Neatkarīgā uz sarunu aicinājusi cilvēku, kurš pazīstams ne tikai kā Latvijas Ārstu biedrības prezidents un grāmatizdevējs, bet arī kā atraktīvs blogeris, kas aktīvi pauž savu viedokli par notiekošo Latvijā un pasaulē.
Tiesa, šad tad viņš neprot paklusēt kopā ar visiem, kad to prasa konjunktūra, bet tieši tāpēc vienmēr ir interesanti uzklausīt Pētera Apiņa domas. Šoreiz saruna par Latvijas politiku, politikāņiem un latviešu pašcieņu.
– Pērnais gads bija interesants laiks, jo paaugstināja adrenalīna līmeni sabiedrībā, uzjundot gan pozitīvas, gan negatīvas emocijas.
– 2011. nebija ne adrenalīna, ne emociju bagāts, bet gan bezatbildīgu lēmumu un bezatbildīgas noziedzības gads. Bezatbildība bija mēģinājums sarīkot referendumu par apmācības valodas maiņu mazākumtautības skolās; bezatbildība bija rīkojums nr. 2, kas rosināja neuzticības izteikšanu Saeimai un beidzās ar ārkārtas vēlēšanām. Noziedzīga bezatbildība bija Lindermana – Ušakova uzstādījums sagraut Latvijas valsts pamatus, iniciējot referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Rezultātā starp rīkojumu nr. 2 un ārkārtas Saeimas vēlēšanām augustā notika 38 slepkavības. Vairāk viena mēneša laikā nekad nav bijis – ne pirms, ne pēc tam.
– Tātad adrenalīns tomēr...
– Nē, bezatbildība politikā, kas izraisīja nācijas mentālu diskomfortu. Politiķu savstarpējā gānīšanās un bezkaunība noveda pie huligānisma un noziedzības visas valsts mērogā. Tā ir atbilde tiem, kas vēl joprojām priecājas par rīkojumu nr. 2, un atbilde tiem, kuri jūsmo par neadekvātiem lēmumiem politikā. Tas tikai apliecina faktu, ka mums nav valstsvīru, bet ir tikai politikāņi. Turklāt 2011. gads bija arī Sarmītes Ēlertes gads ar devīzi: «Ko sēsi, to pļausi».
– Analoģija?
– Tūlīt paskaidrošu. Padomju ideoloģija bija radījusi stereotipu, ka pastāv tikai divi viedokļi – pareizais un nepareizais, citu nav un nevar būt. Arī Sarmītei Ēlertei ar sava laikraksta palīdzību izdevās radīt līdzīgu fenomenu. Proti, ka ir tikai viens pareizais viedoklis (Sorosa, KNAB, Delnas), citi ir nepareizi vai vispār nav vērā ņemami. Gadu desmitiem Ēlerte avīzē Diena veicināja Latvijas iedzīvotāju negācijas vienam pret otru, neticību valdībai un politiskajām partijām. Tad nu, ievēlēta Saeimā un kļuvusi par ministri (ne nu gluži ieņēmusi prezidenta sapņu krēslu), beigu beigās viņa pati saņēma neuzticības balsojumu Saeimas ārkārtas vēlēšanās. Lielākais paradokss: Ēlerte nebija ne labākā, ne sliktākā kultūras ministre, taču otrreiz tauta viņu vairs neievēlēja, jo asociēja ar pašas radīto ļaunā politiķa tēlu. Tāpēc – ko sēsi, to pļausi...
– Nevaru atturēties, nenoskaidrojot šādu lietu: jūs, Pēter, bijāt viens no tiem nedaudzajiem, kurš 2007. gadā sparīgi aizstāvēja Valdi Zatleru, kad viņš kļuva par prezidentu. Jūs mēģinājāt pārliecināt skeptiķus, ka rezultāts būšot labs, jo pazīstat šo cilvēku. Tā nu viss nenotika, kā solījāt...
– Kādēļ aizstāvēju? Joprojām aizstāvu. Man ir šausmīgi sāpīgi, redzot, kā Zatleru knābā nost un visi ir gatavi par viņu izņirgāties. To dara cilvēki, kuri nepazīst viņu kā savas profesijas ģēniju.
– Prezidentūras posmā Valdim Zatleram nācās pārdzīvot pilnu sabiedrības attieksmes spektru: neuzticību, nicināšanu, pazemošanu, pēkšņu pielūgsmi, heroizēšanu. Kā varat izskaidrot viņa psihoemocionālās pārmaiņas, rakstura metamorfozes kopš mirkļa, kad šis talantīgais ķirurgs nokļuva prezidenta amatā, līdz brīdim, kad atstāja to, lai ienirtu reālpolitikas kloākā un iznirtu no tās kā galīgs neveiksminieks?
– Atcerieties Dienas psihopātiskos uzbrukumus godājamajam ārstam, kad viņu izvirzīja par prezidentu? Publisko dubļu straumes Valdi Zatleru psiholoģiski nogrāva, tā arī neļaudamas kļūt par īstenu valsts līderi. No šīs melu, apvainojumu un neiecietības lavīnas viņš vairs nepiecēlās. Ja tajā 2007. gadā Ārstu biedrība nebūtu nostājusies Zatlera pusē, viņam pašam nepietiktu ne spēka, ne gribas un visu pārējo resursu, lai pretotos naidīgajai kampaņai, ko organizēja Sarmīte Ēlerte ar savu komandu. Zatlers pats vienkārši būtu mierīgi pagājis malā un devies atpakaļ uz klīniku strādāt. Es to varu droši teikt, jo Valdi pazīstu pietiekami labi. Pēdējos piecus septiņus gadus, pirms kļuva par prezidentu, Zatlers sasniedza līmeni, kad cilvēks sāk dzīvot atrauti no realitātes. Viņš operēja sešas, astoņas, desmit stundas dienā un vadīja slimnīcu (jau ar citu rokām). Zatlers vakarā pieņēma pacientus, kuri stāvēja rindā līdz vienpadsmitiem divpadsmitiem naktī. Viņa cienījamā sieva piegādāja pusdienas uz darbu un kliedza uz tiem, kuri mēģināja iebarot Valdim kaut ko neveselīgu. Lilita Zatlere viņu veda ar mašīnu uz darbu un vakarā no darba atpakaļ uz mājām. Atceros, reiz, kad vēlā vakarā ar savu sāpošo celi biju aizgājis pie Zatlera kā pēdējais pacients, man gandrīz vai bija jāizlūdzas viņa sievai atļauja, ka aizvedīšu Valdi uz mājām no Arsa līdz Brīvības ielai... Tobrīd Zatlers dzīvoja vienīgi darbam, dzīvoja savai medicīnas filozofijai, savai profesionālajai izaugsmei un bija diezgan tālu no visas pārējās pasaules. Tāpēc nespēja reāli izvērtēt viņam izteikto piedāvājumu. Tie, kas gribēja Valdi Zatleru par prezidentu, vadījās no tā, ko redzēja tanī mirklī, proti – cilvēku ar milzīgām darbspējām, kurš pārņemts ar savu misiju, kurš visu dienu strādā un ir ļoti pozitīvs. Tāpēc varu apgalvot, ka Zatlers politikā nonāca labticīgi. Kāds cītīgi bija iegalvojis, ka viņš tai ir atbilstīgs.
– Tieši tā noticis ar daudziem talantīgiem ļaudīm, kuri savā profesijā bijuši teju vai ģeniāli, bet izrauti no savas ierastās vides, zaudējuši gan kvalifikāciju, gan cieņu sabiedrības acīs. Nebūdami apveltīti ar Vāclavam Havelam* līdzīgu harismu, viņi visi pieļāva vienu liktenīgu kļūdu – piekrita iesaistīties politikā, kurai nebija ne lemti, ne radīti.
– Ne vienmēr cilvēks, kuram piemīt spēcīga personiskā harisma, ir labs politiķis. Atcerēsimies Lehu Valensu**, kuru pēc pirmā prezidentūras termiņa tauta izmeta no amata ar lielu blīkšķi.
Tie, kuri Valdi Zatleru izravēja no viņa ekosistēmas, pataisot par bezcerīgu politikāni, nesaprata, ka ir milzīgs risks cilvēkam pēc piecdesmit tik krasi mainīt savu ierasto vidi.
– Jūs taču esat dzirdējis tādu jēdzienu kā Lilitas sindroms? Sakiet, vai nostāsti par Zatlera kundzes ārprātīgajām ambīcijām un lomu liktenīgajos lēmumos atbilst patiesībai?
– Notikušajā nav jāpārmet ne Zatleram, ne viņa ģimenei. Te jāvaino Latvijas politiskā sistēma, kura pieļauj, ka vienā mirklī gandrīz vai ikvienu var pataisīt par politiķi. Ir taču skaidri un gaiši jāsaprot, ka Valsts prezidentam jābūt cilvēkam ar politisku pieredzi. Tāpēc arī Saeimā zilus brīnumus parasti sastrādā tie, kuri tur iebrauc svešās kamanās. Latvijā netiek atzīts, ka politika ir darbs; ka politiķis var būt valstsvīrs, kurš strādā valsts un tautas labā, nevis tikai finansiālu apsvērumu dēļ.
Valdis Zatlers cieta no tiem, kuru mērķis nebija viņam palīdzēt, atbalstīt, stiprināt. Pirmkārt, vainīgs bija 2007. gadā ļoti ietekmīgais Andris Šķēle. Viņa un draugu interesēs bija iedabūt prezidenta krēslā cilvēku, kurš vajadzības gadījumā būs paklausīgs, bet viss pārējais, kas saistīts ar šādas rīcības sekām, – ne mūsu cūka, ne mūsu druva...
– Jāatzīst, ka arī žurnālisti veicināja mazvērtības kompleksus, kuri vēlāk transformējās revanšistiskā lielummānijā.
– Jā, otrkārt, Zatleru sagrāva Sarmīte Ēlerte ar cilvēciski nekrietnu rīcību. Es uzskatu tā: ja kāds ir likumīgi un demokrātiski ievēlēts par prezidentu, tad par viņu saka tikai labu vai arī neko, jo viņš ir valsts simbols. Tas ir tāpat kā nekariķēt himnas vārdus un nekoriģēt savas valsts karoga krāsas. Cilvēks, kurš to dara, ir savas valsts noliedzējs, neatkarīgi no tā, vai viņam patīk sarkanbaltsarkanā krāsu kombinācija. Tajā brīdī, kad, piemēram, Andris Bērziņš tiek ievēlēts par Valsts prezidentu, viņš ir mans prezidents, un punkts. Savukārt Zatleram, stājoties amatā, momentā pretī nostājās Dienas fenomens. Proti, tas, kurš galvenajai redaktorei patīk, būs prezidents, tas, kurš – nē, to nogremdēs.
– Kāda Ēlertei bija interese norakt Zatleru?
– Acīmredzot viņai bija savi apsvērumi, cerības pašai ieņemt šo amatu. Varbūt padomā bija kāds cits, kas būtu ietekmējams šajā amatā... nezinu. Pārspīlētā varaskāre šajā gadījumā uzdeva. Sekas bija tādas, ka jau 2007. gadā ar savu iegribu norakt Zatleru tieši Ēlerte iesāka neparedzamu notikumu ķēdi valstī. Bēdīgi slavenais rīkojums nr. 2 tajā bija tikai likumsakarība. Te varam minēt slaveno Čehova teicienu: ja lugas pirmajā cēlienā pie sienas karājas bise, tad izrādes beigās tā noteikti izšaus. Traģikomēdija saucās Prezidenta Zatlera gaitas Rīgas pilī. Šajā uzvedumā bisi pie sienas piekabināja Sarmīte Ēlerte un viņas domubiedri. Bise tiešām izšāva un pie reizes trāpīja kājā arī pašai.
– Runājot par vēlākajiem notikumiem, kāda, jūsuprāt, bija prezidenta svītas ietekme, apstrādājot Zatlera prātu un pasaules uztveri?
– Šajā gadījumā tieši Edgars Rinkēvičs*** bija kā ļaunais ģēnijs, kurš savas labsajūtas dēļ radīja rīkojumu nr. 2. To noteikti neinspirēja pats eksprezidents. Aizmirstiet! Nav tā, ka viens cilvēks dīda valsti. Nekur pasaulē nav tāda prezidenta, kurš varētu izlasīt visus valsts likumus un dokumentus. Ir birojs ar tiem, kas raksta papīrīšus un nosaka dienaskārtību. Rinkēvičs sagatavoja tādu dienaskārtību, kas vēlāk viņam ļāva ērti iesēsties siltajā ārlietu ministra krēslā, braukāt pa ārzemēm un diplomātiskās pieņemšanās dzert smalkus dzērienus. Pieļauju, ka, mainoties politiskajai situācijai, viņš nedomājot nodos Zatleru un aizskries pie jebkura, kas piedāvās saglabāt šo ērto status quo. Līdzīgi ir ar Robertu Ķīli, taču viņam iesēšanās ministra krēslā nedos ne komfortu, ne godu, ne uzvaras. Kā tāds Kremļa sapņotājs Ķīlis uzbūra rīkojuma nr. 2 romantiku, lāga nesaprazdams, ka izglītības ministra amats nenozīmē bārstīt idejas, bet gan strādāt ar lielu komandu un izšķirt tūkstošiem skolotāju un skolēnu likteni. Domāju, ka arī Sandras KukulesSondores pienesums liktenīgā lēmuma tapšanā ir lielāks nekā paša Zatlera devums. Prezidenta kancelejas vadībai izdevās radīt situāciju, ka Valdim Zatleram tuvoties varēja tikai iztapoņas un dibenlaižas, bet cita viedokļa paudējus turēja tālu no pils. To panāca, piepildot dienaskārtību ar nebūtisku jautājumu gūzmu un trenkājot prezidentu aiz bākugunīm no viena Latvijas gala uz otru.
– Kā jūs izskaidrojat, ka tieši Zatlers tik ļoti iestājās par Saskaņas centra aicināšanu valdībā? Šo ideju viņam kāds iedvesa vai tā bija paša izlolota? Kā redzam, arī par šo iniciatīvu viņš saņēma pērienu baznīcā...
– Lai cik dīvaini neliktos, tieši Saskaņas centrs bija vienīgais politiskais spēks, kas Zatleru kā prezidentu publiski ne reizi nepiesmēja un neizņirgāja. Domāju, ka Valdis itin labi atcerējās, ko par viņu rakstīja un teica Vienotības politiķi (pirms vēl paši savienojās), ko rakstīja Tautas partijas vecbiedri un Nacionālās apvienības jaunbiedri. Neredzot atbalstu Latvijā, Valdis Zatlers, kurš labi pārzināja svešvalodas, daudz komunicēja ar ārvalstu valstsvīriem. Tie, lāga nesaprazdami Latvijas situāciju, deva padomu draudzēties ar Ušakovu un Urbanoviču.
– Labi, pārejam pie cita temata! Valodas referendums. Tas ir radikāli pretnostatījis latviešus pret krieviem.
– Visvairāk referendums iepļaukājis tos latviešus, kuri, nekautrēdamies no valodu zināšanas, paši runājuši, rakstījuši un lasījuši krievu valodā. Sitiens skāris tos, kas rīkojuši Jauno vilni un citus festivālus. Domāju, ka šie pasākumi turpmāk kļūs ļoti nepopulāri. Tomēr katrai negācijai līdzi nāk arī labas lietas. Katru defektu var pārvērst par efektu. Daži mums naidīgi, par svešu naudu barojušies tipi radīja latviešiem brīnišķīgu iespēju pasacīt, ka mīlam savu zemi un paši varam lemt tās likteni. Mēs šo iespēju garām nelaidīsim.
Rādīt reklāmu
