Bezspēcība un izmisums par to, cik viegli ir iznīcināmi vadoši Francijas
karikatūristi, ir nedaudz mazinājies. Ir vērts aplūkot notiekošo no
nelielas distances.
Iztēlosimies pilnīgi sirreālu ainu! ASV Augstākā tiesa, kurai vienīgajai ir tiesības interpretēt Amerikas konstitūciju, ir atzinusi, ka karoga dedzināšana ir viena no vārda brīvības formām. ASV, ievērojot ugunsdzēsības noteikumus, drīkst publiski dedzināt ASV karogu. Latvijā nedrīkst! Latvijā tas ir kriminālnoziegums: Krimināllikuma 93. pants: «Par Latvijas valsts ģerboņa vai Latvijas valsts karoga noraušanu, saplēšanu, salaušanu, iznīcināšanu vai par citādu šo valsts simbolu zaimošanu, kā arī par Latvijas valsts himnas publisku zaimošanu – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām.» Tagad iztēlosimies, ka kāda ļaužu grupa ārzemēs, protestējot pret Latvijas prezidentūras mērķiem, publiski apgāna un sadedzina Latvijas karogu. Pēc brīža šos cilvēkus zvēriski nogalina un atbildību par to uzņemas organizācija El Latvija, kuras biedri zvērējuši atriebt ikvienam, kas dara pāri Latvijai. Es domāju, ka ikviens normālā valstī un normālā sabiedrībā nosodīs šādu cilvēku slepkavošanu. Taču, kā rīkotos ikviens no mums, ja izskanētu aicinājums, solidarizējoties ar nogalinātajiem cilvēkiem, ikvienam Eiropā publiski apgānīt un sadedzināt Latvijas karogu? Vai mums būtu pieņemama šāda solidaritātes forma? Vai Latvijas iedzīvotāji, valsts iestādes un sabiedriskās organizācijas būtu ar mieru šādi paust savu solidaritāti pret vardarbības upuriem?
Vai, solidarizējoties ar nozieguma upuriem, mums ir jāveic tas, ko uzskatām par neētisku?
Šis ir jautājums, kas man radās, sekojot līdzi norisēm pēc žurnāla Charlie Hebdo darbinieku slepkavības. Man nav šaubu, ka žurnāla Charlie Hebdo darbinieku nošaušana ir masu slepkavība. Masu slepkavība, kas ir jāvērtē kā noziegums pret cilvēci, kad tiek nogalināti cilvēki pēc prasmes zīmēt karikatūras.Taču notikumam ir arī otra puse. Daudzi (un ne tikai islāma pasaulē) Francijas žurnālā Charlie Hebdo publicētās pravieša Muhameda karikatūras uzskatīja un joprojām uzskata ne tik vien par neētiskām, bet par tādām, kas var aizskart ticīgo jūtas.
Kad 2005. gadā Dānijas laikraksts JyllandsPosten publicēja karikatūras par pravieti Muhamedu, tas izraisīja plašus protestus visā islāma pasaulē. Laikraksts saņēma draudus, un viena no solidaritātes formām bija aicinājums pārpublicēt Muhameda karikatūras, lai nodemonstrētu demokrātijas vērtību pārākumu pār islāma neiecietību. Tā laika Irānas prezidents Mahmūds Ahmadinežāds tūdaļ izsludināja konkursu, aicinot iesniegt karikatūras par holokaustu. Kad tika apkopoti rezultāti, tad tiem pašiem laikrakstiem, kas deklarēja absolūtus vārda brīvības principus un pārpublicēja pravieša Muhameda karikatūras, tika piedāvāts nodemonstrēt patieso vārda brīvību un publicēt karikatūras par holokaustu. Kad Rietumu vadošie laikraksti atteicās publicēt holokausta karikatūras (pamatojums bija: mēs nepakļaujamies diktātam), tad Irānas prezidents to izmantoja, lai apgalvotu, ka Rietumu demokrātijā vārda brīvība tiek dota tikai tiem, kas vēlas zaimot islāma ticīgo svētumus, bet netiek dota tiem, kas zaimo Rietumu svētumus. Es redzēju Ahmadinežāda piedāvātās karikatūras Irānas TV ziņu pārraidē, un, ja tās piedāvātu publicēt man, tad es arī atteiktos, jo tās patiešām bija ebreju nacionālās jūtas aizskarošas. Taču tā laika notikumi bija pamats sākt diskutēt par mediju politiku, cik godīgi un demokrātiski ir pielietot dubultu standartu attiecībā uz dažādām reliģiskām un atšķirīgām etniskām grupām? Tāpēc šogad, atbildot uz aicinājumu solidarizēties ar Charlie Hebdo upuriem, izplatot karikatūras par Muhamedu, laikraksti The New York Times, The Wall Street Journal, aģentūras Reuters un Associated Press u.c. atteicās to darīt, jo viņu ētikas kodeksi aizliedz publicēt materiālus, kas aizskar ticīgo jūtas.
Ja demokrātija tiek reducēta tikai līdz brīvībai izplatīt tādus materiālus, kas noniecina citu pasaules daļu reliģiskos praviešus, tad sanāk, ka Ahmadinežāda izteiktā Rietumu demokrātijas kritika ir pamatota. Patiesi demokrātiskā sabiedrībā tiesības uz vārda brīvību ietver gan tiesības brīvi izplatīt uzskatus, viedokļus, mākslas darbus, kurus citi uzskata par neētiskiem un aizskarošiem, gan arī tiesības atteikties izplatīt, tiesības nelasīt un neskatīties tādus materiālus, ko mēs uzskatām par neētiskiem, aizskarošiem vai pretīgiem. Solidarizēsimies ar masu slepkavībā nogalinātajiem, protestējot pret augošo vardarbību pasaulē, un aizstāvēsim tādu demokrātiju, kas garantē gan tiesības izplatīt, gan tiesības nepieņemt viedokļus, kas aizskar, pazemo un noniecina citus.
Rādīt reklāmu
