Pasaules ekonomikas stabilizācija un nelielā ekonomiskā izaugsme bija saistīta galvenokārt ar aktīvu stimulējošo politiku, kas tika realizēta attīstītajās valstīs. Piemēram, ASV ekonomikas stimulēšanai tika iztērēts vairāk nekā triljons dolāru. Tagad, kad pirmais krīzes vilnis ir beidzies, stimulējošie pasākumi tiks pārtraukti. Bet tā ir tikai pusbēda. Šķiet, visi pasaules līderi pēkšņi sākuši bažīties par parādu problēmas atrisināšanu - spekulatīvo darījumu veidošanās laikā daudzas valstis līdz ausīm iegrima parādos un tagad ar tiem kaut kas ir jādara. Tomēr problēmas atrisināšanai tika ieteikts diezgan dīvains risinājums - jāveic stingra, ierobežojoša politika: jāsamazina valsts budžeta izdevumi un jāpaaugstina nodokļi.

Kad Pauls Krugmans, Nobela prēmijas laureāts ekonomikā , iepazinās ar plānu cīņai pret parādu krīzi, viņš atklāti paziņoja - plānu izstrādājuši psihiatriskās slimnīcas pacienti. Un viņam grūti nepiekrist. Rodas iespaids, ka kāds pasaules ekonomiku mākslīgi cenšas iestumt jaunā krīzes bezdibenī. Nākamajā gadā masveida budžeta izdevumu samazināšana gaidāma visās ES valstīs, tostarp arī Francijā un Vācijā. Reformu rīkošanas kļūdas ir tik acīmredzamas, ka tās var saprast pat tie cilvēki, kuri slikti orientējas ekonomikā.

Protestu viļņi notika visā Eiropā, un videokadri no masveida nemieriem Grieķijā apceļoja visu pasauli. Visprecīzāk samazināšanas politiku raksturoja kāds Grieķijas iedzīvotājs, bankrotējuša restorāna īpašnieks (tagad jau bijušais). Viņi vēlas, lai valsts ekonomikas stabilizācijas veicināšanai es maksātu lielākus nodokļus. Bet kā lai es maksāju šos nodokļus, ja tiek iznīcināts mans bizness? Bet valdība nemaz nedzird vienkāršo cilvēku problēmas (vai nevēlas dzirdēt). Šķiet, ka viņi dzīvo paralēlā – no realitātes atrautā pasaulē.

Par cinisma apoteozi kļuva Pasaules bankas vadītāja vizīte Latvijā. Šie cilvēki pat nezināja, kādu stipendiju saņem bezdarbnieki Latvijā, uzskatot, ka šī summa ir 100 latu dienā. Uzzinot, ka tie ir tikai 100 lati mēnesī, ciniski paziņoja - mēs jūs apbrīnojam!? Ko tur apbrīnot? To, ka Latvijā notiek genocīds pret iedzīvotājiem?

Analizēsim krīzes dinamiku Latvijā. Straujais IKP kritums Latvijā 2009. gadā bija saistīts ar to liela mēroga budžeta līdzekļu samazinājumu un izmaksu palielinājumu, kas sākās 2008. gada beigās un beidzās ar pensiju samazinājumu 2009. gada vasarā. Tā rezultātā IKP samazinājās par 18% - krasākais IKP kritums visā ES. Lūk, cena par izdevumu samazināšanu. Latvijas ekonomikas stabilizācija 2010. gadā saistīta ar to, ka samazināšanas politika mazinājusi apgriezienus. Savu lomu nospēlēja arī tas fakts, ka Satversmes tiesa atcēla pensiju samazinājumu, un valsts sāka tās izmaksāt pilnā apjomā. Tādā veidā, tikko pārstājusi mazināties, ekonomika arī uzreiz pārtrauca kritumu.

Protams, ja ņemam vērā palielinājušos mežistrādes apjomus un vasaras sezonas aktivitātes, var rēķināties ar nelielu, simbolisku izaugsmi. Bet es absolūti nesaprotu, ar ko saistītas optimistiskās prognozes nākamajam gadam. Jo 2011. gada budžetu nāksies samazināt vismaz par 400 miljoniem. Turklāt, tieši ko samazināt, līdz šim tā arī nav skaidrs. Valsts funkciju audits konstatēja iespēju ietaupīt tikai 80 miljonus no nepieciešamajiem 400. Tomēr pat par šo skaitli - 80 miljoniem - bija sašutuši visi ministri: mums vairs nav ko samazināt! Un zināmā mērā viņiem taisnība - visu, ko varēja, samazināja jau 2009. gadā. Tāpēc rodas neizbēgams jautājums - kas notiks ar mūsu ekonomiku, ja budžeta izmaksas samazinās par 400 miljoniem (par to, ka samazinās, šaubu nav - samazinās noteikti, tiklīdz beigsies vēlēšanas). Nekā laba nebūs.

Optimāla rezultāta gadījumā 2011. gadā IKP kritīsies par vismaz 10% un bezdarbs palielināsies līdz 25-30%. Un tas, es atkārtoju, mūs sagaida labākajā gadījumā. Par to, kas mūs sagaida sliktākajā gadījumā, es labāk klusēšu - kā jau teicu iepriekš.