Par Stratēģiskās attīstības komisijas darbu un uzdevumiem, par valsts ekonomisko attīstību un investīciju piesaisti un pārmaiņām valsts pārvaldībā saruna ar Valsts prezidenta ekonomikas, uzņēmējdarbības un nodarbinātības padomnieci Elīnu Egli.
– Ir izveidota jaunā Stratēģiskās attīstības komisija. Kādi būs tās uzstādījumi, kādas atšķirības no iepriekšējo komisiju darbības?
– Katram laikam ir savi uzstādījumi. Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā Stratēģiskās analīzes komisiju vadīja politoloģe Žaneta Ozoliņa, tas bija laiks, kad Latvija sevi ļoti aktīvi iezīmēja starptautiskās politikas jomā, un komisijas darbība un pētījumi bija saistīti tieši ar šo jomu. Valda Zatlera prezidentūras laikā bija ekonomiskā krīze un jāveic taupības pasākumi, līdz ar to SAK darbība bija veltīta sociālās spriedzes mazināšanai, lai cilvēki neietu ielās. Tās uzdevumi bija atgriezeniskās saites starp sabiedrību un varu nodrošināšana, reģionālo forumu organizācija un diskusiju dokumentu veidošana.
Šobrīd aktuāli ir tautsaimniecības attīstības un fiskālās politikas jautājumi. Šīs jomas arī ir tās, kurās ir ievērojama Valsts prezidenta Andra Bērziņa kompetence. SAK šobrīd jāsniedz savs redzējums tautsaimniecības nozaru sadarbībā un reģionālajā attīstībā. Tas nav tikai tāpēc, ka Latgale ir nemierīga un tur cilvēki saka – pietiek mūs ar papīriem nomētāt, mums vajag reālus risinājumus.
Otrs būtisks jautājums, kas jāpēta un jāanalizē SAK, ir tas, kāpēc nav investīciju atdeves. Latgale, piemēram, ir otra lielākā investīciju Eiropas fondu līdzekļu saņēmēja, bet, neraugoties uz to, paliek atpalikušākais reģions.
– Kāpēc tas jāpēta SAK? SAK taču Eiropas fondu naudu nedala. Kāpēc par to atbildīgās institūcijas, kas nodarbojas ar fondu sadali, nav veikušas šos pētījumus jau vairāku gadu garumā?
– SAK, protams, nevar izdarīt to, ko nav izdarījušas nozaru ministrijas. Mēs varam skatīties attīstības plānošanas problēmas. Tā kā SAK darbs balstās uz brīvprātības principiem, tāpēc arī pulcējām šeit cilvēkus, kuriem ir vislielākā teikšana attīstības plānošanā. Ne tikai eksperti, kā tas bijis līdz šim, bet arī institūciju pārstāvji, kas izstrādā attīstības plānus, piedalās valdības un ministriju diskusijās par attīstības jautājumiem. Lai nebūtu tā, ka mūsu plāni paliek diskusiju līmenī SAK ietvaros, esam vienojušies, ka mūsu plāni tālāk tiek pārstrādāti un nonāk likumdošanas iniciatīvu pamatos. To pirmajā SAK sapulcē uzsvēra arī Valsts prezidents, ka SAK darbībai jārezultējas likumdošanas iniciatīvās. Valsts prezidenta institūcijai ir iespēja straujāk virzīt likumdošanas iniciatīvas, apejot tradicionālo virzību pa ministriju un valdības gaiteņiem, līdz ar to šeit ir arī privilēģija problēmu risinājumus panākt straujāk.
– Tātad SAK nemēģinās dublēt Nacionālā attīstības plāna izstrādi?
– Nē, protams. Mēs arī tik ilgi nesākām darbību tāpēc, ka vēlējāmies sagaidīt Pārresoru koordinācijas centra vadītāja iecelšanu, lai varētu viņu iesaistīt darbā. Otrs – mēs ļoti cerējām, ka Saeimā tiks izveidota Nacionālās attīstības plānošanas komisija. Diemžēl tika izveidota tikai apakškomisija, bet arī tās vadītājs ir iekļauts SAK. SAK nebūs nekāda ēnu grupa, kas mēģina apstrīdēt Saeimas vai valdības padarīto attīstības plānošanas jomā, mēs tikai mēģināsim, iespējams, koriģēt šo darbību dažos būtiskos jautājumos. Otrs – SAK ir arī jāizstrādā kritēriji, pēc kuriem Valsts prezidenta institūcija var vadīties dažādu strīdīgu likumdošanas iniciatīvu novērtēšanā. Mūsu atbildei strīdīgu likumdošanas iniciatīvu gadījumos jābūt balstītai uz stratēģiskiem attīstības mērķiem – novērtējot, piemēram, vai likums maina nodarbinātības situāciju, vai nodrošina kvalitatīvu dabas resursu izmantošanu u. tml. Stratēģijas Latvijā jau nekad nav sliktas – visi vajadzīgie vārdi tajās ir uzrakstīti. Vienīgi neviens nav paskatījies, vai tām ir novirzīts finansējums, vai politikas plānotāji virza uz tiem savu darbību. Valdības deklarācijā arī ir 600 punktu, un cik no tiem ir vērsti uz valsts stratēģisko virzību?
– Valda Dombrovska valdība tikusi veidota ar patosu, ka šī būs pārmaiņu un reformu valdība. Mirklī, kad valdība sāka strādāt, tā nedaudz koriģēja šo domu, sakot, ka reformas būs, bet ne tūliņ. Cik lielā mērā Valsts prezidenta paspārnē esošās institūcijas sekos tam, vai reformas, kas tikušas plānotas, tiks kaut kādā mērā arī realizētas un vai tās dažos gadījumos vispār ir vajadzīgas?
– Noteikti sekosim. Valsts prezidents tam jau seko. Nesen notikusī tikšanās ar izglītības un zinātnes ministru apliecināja, ka Valsts prezidents ir atvērts reformu procesiem izglītībā. Taču mēs arī rūpīgi sekosim, kā tiek plānota reformu ietekme izglītībā – uz skolēnu apmācības procesu, uz skolotāju skaitu nākotnē. Sekosim arī tam, kāda ir komunikācija ar sabiedrību šajā jautājumā, jo pārmaiņu vadībā komunikācija ir viens no būtiskākajiem elementiem.
Vērtējums reformu lēmumiem kopumā var būt tikai viens – ir jābūt saprātīgiem un saimnieciskiem lēmumiem. Valsts prezidents tā ir noteicis, un es varu tikai atsaukties uz šo kritēriju.
– Plānotās reformas izglītībā šobrīd izska- tās saimnieciskas un saprātīgas?
– Ja mēs neizdarīsim tās lietas izglītībā, par kurām runā Ķīļa kungs, tad mēs pakļaujam mūsu izglītības sistēmu vēl lielākai erozijai. Protams, ir ļoti grūti vienlaikus reformēt gan vadības komandu Izglītības un zinātnes ministrijā, gan veikt arī reformas izglītības sistēmā.
– Reformas Latvijā parasti raksturojas ļoti īsi: gribēja kā labāk, iznāca kā vienmēr. Vai ir piemēri, kas pierāda pretējo?
– Esam analizējuši situāciju veselības aprūpē, kur 2006. gadā tika izstrādāts tā sauktais māsterplāns veselības aprūpes reorganizācijā. Ja šis plāns tiešām tiktu ievērots un nebūtu notikusi aizraušanās ar dārgu aparatūru iepirkšanu, es domāju, šī reforma būtu bijusi veiksmīga. Šobrīd diemžēl šā reformu plāna neievērošana ir novedusi pie tā, ka veselības aprūpe ir ļoti sliktā situācijā.
– No Valsts prezidenta institūcijas tiek lielā mērā sagaidīts alternatīvu piedāvājums valdības piekoptajai konsolidācijas politikai. Vai SAK varētu to piedāvāt?
– Gribētu teikt, ka cilvēku uzticēšanās Valsts prezidenta institūcijai stipri pārsniedz šīs institūcijas pilnvaras. Cilvēki sūdzas par lietām, kuru risinājumi ir izpildvaras kompetencē. Prezidentam nebūtu pareizi iejaukties citu varas atzaru kompetencē.
Taču vajadzētu ieklausīties prezidenta teiktajā par ļoti daudziem jautājumiem – piemēram, mūsu cilvēku iespējām piedalīties valsts ilgtermiņa obligāciju pirkšanā, par pensiju fondu līdzdalību šajā pirkšanā. Diemžēl ir tā, ka parasti noreaģē uz kādiem asākiem izteikumiem, bet uz izteikumiem, kur jāsāk domāt un rakt, reakcijas nav.
– Latvija šobrīd pēc būtības piedalās eirozonas problēmu risināšanā. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis ir paudis gatavību parakstīt Eiropas fiskālās stabilitātes līgumu, neraugoties pat uz, piemēram, Eiropas Parlamenta ļoti skeptisko attieksmi pret šo dokumentu. Cik lielā mērā, jūsuprāt, Latvijai būtu jāuzņemas saistības eirozonas stabilitātes jomā, vai šis jautājums šeit ir pietiekami izvērtēts?
– Eiropas Parlamentā skepse ir labi izprotama, jo parlamentā ir deputāti no tām valstīm, kurām šobrīd neklājas viegli. Tomēr skeptiskajai attieksmei pret šo līgumu nevajadzētu aizēnot diskusijas par Eiropas ekonomikas atveseļošanu un diskusiju par jauno ES budžetu. Esmu pārliecināta, ka Latvija nevar būt plaukstoša valsts grimstošā kontinentā. Mēs nevaram katrs par sevi plaukt, ja apkārt mums iet drūmi. Izeja no krīzes var būt tikai kopīga – kamēr katra valsts izeju no krīzes meklēs atsevišķi, tikmēr Eiropa neplauks. Lielā mērā šie atsevišķo krīzes izeju meklējumi saistās ar to, ka Eiropā tiek meklēti jauni līderi. Un jaunie līderi mēģina rezonēt to, ko sabiedrība no viņiem sagaida – proti, pašmāju problēmu risinājumus.
Kas attiecas uz līgumu: līgumsaistības paredzēs veselu rindu mājasdarbu, kas Latvijai būs jāizdara. Valdībai būtu jāsamēro šīs saistības ar valdības deklarāciju un jāskatās, kas prioritāri no tām ir realizējams.
– Vai valdības tautsaimniecības politika kopumā ir pareiza, vērsta uz investīciju piesaisti?
– Mums ir jādomā par investīciju politikas maiņu. Mūsu tautsaimniecībā ir investīcijas finanšu sektorā, nekustamo īpašumu sektorā, bet sektoros, kas strādā ar augstāku pievienoto vērtību – loģistikā, enerģētikas tehnoloģijās, tur investīciju nav. Ir jārunā par tautsaimniecības struktūras maiņu. Es ceru, ka Ekonomikas ministrija savā industriālās attīstības plānā būs ietvērusi šo struktūras maiņu. Mēs nedrīkstam investēt, noplicinot savus dabas resursus. Mēs nedrīkstam ļaut investēt tajā, lai tiktu izvestas izejvielas no Latvijas. Jāinvestē ir augstākas pievienotās vērtības produktos.
Rādīt reklāmu
