Otto Ozols
publicistika, literatūra, žurnālistika
Politiķi, kuri maina vēja virzienu, un politiķi, kuri pa vējam
Pievienots 2017 gada 1. novembrī | 0 komentāri
Drukāt
Šis būs stāsts par trim 20. gadsimta politiķiem, kuri nebaidījās, uzdrošinājās, saglabāja savu un savu valstu pašcieņu ļoti sarežģītos apstākļos. Divi no pieminētajiem būtiski ietekmēja arī Latvijas likteni. Visi ir spoži ierakstījuši savu vārdu vēsturē. Pelnīti. Viens no viņiem joprojām ir gana mundrs un pavisam nesen Latvijas politiķu pašreizējo rīcību nodevēja par "ļoti, ļoti dīvainu".

Sākšu ar Dānijas karali, kurš nav tieši ietekmējis Latvijas likteni, bet ir piemērs stingrai politiskajai stājai ļoti sarežģītos apstākļos. To ir svarīgi atcerēties šobrīd, kad gliemežiem ir stingrāks mugurkauls nekā mūsdienu Eiropas politiķiem.

Runa ir par karali Kristiānu X, kurš valdīja Dānijā Otrā pasaules kara laikā. Toreiz, kad Dāniju okupēja Hitlera nacistu režīms, atšķirībā no citiem karaļiem Kristiāns X nepaspēja vai nevēlējās aizmukt. Viņš palika kopā ar savu tautu, kā bija solījis – labās un grūtās dienās. Bet ko viņš varēja pasākt pret varenajiem okupantiem šķietami pilnīgi bezcerīgā situācijā? Kara sākumā Hitlera Vācija bija gigantisks, globāls superspēks. Dānija – neliela karaļvalsts, kurai bija tā nelaime tapt okupētai vienai no pirmajām.

Ko darīja Dānijas karalis? It kā neko īpašu. Tikai katru dienu, tērpies formas tērpā, bez miesassargiem izjāja zirgā Kopenhāgenas ielās. Tā viņš parādīja dāņiem, ka viņi varbūt ir okupēti, bet gara spēks nav salauzts, karalis klaji izrādīja savu nicinājumu iebrucējiem un simbolizēja uzticību savai tautai. Šī rīcība sajūsmināja un iedrošināja viņa pavalstniekus. Vienkāršie dāņi katru dienu ar divriteņiem, desmiti, pat simti, viņu pavadīja šajās ikdienas izjādēs. Tas bija ārēji nevainīgs, bet nepārprotams protests pret okupācijas režīmu. Karalis rādīja priekšzīmi.

Ilgi gan tas tā neturpinājās. Visdrīzāk, ka Hitleram neviens to laikam nebija izstāstījis. Dānijas karaļa dzimšanas dienā nacistu vadonis atsūtīja garu, ļoti personīgu apsveikuma vēstuli. Kristiāns X viņam atbildēja īsi – "Meinen besten Dank. Chr. Rex." Burtiski tulkojot, tas ir, maigi izsakoties, ļoti lakoniski – "Liels paldies. Karalis Kr." Tulkojot no diplomātu valodas, tā bija smalka pasūtīšana uz vienu vietu. Hitlers ārkārtīgi apvainojās, sākās milzīgs diplomātiskais skandāls, Hitlers atsauca savu vēstnieku no Dānijas un padzina dāņu no Vācijas. Kopš tā laikā, 1942. gada, atlikušo okupācijas laiku Dānijas karalis pavadīja faktiskā mājas arestā, bet Dānijā pretošanās kustība ieguva jaunu elpu. Ap viņa personību vēlāk izauga vēl vairāki mīti, bet būtībā viņš ar savu piemēru apliecināja, ka ar gara spēku var stāvēt pāri visļaunākajiem un varenākajiem režīmiem.

Cits, mazāk pazīstams, diplomāts apmēram tajā pašā laikā izrādīja līdzīgu drosmi, kas būtiski ietekmēja Baltijas valstu likteni. Tas bija ASV valsts sekretāra (ārlietu ministra) vietnieks Samners Velss. Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas toreizējais Latvijas vēstnieks ASV Alfrēds Bīlmanis 21. jūlijā iesniedza protesta notu ASV valdībai pret komunistu "leļļu Saeimas" lēmumu pasludināt Latviju par Padomju Savienības republiku. Pēc pāris dienām viņš saņēma atbildi – ASV ārlietu departaments 26. jūlijā paziņoja, ka ASV neatzīst Latvijas valsts iznīcināšanu un turpinās, tāpat kā agrāk, atzīt Latviju de facto un de jure, kas ievadīja Rietumu valstu 50 gadus ilgo Baltijas inkorporācijas neatzīšanas politiku. Šī paziņojuma autors bija Samners Velss, kurš to bija sagatavojis kopā ar saviem palīgiem.

2015. gadā, svinot šī nozīmīgā notikuma 75. gadskārtu, ASV Viskonsīnas Universitātes profesors Paulis Lazda norādīja, ka, pateicoties Velsa deklarācijai, Baltijas valstis bija vājākais ķieģelītis padomju impērijā un veicināja tās sabrukumu, kas mums nozīmēja brīvību. (1) Pamatojoties uz šo deklarāciju, ASV atteicās slēgt Baltijas valstu diplomātiskās pārstāvniecības, atdot valstu īpašumus Padomju Savienībai. Vēl svarīgāk tas bija pēckara bēgļiem, kuriem tika dots politiskais patvērums Eiropā un ASV. Padomju Savienība viņus pieprasīja kā "padomju pilsoņus" atdot PSRS. Daudziem tas būtu nozīmējis gandrīz drošu nāvi padomju koncentrācijas nometnēs vai čekas cietumos.

Politiski sarežģītajā 1940. gadā Samneram Velsam šāds paziņojums prasīja lielu uzdrošināšanos, jo reālpolitiskā situācija bija sarežģīta ne tikai pasaulē, bet arī ASV. Ne visi bija gatavi iedziļināties tālu un mazu valstiņu situācijā, un Padomju Savienība uzstāja, ka "viss ir likumīgi". Tomēr Velsa principiālā nostāja uzvarēja. Pēc daudziem gadu desmitiem ASV reputācija Baltijas valstīs, lielā mērā pateicoties Velsam, ir augsta, viņa vārds tiek godināts visās trīs Baltijas valstīs un ierakstīts mūsu vēsturē ar cieņu un pateicību. Velss nepakļāvās ērtajam reālpolitskajam plūdumam un beigās spēja būtiski mainīt vēstures vēja virzienu. Kas noticis ar tiem politiķiem, kuri toreiz gļēvi pagrieza galvu pretējā virzienā un pakļāvās Padomju Savienības spiedienam? Viņi ir aizmirsti. Pelnīti.

Līdzīgs varonis ir bijušais Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons. 1991. gadā viņš bija dedzīgs Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas aizstāvis. Islande bija pirmā valsts pasaulē, kas atzina Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu jau 1991. gada 22. augustā. Tas ļoti lielā mērā salauza liekulīgo diplomātiskās gļēvulības ledu, kas pirms tam valdīja Rietumvalstīs. Ir vērts citēt Hanibalsona atmiņas par situāciju 1991. gadā. 2015. gadā viņš intervijā LTV stāstīja: "Oficiālā retorika (1991. gadā), protams, bija apsveikt jaunās demokrātijas, cildināt demokrātijas ideju izplatīšanos un tā tālāk – tāda bija oficiālā retorika. Bet, kad jūsu neatkarības kustību vadītāji nonāca aiz slēgtām durvīm, lai meklētu atzīšanu un apsveikuma vārdus, – attieksme pret viņiem bija pilnīgi atšķirīga.

Viņi tika uzskatīti par kaitinošiem iebrucējiem draudzīgajā lielvaru konsorcijā, kura dienas kārtībā bija daudzas citas lietas. Jūs tikāt uzskatīti par miera traucētājiem. Izstāšanās no Padomju Savienības tika uzskatīta par ļoti, ļoti bīstamu kopējā Eiropas miera un stabilitātes bildē, jo tas, iespējams, nozīmētu Gorbačova varas beigas. Bet viņš bija mūsu partneris Aukstā kara izbeigšanā. (..) Vairums politisko līderu pieņēma dominējošo pasaules uzskatu, proti, ka viss, kas bija uz spēles, bija galu galā atkarīgs no Padomju Savienības nedalāmības, tas nodrošinātu mieru un stabilitāti." (2)

Šodien Hanibalsona un Islandes vārds ir ar vislielāko cieņu ierakstīts mūsu valstu vēsturē. Viņa uzdrīkstēšanās nesekot reālpolitiskajam aprēķinam, bet gan augstākajiem demokrātijas un morāles principiem mainīja vēstures gaitu. Hanibalsons ir ierakstījis savu un savas valsts vārdu vēsturē. Pelnīti. Vienlaikus – kurš gan vairs atceras tos gļēvuļus, kuri mums tik grūtajās un izšķirīgajās dienās "reālpolitiski" skatījās citā virzienā?

Pavisam nesen, komentējot Baltijas valstu pašreizējo vadītāju attieksmi pret notikumiem Katalonijā, Hanibalsons grozīja galvu un teica, ka tā ir "ļoti, ļoti dīvaina". (3) Hanibalsons un daudzi citi labi saprot, ka Latvijas, Somijas, Igaunijas un Lietuvas valsts dibināšanas pamats ir tautu pašnoteikšanās tiesību princips. Nevis apšaubāmā boļševiku režīma mirkļa labvēlība vai nestabilā starptautiskā situācija. No valsts tiesību viedokļa izšķirošais ir tieši šis pamats – nāciju pašnoteikšanās princips. To ir atzinuši valsts dibinātāji un starptautiskā sabiedrība. Tas ir pamatu pamats, kas ierakstīts valsts galvenajos dokumentos. Noliegt šo principu nozīmē noliegt pašiem savus pamatus, necienīt savas valsts vēsturi, valsts dibinātāju piemiņu.

Tieši pateicoties Hanibalsonam un Islandes drosmīgai uzticībai demokrātiskiem principiem, Viļņā, pie Lietuvas parlamenta ēkas, ir pateicības plāksne ar uzrakstu: "Islandei – viņi uzdrīkstējās, kamēr citi klusēja."

Daudzi mūsdienu Eiropas politiķi, attaisnojot savu dubultmorāli, piesauc likuma burtu. Protams, savādi, ka Baltijas valstu politiķi nāciju pašnoteikšanās principu uzskata par likuma garam neatbilstošu. Tomēr der atcerēties, ka likums var būt akls un netaisnīgs. Pirms pāris gadsimtiem arī verdzība bija likumīga, rasu segregācija bija likumīga, sievietēm saskaņā ar likumu nepienācās vēlēšanu tiesības.

Šī apkaunojošā netaisnība valdītu joprojām, ja nebūtu politiķu, cilvēktiesību aktīvistu, kuri uzdrošinājās. Viņi mainīja vēstures vēja virzienu, viņu vārdus atceras un godā. Kurš savukārt vairs atceras tos, kuri reālpolitiski ostīja gaisu un vienmēr paklausīgi pa vējam...

Mums vienmēr ir jāatceras, ka Latvijas valsts 1918. gadā tika nodibināta un starptautiski atzīta, pateicoties tieši politiķiem, kuri izdrošinājās. 1991. gadā mēs varējām atjaunot savu neatkarību, tieši pateicoties politiķiem, kuri uzdrošinājās. Un šobrīd Latviju un Eiropu mēs varam padarīt labāku tikai tad, ja mums ir politiķi, kuriem ir mugurkauls, uzticība principiem un kuri nebaidās.

Vēsture ir sieviete, kura mīl taisnīgus, drošus politiķus ar stāju un spēju skatīties tālāk par savu trīsošo degungalu.

Avoti:

1. LSM: Atceras ASV deklarāciju par Baltijas valstu okupācijas neatzīšanu –
http://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/atceras-asv-deklaraciju-par-baltijas-valstu-okupacijas-neatzisanu.a138801/
2. LSM: Bijušais Islandes ārlietu ministrs: Mums bija iespēja verdziski nesekot Gorbačovam –
http://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/bijusais-islandes-arlietu-ministrs-mums-bija-iespeja-verdziski-nesekot-gorbacovam.a128070/
3. Delfi.lv: Islandes eksministrs kritizē Baltijas valstu nostāju Katalonijas jautājumā –
http://www.delfi.lv/news/national/politics/islandes-eksministrs-kritize-baltijas-valstu-nostaju-katalonijas-jautajuma.d?id=49342047

Komentāri:
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Tavs komentārs:
Par autoru
Latvijā plaši pazīstams grāmatu autors un vied ...
Vairāk
Reklāma