19. jūlijā Valsts prezidents nosūtīja vēstuli Latvijas lielākajām 2. pasaules kara veterānu organizācijām – Latviešu Nacionālo karavīru biedrībai, 130. Latviešu strēlnieku korpusa un Latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrībai, Daugavas Vanagiem, Latviešu virsnieku apvienībai, Latviešu strēlnieku apvienībai un Latviešu Nacionālo partizānu apvienībai.
Vēstulē tika pausta apņēmība turpināt sabiedrības saliedēšanas procesu, lai «izprastu šāda izlīguma iespējas un nosacījumus». Vēstulē tika teikts, ka «vienlaikus izlīgums ir iespējams vien tad, ja esam vienisprātis, ka pie Otrā pasaules kara traģēdijas, kurā tika nežēlīgi ierauta arī Latvijas tauta, noveda Molotova Ribentropa noziedzīgais pakts. Šajā karā nebija uzvarētāju, jo šis bija lielākais noziegums pret cilvēci tās pastāvēšanas vēsturē, kura sekas vēl ilgi atbalsosies paaudžu paaudzēs, arī tajos upuros, kuri nevainīgi cieta lēģeros, koncentrācijas nometnēs un cietumos.» Tieši frāze «šajā karā nebija uzvarētāju» ir izpelnījusies Krievijas Ārlietu ministrijas nosodījumu.
Krievijas ĀM pārstāvja Aleksandra Lukaševiča paziņojumā ir teikts: «Vārdi, ka Otrajā pasaules karā «nebija uzvarētāju», izraisa neizpratni. Tas ir pilnīgā pretrunā ar vēsturisko realitāti, un tā ir pasauli no fašisma atbrīvojušo Padomju Savienības tautu un antihitleriskās koalīcijas sabiedroto zaimošana.» Vispirms jāsaka, ka Krievijas reakcija vēl ir salīdzinoši saudzīga. Valsts prezidenta izlīguma pieeja pat no Krievijas pozīcijām ir produktīvāka par nacistiskās Vācijas pusē karojošo cilvēku izcelšanu un ar šiem karotājiem saistītu notikumu atzīmēšanu. Var prezidenta vārdus uztvert formāli un tieši. Tad jāsecina, ka prezidenta apgalvojums ir tālu no patiesības. Otrajā pasaules karā bija uzvarētāji. Karā uzvarēja antihitleriskā koalīcija, kurā bez PSRS vēl bija arī ASV, Lielbritānija, Francija, Ķīna un citas valstis. Kas tad nebija uzvarētāji Otrajā pasaules karā? Tie bija latvieši, lai kurā pusē tie karotu!
Acīmredzot to bija domājis Valsts prezidents. Latvijas iedzīvotāji nebija uzvarētāji, lai kurā no karojošām pusēm tie atrastos! Pat tie, kas cīnījās sarkano strēlnieku divīzijas rindās, nebija uzvarētāji, jo viņu naivās cerības un pat kreisās simpātijas sadūrās ar skarbo padomju sistēmu. Staļina valstī Latvijas patstāvībai nebija vietas. Otrā pasaules kara laikā par Baltijas telpu cīnījās divi noziedzīgi režīmi. Lai saglabātu Latvijas valstiskuma atjaunošanas iespējas, dažkārt bija jāpieņem pilnīgi neracionāli, no šodienas normālas dzīves un normāla ritma viedokļa pilnīgi neloģiski un šķietami nepatriotiski lēmumi.
Minēsim vienu piemēru. Kā būtu jārīkojas patiesam Latvijas patriotam, latvietim, kurš stāv un krīt par latviešu valodas un kultūra saglabāšanu, bet ticis iecelts Latvijas PSR vadībā? Kremļa saimnieki viņu iesauc un parāda dokumentus. Uz galda stāv PSRS Augstākās Padomes prezidija 1943. gada 12. oktobra lēmums par Karačajas autonomā apgabala likvidāciju, 1943. gada 27. oktobra lēmums par Kalmikijas APSR (autonomās republikas) likvidāciju, 1944. gada 7. marta lēmums par Čečenijas un Ingušijas APSR likvidāciju, 1944. gada 8. aprīļa lēmums par balkāriešu deportēšanu un KabardasBalkārijas APSR pārdēvēšanu par Kabardas APSR, 1945. gada 30. jūnija lēmums par Krimas APSR pārveidošanu par Krimas apgabalu Krievijas Federācijas sastāvā. Kremļa saimnieks parāda lēmuma projektu par Latvijas PSR likvidāciju un tās iekļaušanu Krievijas Federācijas stāvā ar Rīgas apgabala nosaukumu un saka: «Ja gada laikā mežabrāļu kustība netiks apspiesta un visi zemnieki neiestāsies kolhozos, tad visi latvieši tiks deportēti un izkliedēti pa 20 000 katrā Krievijas Federācijas austrumu apgabalā. » Tagad jāizdara izvēle! Ja mudināsi turpināt cīņas mežos un aicināsi zemniekus pretoties kolhoziem, tad tiks deportēti visi latvieši. Ja pildīsi Kremļa prasības, varbūt izdosies izglābt Latvijas valstiskuma atjaunošanas iespējas.
Kā saukt cilvēkus, kuri šādas izvēles priekšā pakļāvās varas spiedienam un izdabāja Kremlim, lai beigu beigās panāktu apstākļus, kad Latvijas valstiskuma atjaunošana bija iespējama? Vai tie bija nodevēji? Taču, ja nebūtu viņu veikta izvēle, tad Staļina totalitārā sistēma mūsu tautu vienkārši iznīcinātu.Šis ir galvenais arguments prezidenta iniciatīvai. Latviešiem nebija uzvarētāju Otrajā pasaules karā, lai kurā pusē tie karotu. Tikai Valsts prezidenta vēstījuma cilvēciskais saturs netika noslīpēts tiktāl, lai novērstu diplomātiskus pārmetumus. Bet slīpēt šādus tekstus nebūtu prezidenta personisks uzdevums – prezidenta komandai būtu jābūt ar atbilstošu kompetenci sarežģītu un strīdīgu vēsturisku, diplomātisku un politisku nianšu pārzināšanā.
Rādīt reklāmu
