Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ( Zatlera Reformu partija) intervijā Neatkarīgajai par oficiālo Latvijas valsts pozīciju 16. marta jautājumā, attiecībām ar Krieviju, Baltkrievijas sankciju ietekmi uz Latvijas ekonomiku un globālajām sekām pēc iespējamās militārās iejaukšanās Irānā.
– Valsts prezidenta izteikumi par leģionāriem kalpoja par pamatu plašai kampaņai saistībā ar 16. martu. Patiesībā tie radīja arī papildu rūpes ĀM 16. marta vēsturiskā konteksta skaidrošanā. Vai, ja šo izteikumu nebūtu un būtu tikai Valda Dombrovska pērn pieteiktā versija – kurš ministrs ies gājienā 16. martā, to ārā no valdības – kā oficiālā attieksme, nebūtu vieglāk?
– Kopš 90. gadu beigām 16. marts vienmēr ir saistījies ar zināmu spriedzi – vienu gadu mazāk, citu vairāk. Un man jāteic, ka kontekstā ar šo datumu Otrā pasaules kara vēstures peripetijas Latvijā un ārpus tās tiek skaidrotas regulāri jau visu šo gadu garumā. Diemžēl ir tā, ka vēsture, 16. marts, tiek izmantota politisku mērķu sasniegšanai gan Latvijā, gan arī ārpus tās. Ir vesela rinda organizāciju, kas vēlas uz šā jautājuma pamata veidot politisku kampaņu. Tāpēc Ārlietu ministrijai skaidrot, kas ir leģions, kāpēc un kā tas veidojies, ir bijis pastāvīgs darbs. Es zinu, ka arī daudzas citas amatpersonas ir to darījušas un darīs turpmāk. Šogad arī ĀM ir tikusies ar ārvalstu vēstniekiem, izskaidrojusi vēlreiz Hitlera režīma noziegumus Latvijā, Latvijas valsts oficiālo pozīciju šajā jautājumā.
Ja mēģināsim skatīties uz statistiku, tad nevarētu teikt, ka šogad būtu lielāka interese no ārvalstu mediju puses par šo jautājumu. Mūsu mediji par to raksta, un rodas iespaids, ka visai pasaulei tas ir interesanti. Nu nav tā. Taču skaidrojošais darbs ir jāturpina.
– Izskatījās, ka Valsts prezidents ar saviem emocionālajiem izteikumiem par 16. martu iezīmē oficiālu Latvijas pozīcijas maiņu šajā jautājumā. Vai prezidenta izteikumi bija saskaņoti, piemēram, ar Ārlietu ministriju?
– Valsts prezidenta izteikumi nenozīmē Latvijas valsts oficiālās pozīcijas maiņu. Valsts prezidents vienkārši uzsvēra šā jautājuma emocionālās šķautnes – to, ka ļoti daudzi latvieši SS leģionā nokļuva piespiedu kārtā un brīvprātīguma princips tur bija klaji apiets. Jā, kaut kādā brīdī leģionā iekļāva arī tos bruņotos formējumus, kuri veica noziegumus. Jā, šis skaidrošanas darbs par šiem jautājumiem ir būtisks.
– Tā vispār nav neiespējamā misija – izskaidrot Latvijas situāciju? Eiropa un pasaule Otrā pasaules kara jautājumos ir audzināta citos uzskatos nekā Latvijas vēsturiskā pieredze.
– Nē, domāju, mēs par maz novērtējam to, ka cilvēki ļoti labi saprot, ko Latvijai nozīmēja neatkarības zaudēšana 1940. gadā. Tiek ņemts vērā tas, ka Otrā pasaules kara laikā Latvijas valsts nepastāvēja, ka jau 1940. gadā Latviju okupēja padomju totalitārais režīms, un tas, ka cilvēki uz fronti tika sūtīti piespiedu kārtā.
Tas, ko ir ļoti grūti paskaidrot, ir dažu labu politiķu izgājieni un paziņojumi. Tam vairs nav sakara ar vēsturi, tā ir politiski šauri motivēta rīcība, kas rada problēmas Latvijai. Un šajā jomā problēmas rodas gan ar tiem, kas pozicionē sevi gan kā antifašistus, gan tiem, kas sevi pozicionē kā patriotisma veicinātājus. Tāpēc nodalīsim – kad saistībā ar 16. martu skaidrojam politiku, tad ir problēmas, kad skaidrojam vēsturi – tad ir panākumi.
Latvijas valsts oficiālās amatpersonas ir paudušas skaidri un stingri – mēs nosodām abas totalitārās ideoloģijas, režīmus un to pastrādātos noziegumus. Otrais pasaules karš ir bijis milzīga traģēdija Latvijas cilvēku dzīvē. Un nav nekāda attaisnojuma tiem cilvēkiem, kuri kaut kādu sev zināmu iemeslu dēļ pie Brīvības pieminekļa mēģina kritizēt Latvijas valdības oficiālo nostāju šajā jautājumā.
– Vai politiķi, koalīcija spēs pavērst emocionāli sakaitēto sabiedrības nostāju šajā vēstures jautājumā, novēršot akcentu no leģionāriem, kas cīnījās viena totalitārā režīma pusē, uz tām vēsturiskajām personībām un to darbību, kas tiešām mēģināja cīnīties par Latvijas brīvību Otrā pasaules kara laikā, – piemēram, Konstantīnu Čaksti, kureliešiem?
– Šobrīd tiešām politiskā situācija ir sakaitēta nedaudz vairāk, gan saistībā ar pirms mēneša notikušo referendumu, gan ar to, ka kopš 90. gadiem ir liela nekonsekvence attieksmē pret šiem notikumiem. Domāju, ka tajā brīdī, kad amatpersonas dara vienreiz tā, otrreiz atkal citādi, cilvēkos nerodas pārliecība, ka tas ir godīgi. Un tā veidojas protests. Nevar būt tā, ka vienu reizi visi dodas pie Brīvības pieminekļa un pēc tam visi kolektīvi to ignorē. Jābūt konsekvencei.
Jāuzsver, ka ar šīs valdības ministriem pozīcija ir bijusi skaidra un konsekventa no paša sākuma. Es varu vēlreiz uzsvērt – Otrais pasaules karš ir bijis ļoti smags periods Latvijas vēsturē. Bet no tā izsist kādas politiskas dividendes ir tiešām tikai ļauna nodarīšana to cilvēku piemiņai, kas gājuši bojā karā, neatkarīgi tā, kurā pusē viņi karojuši. Otrkārt, vēlreiz uzsveru – Latvijai problēmas rada nevis pati vēsture, bet gan tās politiskie interpreti. Un tas starptautiski rada galvassāpes, nevis vēstures sausie fakti.
Kas attiecas uz Konstantīnu Čaksti, Centrālo padomi un tiem cilvēkiem, kas Otrā pasaules kara beigu fāzē varbūt naivi cerēja, ka var izdoties izmantot situāciju valstiskuma atjaunošanai, –nevajag domāt, ka mēs nobīdām akcentus šajā virzienā. Katrs vēsturiskais fakts ir pats par sevi. Bet tam, ka mums ir vairāk jāpievērš uzmanība tiem cilvēkiem, kuri mēģināja atjaunot Latvijas valstiskumu, neraugoties uz okupācijas apstākļiem, piekrītu – par to mums ir jārunā un jāatgādina. Tas ir darbs arī vēsturnieku komisijai un vēsturniekiem – plašāk pētīt un skaidrot šos jautājumus. Bet tā, ka mēs viena datuma vietā tagad atzīmēsim citu, nē, tā tas nenotiks.
Kopumā varu teikt par latviešu dalību abu totalitāro režīmu armijās – tāds Otrā pasaules kara frontes dalījums, ka vieni cīnījās par Latviju un otri pret, ne pie kā laba nenovedīs.
– Iekļaujot Latvijai nevēlamo personu sarakstā divus Krievijas vēsturniekus – Aleksandru Djukovu un Vladimiru Simindeju, jūs noteikti rēķinājāties ar Krievijas puses pretsoļiem. Jums ir šobrīd skaidrāks, kādi tie varētu būt?
– Es uzskatu, ka ĀM lēmums ir pamatots. Es ceru, ka kolēģi Krievijā saprot, ka Latvijas lēmums neielaist šos vēsturniekus nav nedraudzīgs akts pašai Krievijai, tā ir konkrēta vēršanās pret konkrētiem cilvēkiem, kuriem ar vēstures zinātni patiesībā ir visai attāls sakars, un ka viņi tikai traucē abu valstu normālai attiecību veidošanai.
– Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijas darbību šis solis nevar izjaukt?
– Nē, nedomāju. Es pat domāju, ka, lai izvairītos no situācijas, kad parādās stipri apšaubāmas kvalitātes pētījumi par vēstures jautājumiem, šai komisijai ir jādarbojas vēl aktīvāk profesionālā līmenī. Ja mēs vēlamies veidot attiecības uz savstarpējas cieņas pamata, vēstures jautājumu skatīšana būtu nododama akadēmisko vēsturnieku aprindām, nevis politizētā līmenī. Es uzskatu, ka ļoti daudzas problēmas, kas mums vērojamas vēstures skaidrošanas jomā, ir arī tāpēc, ka vēsturnieku komisija ļoti ilgi ieskrējās, lai sāktu darbu, pēc tam, kad 2010. gada decembrī tika paziņots par tās izveidi.
– Vai pēc Vladimira Putina ievēlēšanas prezidenta amatā Latvijas–Krievijas attiecības kļūs vēsākas pēc tā pavasara, kas bija iestājies 2010. gada decembrī pēc toreizējā prezidenta Valda Zatlera vizītes? Attiecības jau šobrīd ir sašķobījušās gan saistībā ar referendumu, gan 16. martu, Putina skarbo priekšvēlēšanu retoriku...
– Jāatceras, ka ar tādu vēsturisko bagāžu, kāda ir Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecībās, vienmēr mīsies periodi, kad retorika būs asāka un kad būs vēlme sadarboties vairāk pragmatiskā līmenī. Mēs esam no savas puses precīzi noformulējuši abu valstu attiecību veidošanas principus – tā būs uz savstarpēju cieņu un izdevīgumu balstīta sadarbība. Protams, diskutējot par jautājumiem, kur mums ir pilnīgi atšķirīgi viedokļi. Tādi jautājumi ir, tie bija arī 2010. gadā, kad diplomātiskais dialogs bija izrāvies uz priekšu. Neapšaubāmi, ka abu valstu iekšpolitiskā situācija, piemēram, Krievijas Valsts domes vēlēšanas, gan prezidenta vēlēšanas, gan Latvijas iekšpolitiskā situācija rada kārdinājumu abām pusēm izmantot ārpolitikas aspektus iekšpolitisku problēmu risināšanai. Bet, protams, mēs neļausim apšaubīt Latvijas valsts vērtības, un latviešu valoda ir viens no šiem principiem. Šeit mūsu nostāja būs ļoti konsekventa, un diskusija par šo tēmu ir neiespējama. Domāju, ka šobrīd vissaprātīgākais ir sagaidīt jauno Krievijas ministru kabineta sastāvu, maijā uzzināsim, kas būs Latvijas–Krievijas starpvaldību komisijas līdzpriekšsēdētājs no Krievijas puses, un tad prognozēsim attiecību dinamiku. Darba grupu līmenī līdz šim darbs nav apstājies.
– Kāpēc Latvija tika ierindota Eiropas ārpolitikas slaistu kategorijā?
– Ļoti vienkārši. To ietekmēja viss, kas notika ar Latvijas ārpolitisko dienestu krīzes laikā, – ļoti būtiski saruka jomas finansējums: diplomātisko dienestu atalgojums par 30%, kopējais finansējums par 42%. Finansējums speciālajām programmām, piemēram, attīstības sadarbībai no pusmiljona latu 2008. gadā saruka līdz 269 latiem pagājušajā gadā. Nu par ko tad mēs te runājam?! Lai Latvija būtu spēcīga ārpolitiskā spēlētāja, jābūt spēcīgam ārlietu dienestam, bet tas krīzes laikā cieta tikpat stipri kā virkne citu valsts pārvaldes iestāžu. Protams, tas atstāj iespaidu uz mūsu spēju strādāt. Vēl atsevišķs stāsts ir konsulārais dienests – Latvijas pilsoņu skaits ārzemēs pēdējo gadu laikā ir ļoti būtiski audzis, bet Latvijas konsulāro dienestu kapacitāte ir tam nepietiekama. Latvijas ārpolitiskajam dienestam ir jāsāk atgūties. Zināmi procesi jau šajā virzienā notiek.
– Vai šīs ārlietu dienesta problēmas ietekmē arī tādu jautājumu risinājumu kā, piemēram, ES sankcijas pret Baltkrieviju? Latvijas amatpersonas ir it kā vārgi ieminējušās, ka ekonomiskās sankcijas pret Baltkrieviju radīs nopietnas problēmas mūsu uzņēmējiem. Te atkal mēs upurēsim savas intereses Eiropas pozīcijas vārdā?
– Tas ir ļoti plašs jautājums. Latvijas diplomāti Briselē ir darījuši visu, lai sankcijas pret Baltkrieviju sašaurinātu. Tajā pašā laikā būsim reālisti – ja no 27 ES dalībvalstīm tikai divas – Latvija un Slovēnija – mēģina iebilst pret sankcijām, tad rezultāts ir tāds, kāds ir. Turklāt būsim godīgi – Baltkrievijā ir politieslodzītie, kas ir ieslodzīti pretēji visiem cilvēktiesību principiem, kas ir saistoši arī šai valstij, un šobrīd nestrādā nekādi citi mehānismi, kā ietekmēt Lukašenko režīmu. 25 no 27 ES dalībvalstīm iestājas par plašāku sankciju pielietojumu. Latvijas diplomāti ir ļoti kritiski izteikušies par šo sankciju efektivitāti kopumā, gan ietekmi uz Latvijas ekonomiku, gan arī Baltkrievijas sabiedrību. Diemžēl tas, ko es redzu, – tā kā sarunas par sankcijām notiek aiz slēgtām durvīm, cilvēkiem rodas iespaids, ka šeit ir runa par visaptverošu tirdzniecības embargo, bet tas tā nav. Runa ir tikai par ieceļošanas un ekonomisko aktivitāšu ierobežojumiem nelielam skaitam Baltkrievijas uzņēmēju, kas ir cieši saistīti ar Baltkrievijas varas iestādēm.
Latvija strādās pie tā, lai vērtību dēļ neciestu vai tikai minimāli ciestu Latvijas ekonomiskās intereses. Un mēs turpināsim to darīt līdz pat 23. martam, kad ir nākamā ārlietu padome. Galu galā man arī ir jāsaka – tiem uzņēmējiem, kas strādā ar Baltkrieviju, ir jāapzinās tā riska pakāpe, kas ir, sadarbojoties ar valstīm, kur spēcīgi jārēķinās ar viena vai otra cilvēka labvēlību, nevis likumu.
– Šobrīd ASV ir devušas Irānai laiku līdz aprīlim kodolprogrammas pārtraukšanai, un militāra trieciena došana no Izraēlas puses pretējā gadījumā ir tikai laika jautājums. Kādas sekas Latvijai, Eiropai un pasaulei radīs tik smags konflikts Tuvajos Austrumos?
– Šobrīd ir parādījies cerību stariņš. Pirms dažām dienām Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās Ketrīna Eštone ir saņēmusi atbildi no sava Irānas kolēģa un ir parādījusies iespēja atsākt sarunas. Tas jau ir ļoti pozitīvi. Pat sliktākās sarunas ir labākas par vislabāko karadarbību. Pieļauju, ka ir parādījušās dialoga izredzes.
Pati par sevi Irānas kodolprogramma ir ļoti liels satraukums visām reģiona valstīm, ne tikai Izraēlai, kas ir ļoti nobažījusies par savu eksistenci. Izraēlas bažas, ņemot vērā Irānas vadības agresīvos izteikumus, ir pamatotas. Tāpat arī kā citu reģiona valstu bažas par valsti, kas, iespējams, ir apbruņota ar kodolbumbu. Un, ja Irānai tāda ir, kur ir garantija, ka tās nav arī citām reģiona valstīm? Scenāriji šajā naftas rezervēm bagātajā reģionā nav rožaini. Taču starptautiskā sabiedrība nevar pieļaut, lai Irānā turpinās kodolprogramma.
Tajā pašā laikā sarunās ES ir izskanējis un arī Latvija uzskata, ka karadarbība Irānā ir pastarās dienas scenārijs, ko nedrīkst pieļaut. Es zinu, ka šāds scenārijs ir uz galda kā viens no variantiem, bet es ļoti gribu cerēt, ka Irānas varasiestādes saprot, ka tas nozīmē milzīgas problēmas pašu valstij, reģiona drošībai un globālajai drošībai kopumā. Es ceru, ka arī Izraēla apzinās visas šīs konsekvences un nekādu vienpusēju militāru soļu no šīs valsts nebūs.
Runājot par globālajām sekām, ja tiek apturētas naftas piegādes no Irānas un Persijas līča valstīm, tad... te var tikai teikt... ka problēmas pasaules ekonomikai būs ļoti, ļoti lielas. ES, ASV, visai pasaules sabiedrībai šis šobrīd ir jautājums nr. 1, raugoties no kritisko punktu viedokļa.
– Ja Izraēlas–Irānas reģiona konflikta rezultātā naftas cenas uzlēks līdz nesasniedzamiem augstumiem, Latvijas valdībai ir kāds plāns x stundai, lai Latvijas ekonomika nesagrūst bedrē? Vai sēdēsim kā nelaimes putni, spārnus nolaiduši?
– Nedomāju, ka mēs esam nelaimes putni ar nolaistiem spārniem. Mēs varam vieni paši nerakstīt plānus x, q, z stundai, tam jēgas nebūs. Mums ir tikai viens ceļš – ciešāka Eiropas ekonomiskā integrācija, mums jābūt tajā Eiropas daļā, kas ir ciešāk ekonomiski integrēta, un tikai tā mēs varam ķepuroties pretī globālajiem pasaules vējiem.
Rādīt reklāmu
