Iespējams, dažs labs priekā palēcās, uzzinot, ka zviedru mediju
kompānija MTG nolēmusi izbeigt darba attiecības ar žurnālistu. Tomēr
pieļauju, ka daudziem no 1. aprīļa ēters šķitīs krietni pliekanāks. Vēl
kāds, iespējams, secinās, ka Latvijas žurnālistika atkal zaudējusi
augsta līmeņa profesionāli – Andreju Mamikinu. Iespējams, ka šodien pēc
apmestā kūleņa viņš atkal nostāsies stingri uz kājām.
Kopš 2007. gada 10. aprīļa Andrejs Mamikins tiešraidē ir vadījis raidījumu Bez cenzūras. Viņš intervējis politiķus, politologus, sabiedrības pētniekus, kultūras un mākslas cilvēkus no Latvijas un ārpus tās. Reiz jau teicu, ka Mamikins ēterā ir valdzinošs maitasgabals, kurš ik pa brīdim tracina gan krievus, gan latviešus. Viņš savulaik izdzinis no tiešraides ministru Gerhardu, kas atteicās runāt krieviski, un ar kaunu no studijas patrieca 10. Saeimas deputātu Kravcovu, kurš latviski nemācēja ne bū, ne bē... Par spīti politiski nekorektajām provokācijām, cieņu tomēr raisīja Mamikina plašās zināšanas un lieliskā latviešu valoda.
– Vispirms, Andrej, par jūsu profesionālo karjeru. Zināms, ka MTG (Modern Times Group) vadība, televīzijas kanāla TV5 īpašniece, lauzusi līgumu ar jums.
– Precizēšu. Lai lauztu līgumu, vispirms tas ir jānoslēdz. Man šāda līguma nav. Iespējams, latvieši ir skatījušies krievu humora raidījumu Nasha Russia, kur Maskavā darbojas tadžiku viesstrādnieki Ravšans un Džamšuds. Es esmu tāds kā viņu brālis, kurš arī strādā bez papīriem. Iznāk, ka es pilnīgi nejauši katru vakaru 19.20 ieeju studijā, apsēžos pret TV kameru, runāju ēterā; pēc tam priekšnieki savāc reklāmas naudu un samaksā arī man. Jā, jā – naudu maksā! Paldies Dievam, tur pretenziju nav. Sākotnēji cerēju, ka varbūt cilvēks, kurš atbild par dokumentiem, ir tāds... mazliet nesakārtots. Kad februāra sākumā painteresējos, kur ir kontrakts, man piedāvāja gluži dīvainu autorlīguma projektu. Tas sākās ar sešiem punktiem, kuros noteikts, ko nedrīkstu darīt raidījuma laikā. Piemēram, runāt par tēmām, kas grauj valsts teritoriālo integritāti, nedrīkstu rādīt pornogrāfiju. Sāku domāt, kāpēc norādīti tieši šie punkti... Tad sapratu, ka nabaga jurists, kurš sastādījis līgumprojektu, ir skatījies sešus Bez cenzūras raidījumus. Vienā es runāju par abortiem (aha, tātad – pornogrāfija!), otrā intervēju Lindermanu (tātad – teritoriālā integritāte), un šādā garā vēl četri... Uzrakstīju vēstuli MTG Latvia vadītājam Kasparam Ozoliņam, jautājot, kāpēc līgums sākas tieši ar šādiem punktiem. Ja jau tiek stingri noteikts, ka nevar rādīt pornogrāfiju, tad, iespējams, drīkst šaut vai izvarot raidījuma ciemiņu. Šāda punkta taču līgumā nav. Varbūt drošības pēc vajadzētu iekļaut vēl kādus 500 aizliegumus? Mamikins taču pats nesaprot, ko drīkst un nedrīkst darīt raidījuma laikā...
– Par ko īsti ir runa? Par raidījuma reitingiem jeb subjektīvo faktoru, ko saista ar Mamikina pretrunīgi vērtēto personību?
– Ziniet, krieviem ir tāds sakāmvārds: нам детей месте не крестить – mums bērnus kopā nav jākrista. Tomēr, ja raidorganizācijas vadība vēlas pārdot reklāmlaiku, gūt peļņu, bet es gribu redzēt, kā mans raidījums attīstās un ir interesants skatītājiem, tas nozīmē, ka spējam rast kopīgu valodu. Diemžēl nesaprotu, ko vietējie MTG menedžeri vēlas no TV5. Es nevaru komentēt izklaides kanāla TV3+ attīstību, nezinu, ko viņi vēlas no TV3 un LNT, bet TV5 gan es pazīstu līdz pēdējam sīkumam. Tāpēc varu teikt: tas, ko MTG pārstāvji piedāvā, atbaidīs gan latviešu, gan krievu skatītājus.
– Kas ir jūsu auditorija – tie, kuru apziņā latvieši ir fašisti, nepateicīgi maitas, kas neprot bijāt savus atbrīvotājus, vai tie, kuri izbauda lieliskās intervijas, kurās iztaujājat kultūras un mākslas cilvēkus?
– Visi, kurus jūs minējāt. Tie, kuri kaut cik saprot krievu valodu. Es nepārdodu ieejas biļetes kanālā TV5 ne pēc nacionālās, ne pēc politiskās piederības. Protams, apzinos, ka vairākums skatītāju ir tie, kuriem krievu valoda ir dzimtā, cilvēki, kuriem 9. maijs ir svētki, nevis sēru diena. Šo faktu es nevaru ignorēt. Tomēr tas nenozīmē, ka atstrādāju stereotipus, kas domāti tieši šai auditorijai.
– Es vienmēr ar baudu skatījos jūsu intervijas, kurās iztaujājāt kultūras cilvēkus – gan vietējos, gan tos, kuri bija atbraukuši no Krievijas vai citām NVS valstīm.
– Diemžēl reitingi liecināja, ka šos kultūras cilvēkus auditorijas vairākums nepērk...
– MTG kanālu direktore teikusi, ka no jums nav sagaidītas idejas, kas palielinātu raidījuma auditoriju.
– Tas, ko Baiba Zūzena teikusi aģentūrai BNS, ir meli. Mēnesi pirms šā paziņojuma viņa man atsūtīja epastu, kur saka paldies par maniem priekšlikumiem.
– Kādas izmaiņas piedāvājāt?
– Varbūt sākt ar to, ka vispirms tiek nomainīti vecie krekli raidījuma vadītājam, kas pirkti 2007. gada aprīlī (apakšbikses nevajag, tās pērku pats); mazāk līdzekļu tērēt lepnām MTG ballēm un tā vietā atjaunot studijas iekārtojumu; varbūt atteikties no vecajām kamerām, kuras LNT norakstīja jau 1997. gadā, un iegādāties jaunas. Piedāvāju pamainīt arī raidījuma formātu, kurš palicis nemainīgs sešus gadus. Proti, varētu rādīt pretēju viedokļu dueli. Pēc šiem ieteikumiem nolēmām biežāk tikties, bet tas nenotika. Tika izplatītas vienīgi runas par demokrātiju, vārda brīvību un žurnālista atbildību. Konkrētas bija tikai divas rindkopas – ka mūsu sadarbība beidzas 1. aprīlī un, ja jums ir pretenzijas par tehnisko kvalitāti, tad raidījums tiešraidē (!) tiek ierakstīts divas dienas iepriekš... Lasot šo rindkopu, domāju, ka esmu kaut ko pārpratis, jo mana latviešu valoda nav tik laba. Aizgāju ar vēstuli pie saviem latviešu kolēģiem, bet arī viņi rakstīto iztulkoja tāpat.
– Jums vajag mājienu ar mietu? Tāpat ir skaidrs, ka esat nevēlams.
– Sākumā šķita, ka ar Kasparu Ozoliņu atradām kopīgu sarunu, kā attīstīt raidījumu, kādas jaunas programmas veidot. Pēc ekspertu padomes sapratu, ka Ozoliņa kungs ir pamatīgi norāvies.
– Par kuriem ekspertiem ir runa?
– Viena ir Daina Ostrovska un Jānis Juzefovičs. Kad gribēju noskaidrot, cik stundu vai minūšu cienījamie mediju eksperti ir pavadījuši pie ekrāna, pētot manus raidījumus, saņēmu no Ozoliņa atbildi: – Mamikin, šeit nav vietas jūsu provokācijām!
– Mamikin, nu kas jums lika lekties ar cienījamajiem ekspertiem?
– Es savu jautājumu uzdevu tikai tad, kad, analizējot manus raidījumus, tika sajaukts absolūti viss – datumi, intervējamo cilvēku vārdi, citāti, notikumu izklāsti, vārdu sakot, faktoloģija. Es uzskatu, ka vienīgais nāves grēks žurnālistikā ir faktu sagrozīšana. Par komentāriem, interpretācijām un provokācijām nevienu nesoda. Tāpēc bija grūti iedomāties, ka tik pavirša raidījumu analīze var būt par pamatu sprieduma izdarīšanai.
– Iespējams, eksperti pamanīja kādas politiskas simpātijas vai antipātijas.
– Tiku kritizēts, ka pārāk bieži intervēju Nilu Ušakovu. Bieži skaitījās ik pēc četrām vai sešām nedēļām. Vēl man pārmeta, ka pārāk bieži intervēju Aivaru Lembergu. Laika posmā no 1. septembra, kad MTG sāka pārvaldīt uzņēmumu, līdz vakardienai Lembergs pie manis bija tikai vienu reizi – oktobrī. Tajā pašā laikā LNT raidījumā 900 sekundes Valdis Dombrovskis viesojas reizi nedēļā. Ja jau kāds ir tik politiski korekts, tad kā gan eksperts var būt, piemēram, Jānis Juzefovičs, kura tēvs ir Zatlera dibinātās Reformu partijas biedrs? Es retoriski pajautāju: ko jūs teiktu, ja manu raidījumu konsultētu, piemēram, Aivara Lemberga dēls Anrijs? (Teorētiski viņš taču spēj man sniegt padomus investīciju piesaistei.) Vai, piemēram, Andra Šķēles meita – Anete? Ko tad eksperti teiktu? Es būtu neatkarīgs žurnālists, ja uzklausītu viņu padomus?
– Pamainām sarunas tēmu! 18. februārī apritēja gads kopš t. s. valodu referenduma, kas pērn uzjundīja nacionālas kaislības un vecus aizvainojumus. Toreiz politiķi sita pie krūtīm, solot, ka darīšot visu, lai nostiprinātu latviešu valodas statusu. Man kā latvietei ir grūti pamanīt reālas izmaiņas – pārdevējas kā atbild, tā atbild krieviski, taksometru šoferi tāpat. Varbūt jūs esat pamanījis atšķirības? Kas mainījies cilvēku prātos?
– Nekas nav mainījies. Viss notiek tāpat kā iepriekš: arvien vairāk krievu tautības jauniešu valsts valodu sāk izmantot arī sadzīvē, bet latviešu pensionāri kā runājuši, tā runā ar krievu pensionāriem krieviski. Ja izmaiņas ir notikušas, tad tikai valdības līmenī, kur veiksmīgi apgūti integrācijai domātie miljoni.
– Integrācija vienmēr bijusi ļoti ienesīga padarīšana.
– Protams, ja jau Kultūras ministrijas paspārnē izveidotajam Nacionālajam integrācijas centram var atvēlēt 430 000 latu, lai desmit mēnešu laikā integrētu 300 iebraucējus no trešajām pasaules valstīm. Zinu, ka mani kolēģi no Latvijas Radio saka paldies Lindermanam, jo tagad krievu redakcijai atlēkusi neliela naudiņa raidījumiem, kas domāti Latgalei.
– Jūs spētu iedomāties, ka latvieši kaut ko tādu atļautos 9. maijā pie padomju zaldātu pieminekļa Pārdaugavā?
– Es negribētu runāt vispārināti... Jūs man jautājat, vai latvieši tā darītu – es atbildu, ka atsevišķi indivīdi ar latviskiem uzvārdiem to ir mēģinājuši darīt. Piemēram, nolikt pie monumenta dzeloņdrāšu vainagus u. tml.
– Nu, beidziet... Tie bijuši reti, atsevišķi gadījumi, kurus policisti novērsuši jau sākumā, neļaujot izvērsties skaļā jezgā.
– Jā, svara kategorijas patiešām ir bijušas nevienlīdzīgas. Ziniet, bet es jums teikšu godīgi, kā Sarkanās armijas karavīra mazdēls un krievu tautības cilvēks. Ja 16. martā pie Brīvības pieminekļa būtu tikai leģionāri un kāds sistu 90 gadu vecam karavīram, kurš atsēdējis Staļina nometnēs un cietumos, tas patiešām nebūtu smuki; bet, ja pa degunu dabū Raivis Dzintars un kā atbildes sitienu – Josifs Korens vai Jānis Kuzins, tad... Vārdu sakot, cirks nodega, klauni palika. Turpinājums sekos pēc gada.
Rādīt reklāmu
