Intervija ar komponistu, maestro Raimondu Paulu.
– Cik droši jūtaties valstī, kurā notiek visādi brīnumi gan ekonomikas, gan nacionālā jautājuma sfērā?
– Redziet, es visvairāk nevaru ciest, ka priekšplānā visu laiku izvirzām falšo patriotismu. Es to saucu par falšo. Negribu teikt, ka Latvijai esmu izdarījis ko labu, bet zinu vienu – ar latviešu valodu esmu nodarbojies 50 gadu. Rakstīju dziesmas arī padomju laikos un par to nedomāju.
Biju uz pirmizrādi Daugavpilī. Tagad visi runā par Latgali. Es ar mašīnu nesos cauri sniegputeņiem tikai tāpēc, lai paskatītos teātri. Tur sāku runāt ar cilvēkiem. Visi runā, ka Latgalei jāpalīdz. Pirms vēlēšanām visi krekšķ par Latgales programmām, un nekas nenotiek, kļūst arvien sliktāk. Tagad cilvēki ar teātri mēģina kaut ko atdzīvināt. Notiek pirmizrādes, un tās tur uzņem ļoti labi. Tu ar viņiem runā, un viņi jautā. Protams, ka lielākā daļa no viņiem runā krievu valodā. Un kādā valodā man ar viņiem runāt? Kaut kāda integrācija... Bet sadarbība starp kultūrām vienmēr dod pozitīvus rezultātus. Kā es jūtos? Es šeit jūtos neomulīgi. Ko nozīmē justies neomulīgi? Pats savu naudas līdzekļu dēļ, naudas, ko esmu godīgi nopelnījis, ko visi redz, kā tā naudiņa nākusi, un tie nav miljoni, tieku ierauts visādos tiesas procesos. It kā man tā nauda ir nozagta vai paņemta, es nezinu, kā to saukt, kas tagad te notiek.
– Kādi apsvērumi Jums savulaik lika izšķirties par labu naudas glabāšanai Krājbankā?
– Finanšu ministrs man stāsta, ka mēs paši esam vainīgi, jo esam ielaidušies ar kriminālu banku. Es nezināju, ka 20 gadu Latvijas Krājbanka bija krimināla banka. Pirmo reizi par to dzirdu. Atceros vēl no padomju laikiem, kad tā bija krājkase, caur kuru gāja visu autoru nauda un rēķini par nelielām summām, un tas viss ir redzams. Tur nav pārskaitījumu par miljoniem. Ar vienu parakstu es varu nopelnīt miljonu vai pusmiljardu, bet tur taču tādas lietas nav. Bet tagad mēs izrādāmies... Paņem vai nozog – sauciet to lietu, kā gribat. Galvenais, ka nav nekādas perspektīvas kaut ko dabūt atpakaļ. Viss tiek nostādīts tādā veidā, ka viss ir pareizi, un jūs labāk turiet muti ciet.
– Finanšu un kapitāla tirgus padomes (FKTK) jeb fuktuka priekšsēdētāja vietnieks Jānis Brazovskis taču apgalvo, ka “Krājbanka jau vairākus gadus tika pastiprināti uzraudzīta.” Kā jūs kā Krājbankas klients jutāt šo uzraudzību? Jums nav tāds iespaids, ka banku uzraugi to tagad mēģina grūst virsū pašiem cilvēkiem?
– Nu, redziet, kas bija par visu atbildīgs? Ir kāds par to visu atbildīgs vai nav? Izrādās, ka nav. Kas tad ir tā komisija, kas saņem milzīgās algas? Ko viņi uzraudzīja? Kas deva tiesības tam pašam Antonovam pārņemt vai nopirkt banku? Ko viņi tur darīja... Man ar Priedīti bija ideāla sadarbība. Vēl nesen janvārī man bija 75 gadu jubilejas koncerts Arēnā. Viņš bija mans sponsors, un viss mums gāja normāli. Paskatieties, kā viss pagriezās! Es arī saprotu viņu, es viņam piezvanīju, pazīstu viņu vēl no komjaunatnes laikiem. Komiskākais, ka es ar viņa tēvu kādreiz spēlēju vienā orķestrī, sāku savu karjeru. Viņa tēvs bija akordeonists. Priedītis pasaka man, ka viss ir kārtībā, lai es neuztraucos. Un pēc divām dienām nekā vairs nav. Es uz viņu paļāvos, lai gan viens otrs man teica, ka kaut kas nav kārtībā. Es arī domāju, ka”Parex” ir tāda mācība, vai tad vēlreiz kaut kas notiks? Nepaiet pāris mēnešu, aiziet otra banka.
– Tātad pats Priedītis divas dienas pirms tam nekā nezināja?
– Varbūt jā un varbūt nē.
– Nojauta varbūt, bet nevis kaut ko zināja...
– Kaut ko viņš bija parakstījis, kaut ko viņš bija apsolījis antonoviem un tā tālāk. Mēs jau nezinām. Tagad tikai lēnā garā atšķetināsies, kas tur ir noticies. Pirmajam, kuram vajadzēja nākt ārā un stāstīt televīzijā, bija Priedītis. Kas tad notika, mīļie cilvēki? Kāpēc tas vispār sākās? Tur ir vesela rinda cilvēku, kuri saka: ”Mēs jums atdevām!” Ko jūs mums atdevāt? Jūs atdevāt kādu vienu divdesmito vai piecdesmito daļu.
– Tas pats J. Brazovskis par Jūsu un citu lielāko „Krājbankas” klientu naudu saka tā: „Es varu teikt tikai, ka FKTK un bankas administrators strādās, lai tā notiktu.” Vai Jūs tam ticat, ir kaut kādas pazīmes, ka šāds darbs notiek?
– Dabīgi, ka tiem cilvēkiem, kuriem tur bija noguldījumi desmit tūkstoši vai pieci tūkstoši, tie savu naudiņu ir atguvuši, un miers. Bet bija viena daļa, kas tur turēja daudz lielākus līdzekļus. Mēs vēl nezinām, kas tur nāks gaismā. Tagad parādās, ka pēkšņi pēdējās dienās kaut kur esot pārsviesti 50 miljoni. Visa mistiskā lieta ar “airBaltic”, starp citu, fotoradariem nauda ir ņemta no Krājbankas, kas it kā ir kredīts... Es šajās lietās esmu galīgs diletants, es galīgi neorientējos, tāpēc mēs tagad lūdzam Radziņam, kurš ir profesionāls advokāts, lai viņš mēģina kaut ko darīt. Tagad viņš iesniedza Satversmes tiesā, lai gan Satversmes tiesa jau atbildēja, ka viņi var tikai rekomendēt... Tā nedrīkstēja darīt, bet ir likumi. Ja tagad to naudu kaut kādā veidā izdosies atgūt, tad lai atdod tie, kuru dēļ tā nauda tika pazaudēta. Nu, kā es jūtos šodien? Es redzu, ka šodien valdība vispār nav rīcībspējīga. Spilgtākais piemērs ir mūsu bijušais prezidents. Es uzskatu, ka viņš savu dziesmiņu ir nodziedājis. Viņam visu iedeva rokās un pašam uzspļāva virsū. To mēs visi redzam. Tāpat Šlesera lieta. Kur tad palika likums, ka visus apcietinās? Nekas nesanāca. Tāpēc, no vienas puses, es par to visu ne sevišķi pārdzīvoju, tas ir iekšēji jānorij. Es joprojām darbojos un badā nenomiršu. Tas ir vairāk kā skaidrs, bet iespļauts tev ģīmī ir kārtīgi. Kā no tā nomazgāsies, es nezinu.
– Interesanti, ka visi cilvēki, kas to darījuši, ir mūsu pašu latviešu puikas. Neviens nav atbraucis nez no kurienes un kādam pēkšņi iegāzis pa pieri. Banku uzraugi gan “Parex” gadījumā, gan tagad ir vieni un tie paši. Nekas jau nav mainījies.
– Tas tā ir. Un mums nevienam nav informācijas. Neviens pat nav teicis, ka es esmu kaut ko zaudējis. Es to izlasu avīzē! Un kur ir cilvēki, kuriem vajadzēja satikties ar tiem pašiem kreditoriem vai noguldītājiem, kas ir cilvēki, kuri ir visa pamatā. Ar tiem vispār neviens nerunā. Šo cilvēku nav kā tādu. Neviens neatrod par vajadzīgu ar mums runāt. Tagad daudzi izvirzīja pretenziju – pagaidiet – jūs pieņemiet lēmumus vispār bez mūsu ziņas. Kas jums deva tiesības izvirzīt kaut kādu administratoru? Un kas viņš tāds ir? Es nezinu, ko viņš ir pārdevis, raķetes vai automātus, vai velns viņu zina... Tur ir tā lieta. Atkal es dzirdu, ka Kargins ir uzvarējis tiesā. Visi saprot, ka visa impērija, ko sauc par “Parex”, tur gan aizņēmās naudu un iegrūda miljardus, lai to glābtu. Kāda man vairs var būt cieņa pret to visu? Es vispār neredzu personības, kas kaut ko darītu valsts labā. Visi tie ministri... Nu, labi, izmeta ārā un noēda tos oligarhus, kurus mēs visi labi pazinām, bet kas atnāca vietā? Vai nenotiek tā pati amatu dalīšana pa partijām? Viss notiek tāpat, turklāt diezgan nekaunīgā veidā. Toreiz Saeimā, tā kā par nelaimi es tur kādu laiku biju, tur rīkojās pa kluso. Es zinu, ka komisiju priekšsēdētāji satikās un visu norunāja. Tagad pasaka atklāti: “Ja tu man nedosi to vietu, tad es par tevi nebalsošu.”
– “Fuktukā” būtībā ir tas pats – 20 gadus sēž vieni un tie paši cilvēki. Krūmane aizgāja, bet...
– Jā, viņa aizgāja, it kā nekas nebūtu.
– ...bet, pirmkārt, viņa aizgāja, visi viņu ir aizmirsuši, un neviens neko neprasa, otrkārt, tie paši vietnieki, kuri sēdēja tajās bankās, viņi tur ir joprojām.
– Viņi tur visi ir. Es pat brīnos par sevi, ka es novaldos, bet es arī jūtu, ka es neko... Ko es varu izdarīt?
– Jūs vismaz mēģināt kaut ko darīt caur tiesu, bet lielākā daļa laikam ir tādā bezcerībā, ka pat to nemēģina.
– Stādieties priekšā, ja tas būtu noticis Grieķijā vai citā vietā. Kas te būtu darījies! Pa vienu dienu to “fuktuku” būtu iznesuši ar visām mēbelēm un visu pārējo, kas tur ir. Bet viss ir mierīgi, neviens neko nedara – viss ir kārtībā.
– “Fuktuka” priekšnieka vietnieks Brazovskis – viņš sēdēja arī Krājbankā – teica, ka tur esot bijusi virkne ar noziegumiem. Tagad, kad viņam prasa par noziegumiem, viņš saka: “Nē, es tā neesmu teicis.”
– Viņš jau runāja arī par to sanāciju, teica, ka it kā to banku vajag mēģināt atjaunot, jo tā jau nebija vienkārša banka. Tā bija viena no lielākajām Latvijas bankām, kas bija aptvērusi visu Latvijas teritoriju no padomju laikiem.
– Tā tika uzbūvēta uz krājkases bāzes, un kuram ienāca prātā, ka krājkases sen ir privatizētas? Vai ar Jums personīgi ir kontaktējies kāds no FKTK vadības? Piemēram, lai atvainotos vai dotu padomu, kā atgūt naudu?
– Ar mums neviens par to nerunā. Es, būdams diletants, ne vienmēr esmu interesējies. Esmu pārbaudījis, ka man kaut kāda nauda tur veidojas, kas domāta vecumdienām, lai man nebūtu jāubagojas kā daudziem citiem. Bet ko tagad darīt tālāk?
– Varbūt tiešām domāsim pozitīvāk. Vai ir kaut kas tāds, kas jums varētu atjaunot uzticību? Ja ne gluži visām bankām, “fuktukam” un valdībai, bet pamazām vērst uz to pusi, ka kāda cerība pamazām parādās?
– Bet redziet, kam galu galā par to būtu jārunā un jāuztraucas? Es ļoti labi atceros, ko teica Rimšēvičs – viss ir kārtībā. Kuram vēl vairāk ticēt? Ja tā saka Latvijas Bankas prezidents, kuram apgrozās ļoti lieli līdzekļi – valsts nauda un tā tālāk. Viņš teica, ka viss ir kārtībā. Vilks teica, ka viss būs labi. Pie kā vēl mums griezties?
– Galvenais, ka tajā laikā, kad vēl bija gan Kalvītis, gan “Parex” notika precīzi tas pats – gan Rimšēvičs tā teica, gan pārējie.
– Viss ir kārtībā! Viņi nedomāja. Turklāt ir vēl viens moments – mūsu attiecības ar Krieviju, kas ir ļoti labi zināmas. Mēs par visu varu cenšamies tās visu laiku saasināt. Tikko viss sāk uzlaboties, tad tūlīt būs kaut kas tāds, kas visu izjauks. Es to ļoti labi jūtu, jo man ir ļoti labi kontakti ar tiem pašiem māksliniekiem, ar to nelaimīgo “Jauno vilni”, ko katrs aprej, kā viņam patīk, bet tā nauda, ko tur nopelna, nesmird. Tur nopelna milzu naudu – pa vienu nedēļu to, ko pa visu gadu. To viņiem vajadzētu atzīt.
– Šajā ziņā nekas nav mainījies? Cik zināms, Brazovskis arī ir kaut kādā klubiņā, kurš visu laiku kaut kur brauc kopā. Un kad ir runa par kaut kādām pārbīdēm, viņu tas neskar. Un tā viņš kopš 2000. gada tur sēž. Droši vien, ka pārējie “fuktukā” ir tādi paši. Varbūt viņiem jāaiziet?
– Nu, tā tas ir. Es absolūti nesaprotu, ar ko viņi būtībā nodarbojas. Tikai jāaiziet? Ja tā ir uzraugošā iestāde, tad tas ož arī pēc krimināliem procesiem.
– Runājot tieši par viņiem?
– Jā. Kas te notiekas, kungi? Jūs veselai rindai cilvēku sadragājat dzīvi, faktiski nozogat naudu. Turklāt ar valdības atbalstu – jūs esat padoti valdībai. Premjeram padoti. Tātad jūs kopā strādājat. Tā vismaz man liekas. Viens cilvēks Dombrovskim prasīja: “Tad kurā bankā es varu ielikt naudiņu? Kur man to nenozags?” Viņš nespēja atbildēt. Kas tā ir par valsti? Starptautiskās krīzes jau arī iet pilnā sparā. Viss jau pasaulē gāja krustām šķērsām. Kas tik pasaulē nedarījās!? Arī superbagātajā Amerikā. Kādas tik miljardu zādzības un afēras tur nav taisītas. Kas mēs esam? Kas tad ir tas mūsu budžets? Vai tad tā ir nauda?
– Amerikā ir pavisam citas summas...
– Un ko mēs šodien redzam Grieķijā? Cik veikli viņi rīkojas ar Eiropas naudu! Tur no helikopteriem ir safilmēts, ka visiem ir baseini. Es redzēju televīzijā, ka vienai uzdod jautājumu, kad viņai noņem 400 eiro: “Kāpēc jūs ejat uz mītiņu?” Viņa saka: “Es ar diviem tūkstošiem mēnesī nevaru izdzīvot.” O, jomajo! Un cik saņem mūsējie? Trīssimt? Tāda ir situācija.
Es pilnīgi atklāti pasaku, ka es šitiem vīriem, kam tagad viss ir jāregulē, neticu.
Rādīt reklāmu
