Ja mēs izvairīšanos no nodokļiem automātiski iekļaujam pelēkajā ekonomikā, tad protams, nodokļu slogs, pēc definīcijas, ietekmē pelēko ekonomiku (ja nebūtu nodokļu, tad nebūtu arī pelēkās ekonomikas). Taču tas gan nenozīmē, ka pelēkā ekonomika ir mazāka valstīs ar zemu nodokļu slogu un augstāka valstīs ar augstu nodokļu slogu. Starptautiskā pieredze rāda, ka ir valstis, kur pat pie augsta nodokļu sloga pelēkā ekonomika ir salīdzinoši maza un ir valstis, kur pie zema nodokļu sloga pelēkā ekonomika ir augsta. Tas nozīmē, ka vienkārša nodokļu apcirpšana Latvijā legālo ekonomiku nepalielinās un visticamāk tikai samazinās valsts nodokļu ieņēmumus. Vienlaicīgi ir skaidrs, ka arī nodokļu paaugstināšana pašreizējos apstākļos tikai sekmētu pelēko ekonomiku un būtiskus nodokļu ieņēmumus nedos.
Izeja no šī strupceļa ir sekojoša: kopējais nodokļu slogs nav jāmaina, bet ir jāveic tā pārdale:
- jāpalielina nekustamā īpašuma nodoklis, lai vidēji vienam strādājošajam, kas pašlaik legāli maksā visus nodokļus, kopējais nodokļu slogs nemainītos.
Šādas izmaiņas pat ieviesīs zināmu nodokļu progresivitāti, jo tie, kas dzīvo dārgākās mājās un dzīvokļos, maksās attiecīgi vairāk. Priekšrocībā ir tā, ka apiet nekustamā īpašuma nodokli ir daudz grūtāk kā ienākumu nodokli, kas mazinās nodokļu izvairīšanos.
Taču ir viens priekšnosacījums tam, lai šāda nodokļu pārdale strādātu un nestu rezultātus jau ļoti ātri:
- Jāmazina iespēja izvairīties no nodokļu nomaksas. Tas savukārt nozīmē, ka ir nepieciešams spēcīgs VID ar:
- efektīvu nodokļu iekasēšanas un piedziņas mehānismu.
Nodokļi ir nevis jāpaaugstina, bet jāiekāsē efektīvāk. Starptautiskā pieredze rāda, ka zemāku ēnu ekonomiku iespējams sasniegt valstīs ar augstiem nodokļu ieņēmumiem, kas iekasēti ar zemākām nodokļu likmēm, mazāku birokrātijas līmeni un dažādiem subjektīviem ierobežojumiem, kas rada labvēlīgu augsni korupcijai. Vajag pēc iespējas vienkāršāku nodokļu sistēmu, kuru efektīvi iekasē.
Finanšu ministrijas piedāvātie risinājumi virzās aptuveni šajā virzienā, taču ir viena problēma – tie nav pietiekami agresīvi, lai nopietns rezultāts būtu redzams jau nākamgad, kad mums ir jāsamazina budžeta izdevumi vēl par 400 milj. latu. Ēnu ekonomika Latvijā pēc dažādiem aprēķiniem sastāda 30-40%, kas ir aptuveni 4 miljardi lati. Ja no šiem 4 miljardiem valsts spētu „paņemt” kaut 10%, tiktu aiztaupīti sāpīgi “griezieni” pensijās, izglītībā, veselības aizsardzībā un citur.
