Paradoksālā kārtā globālajos medijos, publiskojot ziņas par Edvarda
Snoudena epopeju, galvenā vērība tiek pievērsta detektīvu seriāla
cienīgiem stāstiem par bijušā CIP aģenta noslēpumaino pazušanu
Šeremetjevas lidostas starptautiskajā jeb tranzīta zonā.
Krietni mazāk tiek apskatītas morālās un ētiskās konsekvences, kas izriet no noplūdinātās informācijas satura mēroga un paša procesa.
Konsekvences ir daudz dziļākas un plašākas par politiskā patvēruma piešķiršanu lielvaru noslēpumu publiskotājam. Tas plašāk pat par apjēgšanu, ka ASV savus labākos militāros sabiedrotos (Vāciju) izspiego vairāk un pamatīgāk nekā lielākos ienaidniekus (Ziemeļkoreju). Lai saprastu Snoudena publiskotās informācijas konsekvences, ir jāatgriežas pie jautājuma, kāpēc ASV guva pārsvaru pār PSRS aukstā kara laikā (1946–1989).
Tolaik militārajās sadursmēs ASV īstenoja politiku, kas neizcēlās ar cēlumu un humānismu. Ja vajadzēja izmēģināt kodolieročus, tad vietējos aborigēnus (Bikini atols) deportēja un ierīkoja poligonu tur, kur gribēja. Kad 1950. gadā Dienvidkorejas karaspēks atkāpās, tad ASV instruktoru uzraudzībā cietumos masveidā tika apšauti politiskie ieslodzītie, kurus nevarēja vai negribēja evakuēt. Šos «incidentus» vēlāk izmeklēja ASV Kongresa komisija. Vjetnamas karš neizcēlās ar smalkumu un cilvēkmīlestību, kad darīšanas bija ar vjetkonga komunistiem. Latīņamerikā, lai nepieļautu PSRS ietekmes sfēras paplašināšanos, amerikāņi, bez sirdsapziņas pārmetumiem atbalstīja noziedzīgus un nedemokrātiskus režīmus. Par šo laiku ir patiesi burvīga Olivera Stouna filma Salvadora (1986.).
Aukstais karš noritēja ne tikai lokālo karu un konfliktu frontēs, bet arī ideoloģiskā sfērā. Ideoloģiskajā karā ar PSRS amerikāņi galveno uzsvaru lika uz tām vērtībām, kuras bija ierobežotas PSRS – vārda brīvību, brīvu uzņēmējdarbību, demokrātiju un cilvēka tiesību patiesu realizāciju.
PSRS sabruka. Sabruka divu iemeslu dēļ. Pirmais. Padomju ekonomiskā sistēma nebija pietiekami efektīva un nespēja uzturēt Kremļa saimnieku globālās militārās ambīcijas, vienlaikus nodrošinot puslīdz ciešamu dzīves līmeni padomju ļaudīm. PSRS sabruka bez zīmīgas pretestības, jo varas aparātā pakāpeniski fanātiskus ideoloģijas piekritējus nomainīja pragmatiski ciniķi, kas neticēja marksisma un ļeņinisma visspēcībai, bet izmantoja sistēmu, lai veidotu savu karjeru un paaugstinātu savu dzīves līmeni.
PSRS sabruka, un no tā milzums ļaužu pieņēma, ka Rietumu ekonomisko pārākumu nodrošināja vārda un tirdzniecības brīvība komplektā ar demokrātiju un skrupulozu visu cilvēka tiesību ievērošanu. Tas radīja pamatu globālai ilūzijai, ka, ieviešot vārda brīvību, demokrātiju un garantējot visas pamata cilvēktiesības, nekavējoties sāksies uzplaukums un pārticība. Tas bija arī pirmais, ar ko sāka Austrumeiropas valstis, kad tās atbrīvojās no Maskavas žņaugiem 1990. un 1991. gadā. Tikai kā pierādīja Ķīnas ekonomikas attīstība, tad lielāku ekonomikas uzplaukumu nodrošina stingra plānošana, kas papildināta ar tirgus ekonomikas elementiem. Ekonomiska sistēma var būt globāli konkurētspējīga, arī nekopējot ASV demokrātijas modeli un ignorējot neoliberālas reformas.
Taču vairākas paaudzes ir izaugušas un tic tam, ka demokrātisko un cilvēktiesību vērtību konsekventa ievērošana ir Rietumu civilizācijas stabilitātes pamats, ka Amerikas panākumi ir balstīti uz ētisko un vispārcilvēcisko normu ievērošanu gan pašu mājās, gan starptautiskajās attiecībās. Ticība šādām vērtībām nodrošināja nesavtīgu miljonu cilvēku atbalstu ASV un citu Rietumu valstu politikai aukstā kara laikā.
Snoudena publiskotās informācijas pierāda, ka visu lielvaru politika ir vienlīdz netīra un neētiska, ka rietumvalstu specdienestos demokrātiskus entuziastus jau sen ir nomainījuši pragmatiski ciniķi, kuri sagrābj arvien vairāk varas un izmanto šo varu jebkuriem mērķiem, kuri ciniski izmanto cilvēku uzticību demokrātiskām vērtībām, lai realizētu savus, iespējams, ļoti netīros, mērķus.
Pēdējos 20 gadus Latvijā tika veltīts liels darbs, lai izbeigtu PSRS idealizāciju. Vienlaikus atmaskojot un kritiski izvērtējot PSRS ideoloģiju, tika nekritiski pieņemts, ka Amerikas modelis ir ideālā kārtībā. Austrumeiropā notika ASV idealizācija, pakļaujot neatkarību atguvušo valstu ārpolitiku amerikāņu interesēm. Iespējams, ka jau tagad un nākamos gadus mums nepieciešama strauja deamerikanizācija. Eiropas un Latvijas politiķiem ir jāiemācās kritiski izvērtēt, cik un kādas ASV intereses mēs varam atbalstīt un kad ir jāsaka konsekvents: nē!
Paradoksālā kārtā tieši to man centās iemācīt amerikāņu pasniedzēji, kad 1994. gadā es piedalījos raidstacijas Amerikas balss rīkotajā apmācības programmā Vašingtonā. Uz sava rakstāmgalda uzlieciet uzrakstu: «Esi skeptisks», teica viens no pasniedzējiem. Ir bīstami jebko pārāk idealizēt. Pārlieku liela idealizācija ir ceļš uz maldu valstību. Tāpēc tiem, kas pieļauj, ka Snoudena atklāsmes ir tipiska lielvaru prakse, nav pārsteiguma un šoka. Jautājums ir, cik lielā mērā mēs varam ietekmēt ASV spiegošanas politiku?
ES vadība var norādīt, ka mums nav pieņemama šāda prakse, bet atteikšanās no savu galveno sabiedroto izspiegošanas ir ASV valdības ziņā.
Snoudena publiskotā informācija atkal atgādina pēc Otrā pasaules kara plaši diskutēto jautājumu, kā rīkoties ikvienas valsts patiesam patriotam, ja atklājas, ka tava valdība rīkojas noziedzīgi un necilvēciski? Klusējot par to, tu paliec par līdzdalībnieku, bet, atmaskojot savas valdības noziegumus, tu riskē, ka tavas pašas valsts varas represīvā sistēma tevi iznīcinās. Nirnbergas prāvas konsekventa atziņa bija – ikviens, kurš izpilda savas valdības noziedzīgas pavēles, kļūst par noziedznieku. Pavēle amerikāņu dienestam izspiegot ES komisāru sarunas ir noziedzīga. Vai atklāta informācijas paušana par specdienestu nelikumībām ir uzskatāma par noziegumu?
No cilvēces kopējo interešu viedokļa – nav. Ir jāatbalsta tie, kas palīdz novērst nelikumīgu metožu izmantošanu starpvalstu attiecībās.
Viena no mācībām, kas izriet no publiskotās informācijas, – globālā līmenī specdienestu darbošanās bez sabiedrības kontroles ir ceļš uz totalitārismu.
Tas attiecas arī uz Latviju. Kad Vaira VīķeFreiberga 2007. gadā iniciēja referendumu Par grozījumu Nacionālās drošības likumā un Valsts drošības iestāžu likumā atcelšanu, lai novērstu Aigara Kalvīša ierosināto parlamentāro kontroli pār specdienestiem, tas bija solis totalitārisma virzienā.
Tikai tiem, kas Latvijā, Amerikā un citviet pasaulē vēlas šo sistēmu mainīt, publiskojot informāciju par specdienestu patieso seju, nav sabiedroto demokrātisku valdību izskatā. Tiem, kas naivi tic, ka demokrātiska pārvalde ir labāka par totalitāru un kas ir gatavi ar atklātības palīdzību aizstāvēt patiesību, sabiedrotie ir jāmeklē pie Amerikas pretiniekiem. Izrādās, Rietumu civilizācijas varas elites ir gatavas iznīcināt ikvienu, kurš pasaka patiesību, ka Džordža Orvela antiutopija 1984 jau tagad tiek radīta vadošajās rietumvalstīs. Paradoksālā kārtā Rietumu vērtības starptautiskajās attiecībās palīdz nostiprināt valstis, kuru iekārtas ir visai tālu no Amerikas demokrātijas ideāla.
Rādīt reklāmu
