titova. Atpazīstamība nav primārais kritērijs. Ir svarīgi, kā spējam sevi pasniegt, kāda ir mūsu programma, kā varam pārliecināt vēlētāju par to, ka varam izdarīt solīto. PR esošā politika un panākumi atsevišķos ekonomikas vai izglītības jautājumos ir tā platforma, kura mums ļauj ļoti labi startēt pašvaldību līmenī.
– Kā jūs definētu partijas ideoloģiju? Vai tai ir nozīme jūsu piedāvājumā Rīgai vai arī darbošanos tur uzskatāt primāri par saimniecisku?
I. A.: – Pašvaldības jautājumi ir ļoti cieši saistīti ar iedzīvotāju ikdienas jautājumiem, un neatkarīgi no ideoloģijas vai pārliecības visiem ir vajadzīgs tilts, ceļi. Rīgai ir jāstrādā ar saimnieciskiem jautājumiem.
– Bet to pašu ceļu atkarībā no ideoloģiskās nostājas var uzbūvēt dažādi – par valsts līdzekļiem, pašvaldību, privātajiem, kredītiem...
I. A.: – Tā nav ideoloģija, tie ir saimnieciskā, ekonomiskā izdevīguma jautājumi, kvalitātes izvērtēšanas, kontroles jautājumi.
– Tad jau nevajag startēt partiju listēm!
I. A.: – Tāda ir mūsu vēlēšanu sistēma.
B. B.: – Es pārstāvu politisko spēku, kam ideoloģija ir fundaments jebkurai rīcībai. Nacionālās identitātes apziņa un pārliecība, ka Latvija ir vienīgā vieta, kur saglabāties latviešu tautai, identitātei, kultūrai, valodai, ir vadmotīvs ikvienam mūsu lēmumam, arī saimnieciski racionālam. Rīgu redzam kā nacionālās identitātes, kultūras un ekonomiskās atdzimšanas simbolu un vietu.
Bet pāri visam ir kopējais valstiskais mērķis – latviešu tauta, valsts fundamentālais pamats, kas arī Rīgā, nostiprinot latviešu valodas lomu, ir viena no mūsu prioritātēm. Mēs piedāvājam latviešu valodu pakāpeniski ieviest jau bērnudārzos, aicinām visas tautības balstīt komunikāciju, integrāciju uz latviešu valodas bāzes, atbalstīt latviešu uzņēmējus iepirkumos, dažādu projektu realizācijā.
– Jūs kā juriste gan jau zināt, ka šāds protekcionisms varētu nesaskanēt ar Latvijas un Eiropas normatīvajiem aktiem. Bet, par valodu runājot, NA programmā sola pašvaldības bērnudārzos apmācības tikai latviešu valodā. Jūs sakāt – pakāpeniski.
B. B.: – Tas ir mūsu politisks mērķis un mūsu pārliecība, ka tas ir pareizais veids.
– Tā būs asimilācija, nevis integrācija?
B. B.: – Tā nebūs asimilācija. Visās valstīs valsts un pašvaldību finansētie bērnudārzi un skolas ir valsts valodā, vai tā būtu Vācija, Austrija vai Zviedrija. Mēs aicinām cittautu cilvēkus apgūt mūsu tradīcijas un valodu pozitīvā vidē un agrīnā vecumā, kad apgūt valodas ir vienkāršāk. Bērni ir tikai ieguvēji. Parasti problēma nav bērnos, bet vecākos, kuriem ir bail, ka viņi varbūt nespēs palīdzēt. Jā, ir jāpārstrādā metodika, lai veiktu šo pakāpenisko pāreju, jādomā, kā komplektēt bērnudārza grupas. Nav normāli, ka vairāki pirmsskolas pedagogi neprot valsts valodu normālā līmenī – ar to ir jāstrādā, jāsagatavo pedagogi.
– RP pretēji – iestājas par iespēju iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību mazākumtautību valodās, «kā demokrātiskās Latvijas tradīciju un sasniegumu, kuriem līdzīgu nav citur Eiropā». Jāpaplašina pašvaldībai dotās pilnvaras šajā jomā?
I. A.: – Piekrītu, ka tieši bērnudārzā bērnam ir visvieglāk apgūt valodu, vienalga, kādu, un ar speciālas metodikas palīdzību soli pa solim tas ir jādara. Jābūt valsts un pašvaldību sadarbībai šajā jomā, kas ar Rīgas domi šobrīd nav visai veiksmīga. RP varētu šo latviešu valodas apmācību beidzot realizēt dzīvē. Bet viss tikai latviešu valodā trīs gadus vecam bērnam, kuram vēl jāsocializējas, radītu traumu. Tas jādara pakāpeniski.
– Bieži tiek runāts, ka jaunieši – latvieši ir nekonkurētspējīgi darba tirgū, jo neprot krievu valodu. Nevajadzētu plašāku un organizētāku krievu valodas piedāvājumu skolās?
B. B.: – Mans lielais bērns arī mācās krievu valodu, kas ir pilnīgi pareizi, jo nevaram ignorēt, ka Krievija ir mūsu kaimiņš, ka daudzie cittautu cilvēki, kas te dzīvo, komunicē krievu valodā. Bet problēmas redzu apmācības metodikā, kā rezultātā bērni, kas mācās krievu valodu, to prot dramatiski slikti atšķirībā no angļu vai vācu valodas. Jaunieši arī ļoti slikti prot latviešu valodu, formulēt savu domu, izstāstīt trīs paplašinātus teikumus par konkrētu tematu, pusaudžiem, jauniešiem bieži ir problemātiski. Vidusskolā jādomā par papildu latviešu valodas stundām, samazinot varbūt svešvalodu skaitu.
– Raugoties uz to, ko esošā Rīgas domes vadība izdarījusi sociālajā jomā, kādas atlaides piešķīrusi sabiedriskajā transportā, savulaik politikas vērotāji ironizēja, ka konkurentiem te grūti ko piedāvāt, ja nu vienīgi braukšanu par brīvu visiem. Un, re, RP tiešām to arī piedāvā. Tas tiešām ir reāli vai tā tāda pārtrumpošanas sacensība?
B. B.: – Tā noteikti nav vairāksolīšana, bet mērķis, uz ko tiekties. Lai to sasniegtu, līdzīgi kā Tallinā, ir jāizdara vairāki mājasdarbi. Tas nav jautājums tikai par pārvietošanos, bet arī par to, kā pilsētu atbrīvot no sastrēgumiem, kā risināt vides problēmas, ko neļauj esošā satiksmes intensitāte. Jārēķinās ar to, ka satiksmes intensitāte pieaugs, jo cilvēki arvien vairāk pārceļas uz dzīvi ārpus pilsētas centra, kurp ik dienas dodas uz darbu, skolu, pasākumiem, tāpēc jādomā, kā vairāk cilvēkus pārsēdināt uz sabiedrisko transportu.
– Cik tas izmaksās, kādi ir finanšu avoti, kam ņems nost – ir reāli aprēķini?
I. A.: – Neesot domē, grūti saprast detaļas, bet ir jau gadiem neizdarītas lietas. Grūti saprast, kāpēc nav izdevies ieviest Park&Ride sistēmu, integrēt dzelzceļu sabiedriskā transporta sistēmā. Sen būtu laiks izrevidēt Rīgas satiksmes (RS) finanšu rādītājus – esmu pārliecināta, ka tajā var ietaupīt
līdzekļus, kurus var novirzīt sabiedriskā transporta uzlabošanai.
– Bet vai ir kādi aprēķini? Ja opozīcija nepārtraukti pārmet, ka tērē dotācijām RS, rodas jautājums, vai jūsu «visiem par brīvu» ir finansiāli paceļams?
I. A.: – Nevaru dot konkrētus aprēķinus, bet esmu pārliecināta, ka, uzlabojot RS darbības efektivitāti, profesionalitāti, varam pakāpeniski pāriet uz bezmaksas sabiedrisko transportu. Šajā pārejas periodā mēs piedāvājam vismaz skolēnus pavadošajām personām sabiedrisko transportu par brīvu. Tas būtu pirmais solis.
– Utopisks solījums?
B. B.: – Nezinu, vai utopisks, bet mēs noteikti nesolām bezmaksas transportu pilnīgi visiem. Arī Tallinā virkne iedzīvotāju nemaz tik apmierināti ar to nav. Rīgai satiksme, infrastruktūra ir organizēta pilnīgi savādāk nekā Tallinā, turklāt citās valstīs, pilsētās, kur ir bijis bezmaksas sabiedriskais transports, pēc gada vai pusgada tomēr atgriežas pie diferencētas pieejas. Mēs uzskatām, ka vispirms jāpalīdz tiem, kam palīdzība ir nepieciešama. Pašreizējā Rīgas domes sasaukuma piešķirtās atlaides uzskatām par pareizām un saglabājamām. Varam papildus runāt par pretimnākšanu studentiem un profesionālo skolu audzēkņiem, auklītēm, omītēm, kas pavada bērnu, bet noteikti nesolām pilnīgi visiem par brīvu. Tur ir arī vairāki tīrības un ētikas apsvērumi, kāpēc sabiedrība pati izvēlas neatbalstīt simtprocentīgi bezmaksas sabiedrisko transportu.
Nevar ignorēt esošo finanšu situāciju Rīgā. Gada sākumā budžets bija plānots ar 7% deficītu, bet pēc pēdējiem grozījumiem tas ir 10,45%. Vēl ir neskaidra RS finanšu plānošana un naudas plūsma – pērn 57 miljoni latu dotācijas, lai gan pašu ieņēmumi tikai 33 miljoni no ietirgotajām biļetēm. Te ir fundamentāls jautājums, vai komercsabiedrība, kas sistemātiski strādā ar lieliem zaudējumiem, ir kapitālsabiedrība pēc būtības – jāievieš uzņēmuma strukturālas izmaiņas. Kamēr nav skaidrības, nevaram solīt kaut ko populistisku.
– Ar kādiem burvju trikiem jūs grasāties nodarboties, ka solāt četru gadu laikā nosiltināt vismaz 25% daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku un desmit gadu laikā dzīvojamo fondu renovēt pilnībā. No kurienes līdzekļi? Un kā atrisināsiet tās problēmas, kas līdz šim kavējušas siltināšanu, – iedzīvotāju nespēju vienoties, izveidot biedrību, lai māju siltinātu.
B. B.: – Vairāki enerģētikas speciālisti vērtēja mūsu piedāvājumu un atzina, ka tas ir reālistisks, ja ir patiesa griba. Ar šiem dzīvokļu īpašniekiem ir jārunā, viņiem jāskaidro labums, kādu viņi iegūs. Ekonomikas ministrija, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra jau strādā, lai rastu līdzekļus siltināšanai. Otrs variants ir atbalstīt energoefektivitātes jeb ESCO kompānijas, kurām iedzīvotājiem jāskaidro iegūstamie labumi.
– Taču lielākoties iedzīvotāji nevis nesaprot ieguvumu no siltināšanas, bet nepiekrīt tai, jo dzīvo no pensijas līdz pensijai vai algas līdz algai, nav brīvu līdzekļu, nevar atļauties kredītu, turklāt pensionāri vienkārši parēķina, ka investīciju atguves laiks būs ilgāks par viņu dzīves ilgumu.
B. B.: – Būs mantinieki. Nevajag jau teikt, ka visiem jāņem kredīti uz sava vārda. ESCO kompānijas var ņemt kredītu un pierādīt, ka iedzīvotāju rēķini nākamajos gadus, kamēr notiks saņemtā finansējuma atmaksa, būs tādi, paši, bet pēc pieciem gadiem samazināsies. Šīs kompānijas pelna uz nodrošināto enerģijas ietaupījumu – ja tās nesasniedz mērķi, tad pašas par to atbild finansiāli.
Rīgas domei pieder 49% kapitāldaļas RS – uzstājot uz savām akcionāra tiesībām, arī šobrīd varētu samazināt tarifus par 10–15%. Ja kontrolpakete piederētu Rīgas domei, tā strādātu rīdzinieku labā, un RS varētu pildīt arī šīs ESCO kompānijas funkcijas, nodrošināt ēku energoefektivitātes pakalpojumus, uzstādīt skaitītājus katrā dzīvoklī, lai katrs maksātu tikai par to, ko patērējis. Jānodrošina arī tas, lai cilvēki visa gada laikā varētu norēķināties par siltumu.
I. A.: – Mēs esam piezemētāki prognozēs, cik ilgā laikā var ko nosiltināt, jo četru gadu laikā Rīgas dome nav nosiltinājusi nevienu ēku, process aizgājis nebūtībā. Savulaik tika izveidota enerģētikas aģentūra, kurai bija pienākums nodarboties ar energoefektivitātes jautājumiem. Šobrīd tajā nekas netiek darīts. Šī enerģētikas aģentūra ir jāuztaisa par pilna servisa aģentūru, kurā iedzīvotājs saņem kompleksu pakalpojumu, informāciju, palīdzību projektu izstrādē, finansējuma jautājumu risināšanā.
Siltināšanai vispirms vajadzīgs energoaudits, ko pašvaldība varētu līdzfinansēt, pašvaldība var izstrādāt tipveida tehniskos projektus, tādējādi samazinot kopējās siltināšanas izmaksas. Lai motivētu, RP piedāvā piecu gadu periodā nosiltinātajām ēkām nekustamā īpašuma nodokļa atlaides.
Rādīt reklāmu
