«Latviešiem jābeidz nodarboties ar mazohismu, jābeidz sevi apsaukāt par bāreņu tautu un kalpu pēctečiem,» uzskata Aivars Borovkovs. Viņš kopā ar domubiedru Ainaru Brūveli veido jaunu megaprojektu – virtuālās nekropoles interneta vietni, kurā iespējams atrast ne tikai tautas gara un prāta zvaigznes, bet arī pavisam vienkāršus cilvēkus, iepazīt viņu dzīvi, atrast tuviniekus un kapavietu.
«Izziņas vietne Vikipēdija ir par zvaigznēm, savukārt mūsu portālā www.nekropole.lv ikviens cilvēks ir svarīgs, ikviens ir zvaigzne,» teic Borovkovs.
Pamudinājumu veidot šādu virtuālo piemiņas grāmatu abi domubiedri, kuri sevi dēvē vienkārši par privātpersonām, guva, iepazīstoties ar internetā jau sastopamajiem resursiem, kuros ir gan biogrāfijas, gan fotoattēli, gan cita informācija, taču šādā apjomā un tik pilnīgi nav nekur. «Cilvēks nomirst nevis tad, kad apstājas viņa sirds, bet tad, kad par viņu aizmirst tie, kuri viņu ir mīlējuši,» uzskata jurists un fotogrāfs Aivars Borovkovs. Viņa kolēģis Ainars Brūvelis, kas pēc profesionālās virzības ir IT speciālists, piebalso, ka šis ir darbs, ko viņi var labi padarīt, apliecinot latviešu tautas izcilību un vienlaikus atgādinot, ka neatkarīgi no nacionalitātes šeit dzīvojošos ietekmējuši daudzu tautību cilvēki. Latvietis nav tikai gēnu kopums: neatkarīgi no ādas krāsas un reliģijas viņš ir cilvēks, kurš šeit jūtas piederīgs un kurš pilnveido šo valsti, nevis to noniecina.
Tieši tāds ir šīs interneta vietnes mērķis, kas faktiski ir visai lielā pretrunā ar patlaban valdošo uzskatu, ka latvieši ir tādi bārenīši, kuriem labākajā gadījumā lemts izaugt līdz vagariem, bet nekad – līdz kungiem savā zemē. Īsi sakot, www.nekropole.lv cenšas celt latviešu pašapziņu, kas sevišķi nepieciešama laikā, kad tuvojas referendums, kas acīmredzot notiks 18. februārī.
Aivars Borovkovs:
– Latvija ir ģēniju valsts. Kas tik pie mums nav dzimuši! Piemēram, četri Krievijas Zinātņu akadēmijas prezidenti, karavadoņi, aktieri, mākslinieki, izcili valsts darbinieki... Ar smaidu (bet varbūt ar nopietnību?) jāveicina tūrisma bizness: dzemdēt bērnus Latvijā, jo te bieži dzimst ģēniji un izcilnieki. Taču mēs lielākoties nepazīstam savus izcilniekus. Lai apjaustu Latvijas dižo cilvēku patieso vēsturi, 2010. gada oktobrī sākām būvēt nekropoli – mirušo valstību. Tas viss sākās ar Latviju, taču aizgāja plašumā – pasaulē. Protams, tava vai mana omīte plašu publiku varbūt neinteresēs, taču tas nenozīmē, ka viņa būtu aizmirstama. Pasaulē ir milzum daudz pazīstamu latviešu, par kuriem Latvijā pieejamajos informācijas resursos nav nekādu ziņu. Piemēram, aktieris Jānis Grantiņš, kas savulaik spēlēja Raini. Savukārt Krievijas saitos mēs atrodam: «vidajuščijsja latišskij aktjor»*. Tas ir mūsu kurbulis: pieminam! Slavenais Aktieru kalniņš Meža kapos, pārcelts uz internetu, būs īsts ceļvedis teātra, mūsu kultūras un nacionālo sasniegumu vēsturē. Šobrīd mums ir sešas valodas, mēģināsim tikt līdz kādām trīsdesmit.
Ainars Brūvelis: – Nekropoli celt mēs sākām ar latviešiem, nu pievienojas ar Latviju saistīti poļi, krievi, ebreji, vācieši. Zinām, ka 19. gadsimta beigās, arī pēc 1905. gada revolūcijas daudzi latvieši emigrēja – gan uz Krieviju, Ameriku, gan citām pasaules malām. Un mums faktiski nav nekādu ziņu par viņiem. Piemēram, Mežlauks. Reti ir latvieši, par kuriem krievi raksta: «dvorjaņin»**. Par viņu raksta, apzinoties šā vārda juridisko jēgu. Mežlauki bija ķoniņu pēcteči, kuru senči bija izceļojuši, beiguši universitātes Vācijā un Krievijā. Vecajam Mežlaukam bija pieci dēli, visi arī bija ieguvuši augstāko izglītību cara laikā. Divi no viņiem bija PSRS tautas komisāri, milzīgas valsts ministri, bet Latvijā par viņiem nav ziņu.
– Vai ikviens cilvēks var ieiet portālā nekropole.lv un izvietot tur, piemēram, lappusi par savu vecvectētiņu?
A. Borovkovs: – Jā, ikviens. Un tas pat ir nepieciešams. Turklāt ikviens var papildināt arī jau esošos ierakstus. Var pat uzaudzēt dzimtas koku un savstarpēji sazināties. Bet tad vajadzīgs liels datu masīvs. Mēs līdz šim brīdim esam spējuši ielikt aptuveni 25 000 personu. Mēs varam piedāvāt tikai sausus faktus, bet tuvinieki var piedāvāt arī emocijas. Saita meklētājs būs ļoti izvērsts: piemēram, tu brauc uz Parīzi, un iespēja iegūt informāciju par Parīzē dzimušajiem, mirušajiem un apglabātajiem latviešiem. Veidosim arī notikumu kalendāru – šī diena vakar, šodien un rīt.
A. Brūvelis: – Lūk, Maskavā Butovas poligons. Tur pat nav īstu kapu, tā ir cilvēku apšaušanas vieta, kur aprakti 28 000 upuru. Šobrīd esam apzinājuši 1044 ar Latviju saistītas personas, un to īsi apraksti ir jau tagad iekļauti nekropolē. Karavadoņi, mākslinieki, aktieri, rakstnieki, bet arī vienkārši kurpnieki, strādnieki, pusaudži... Viņus nošāva tikai tāpēc, ka viņi saistīti ar Latviju. Latviski šis saraksts vēl nekad nav bijis publicēts. Ko mēs, piemēram, zinām par Žanno Ozolu? Neko. Viņš ir Butovā nošauts, vadījis rūpniecības komisariātu, bijis ministra vietnieks milzīgā valstī. Dzimis Latvijā, Bukaišu apkārtnē. Varbūt citiem tas ir mazsvarīgi, bet ne viņa mazdēlam – zinātniekam, bioķīmiķim Iļjam Borovokam, kurš šobrīd dzīvo Jeruzālemē: viņš, meklēdams ziņas par savu vectēvu, saprata, ka saknes meklējamas Latvijā, un, uzzinājis par nekropoli, sniedza gan ziņas, gan unikālas fotogrāfijas, kuras nav atrodamas nekur citur, vien viņa vecāku brīnumainā kārtā saglabātos arhīvos.
A. Borovkovs: – Šā projekta vērtību uzreiz saprata krievi un ebreji. No Krievijas mēs dabūjām tādus arhīvu materiālus, kādu Latvijā nav. Par to ir lielākais gandarījums. Mēs uzreiz atradām kopīgu valodu ar rabīnu Menanemu Barkānu, un viņš momentā saprata projekta jēgu, piekrītot likt iekšā portālā materiālus par saviem cilvēkiem, jo tā ir laba tribīne, kur atgādināt: arī šie cilvēki veidoja Latviju.
A. Brūvelis: – Mēs jau esam saņēmuši arhīvu no ebreju kopienas – ap 4000 personu, šo personu informācija ir, protams, jāsakārto, jālatvisko, un tad tā tiks ievietota portālā. Kas nu kuram būs – kādam dzīves stāsts ar foto, bet kādam varbūt tikai dzimšanas un miršanas gads un vieta.
A. Borovkovs: – Plānojam sarunas ar Polijas vēstniecību par Katiņas abās traģēdijās bojā gājušajiem, bijušas sarunas ar citām vēstniecībām. Arī šo cilvēku vārdi būs atrodami mūsu nekropolē. Pievienojot dažādus faktus par cilvēkiem, parādās ļoti interesantas lietas. Tā, piemēram, vai kāds zina, ka krievu aktiera Jurija Ņikuļina māte ir no Līvāniem un kādas saites ar Latviju bija Burboniem, Taleirāniem, Vorošilovam, Muhinai, Raikinam, Halsmanam, Strokam? Kāpēc nelepojamies, ka tango karalis ir no Latvijas, no Daugavpils? Mums, latviešiem, beidzot vajadzētu saprast, ka mēs neesam nekādi bārenīši, pa kaktiem staigātāji un mūžīgie raudātāji – mums ir sava vēsture, savi dižie cilvēki un līdz ar to arī nākotne. Bet latviešiem piemīt drausmīgs pašnoliegums. Skatos, kā jaunieši saliek sev kaut kādus angliski skanošos skatuves vārdus – visādi džoistiki, dženīmejas... Latviski saukties – tas ir apkaunojums?
A. Brūvelis: – Sevis noniecināšana ir savulaik mūs okupējušo varu nopelns, ko mēs nevaram atmest. Visām okupācijas varām, arī krieviem, bija izdevīgi stāstīt, ka šeit, Latvijā, pirms viņiem nekas nav bijis, aizmirstot, ka jau 1580. gadā tika izdota pirmā grāmata latviski. Mums jārāpjas ārā no citu uzspiestās apziņas bedres, ka mums, lūk, nekā nav. Mums bija gan lepni cilšu vadoņi, gan varonīgi karavīri, gan brīva tauta. Ne velti bija jāizsludina krusta karš pret baltu tautām: ja šeit dzīvoja mežoņi, kāpēc pāvestam vajadzēja uz šejieni aicināt pusi Eiropas, lai karotu par šo nelielo teritoriju gandrīz 100 gadus?
Rādīt reklāmu
