Veselības aprūpes sistēma mūsu valstī ilgstoši ir viens no visvairāk apspriestajiem tematiem, un reti kurš par to nav izteicis viedokli – gan par nepietiekamo finansējumu, slimnīcu skaitu un uzņemamo pacientu limitu tajās, gan valsti pametušajiem nozares speciālistiem, gan garajām rindām un medicīnas pakalpojumu nepieejamību un nepārskatāmību. Diemžēl visbiežāk viss arī paliek sarunu līmenī.
Manuprāt, Latvijas veselības aprūpē prioritāri iztrūkst divas lietas. Pirmkārt, nepieciešama sistēma, kas darbojas ilgtermiņā. Otrkārt, nepieciešama biznesa principu ieviešana valsts sistēmā, pārveidojot to no neveiksmīga un nepārskatāma projekta uz līdzsvarotu - efektīvu un ekonomiski izdevīgu saimniecību. Veselības aprūpe ir attīstāma pēc līdzīga principa kā darbojas uzņēmējdarbība, no kuras ieguvēji būs iedzīvotāji un valsts, saņemot kvalitatīvu un pārdomātu pakalpojumu.
Pirmkārt, valstij kopumā līdz šim nav izdevies izveidot vienotu un pārskatāmu veselības aprūpes sistēmu, tā vietā ir daudz tieši un pastarpināti saistītu „ķēdes posmu”, kur katrs funkcionē individuāli. Katrs atsevišķi atklātu vēstuļu, publisku diskusiju u.tml. veidā norāda uz konkrētiem trūkumiem un dramatisko situāciju, kas izveidosies, nesaņemot nepieciešamo finansējumu. Bez sistēmas nav iespējams noteikt prioritātes, objektīvi izvērtēt situāciju, kā arī prognozēt atdevi no piešķirtiem līdzekļiem. Visbeidzot, bez sistēmas nav iespējams sastādīt budžetu ar konkrētām ieņēmumu un izdevumu pozīcijām, tāpēc arī netiek sasniegts līdzsvars.
Otrkārt, kādēļ gan uz valsts veselības aprūpi nepalūkoties no biznesa viedokļa – kā uz sistēmu, kas ir ne tikai sakārtota un pārskatāma, bet arī rentabla? Pretējā gadījumā, ne velti veselības aprūpes sistēma Latvijā tiek tēlaini salīdzināta ar „melno caurumu” – finansējums tiek piešķirts, bet par konkrētu tā izlietojumu un atdevi nav ziņu, dzirdam tikai par „treknajos gados” saceltām slimnīcām un iepirktām iekārtām, kas tiek slēgtas un vairs nav nepieciešamas.
Uzņēmējiem nepiešķir finansējumu, lai to investētu projektā, kuram nav - biznesa plāna. Tad rodas jautājums - kādēļ valsts to var „atļauties” darīt?
Tāpat kā uzņēmēja mērķis ir panākt pozitīvu biznesa bilanci savā darbībā, arī veselības aprūpes pārvaldes mērķim ir jābūt tādam pašam – darboties bez zaudējumiem un pēc iespējas apmierināt patērētāju vajadzības. Nav atšķirības – arī tas ir piedāvājums, kuram ir pieprasījums. Piešķirot kādai veselības iestādei valsts dotācijas, ir jābūt skaidriem plānotajiem ieguvumiem, prognozēm par pienesumu, ko dos šī iestāde iedzīvotājiem.
Vismaz gadu vai pat divus no atbildīgo institūciju puses tika runāts par nepieciešamību pēc kardinālām reformām veselības aprūpes sistēmā. Jāatzīst, ka no veselības apdrošinātāja viedokļa, kam ikdienas darbs cieši saistīts arī ar valsts veselības aprūpes sistēmu, līdz šim nekādus kardinālus un vērtīgus reformu rezultātus neesam pieredzējuši. Par haotisku un saraustītu „reformēšanu” liecina kaut vai paradoksālā situācija, ka līdzekļu optimizācijas ietvaros tiek nolemts par vairāku lauku slimnīcu slēgšanu, taču te pēkšņi izskan ziņa par jaunas būvniecību (Talsos).
Līdz šim veiktās reformas veselības aprūpes sistēmā nav līdz galam pārdomātas un fundamentālas. Protams, jebkuras reformas nozīmē arī lielus finanšu resursus, tomēr visupirms nepieciešams īsts „biznesa plāns” – ar konkrētām un pārskatāmām izdevumu un ienākumu pozīcijām. Un tas jāattiecina ne tikai uz nozari kopumā, bet arī uz katru medicīnas aprūpes iestādi atsevišķi.
Piemēram, kādēļ ekonomiskās krīzes laikā uzņēmēji spēja pielāgoties apstākļiem un rast risinājumus, tādējādi ne vien saglabājot savus biznesus, bet pat paplašinot tos, piemēram, izstrādājot jaunus produktus un apgūstot jaunus eksporta tirgus.
Un kādēļ valsts dara tikai vienu – informē par finansējuma trūkumu un neskaitāmām darba grupām un plānošanām, bet nenāk ar reāliem, konkrētiem priekšlikumiem?
To, ka Latvijas veselības aprūpes sistēma ir viena no sliktākajām Eiropā, apliecina arī starptautiski novērojumi. Piemēram, 2009.gada Eiropas Veselības aprūpes patērētāju indeksā (EHCI1) Latvija ierindojusies starp tādām Eiropas veselības aprūpes sistēmām, kas ir vismazāk orientētas uz pacientu. Uz kritisko situāciju Latvijas veselības aprūpes sistēmā norāda arī tādi fakti kā viens no augstākajiem mirstības līmeņiem Eiropā.
Līdzšinējā pieredze liecina, ka atbildīgajām institūcijām ir visnotaļ labi nodomi un labi padodas runāšana, bet pietrūkst reāla kopskata un reāla darba ieguldījuma, bez kā savukārt nav iespējams līdzsvarots bizness. Un visvairāk neizprotams ir fakts, ka risinājums ir rodams vienmēr, bet acīmredzot šajā gadījumā pietrūkst vēlmes uzņemties atbildību un rīkoties.
