Zinātniskās fantastikas klasiķu brāļu Strugacku stāsta «Pikniks ceļa
malā» varonis – stalkers Redriks Šuharts nonāk pie citplanētiešu
atstātās Zelta lodes, kas, kā runā, spējot izpildīt cilvēku vēlēšanās,
un tad pēkšņi apjauš, ka nespēj izteikt vārdos, ko īsti grib. Tā nu viņš
var tikai atkārtot to, ko dzirdējis no nupat bojā gājušā ceļabiedra:
«Laimi visiem par brīvu, lai nevienam nav jāaiziet tukšā!»
Līdzīgi ir ar Ingunas Sudrabas 5.maijā nodibināto partiju «No sirds Latvijai», kas ir pieteikusi pretenzijas uz pamatīgu Latvijas pārveidošanu – lai visi būtu laimīgi. Lai gan var piekrist virknei partijas dibinātāju konstatējumu un vēlmju, taču pārliecības par to, ka viņiem jel ko izdosies sasniegt un ka viņi vismaz zina, kā kaut ko izdarīt, nav nekādas.
Pirmkārt, partijas veidošana liecina, ka ne tikai nav izdarīti secinājumi no tā, kāpēc iepriekš uz grābekļa, dibinot savu partiju, gadījās uzkāpt Valdim Zatleram. Proti, jaunās partijas dibinātāji izliekas neredzam, ka nopietnu partiju nevar izveidot pēc principa – sanāciet visi, kas grib, tad jau redzēs, kas sanāks. Jaunā partija izliekas, ka grābeklis ir jaunās partijas būvinstruments un demokrātijas indikators un ar divkāršu spēku lec tam virsū.
Iespējams, ka Zatleram izveidot kaut ko nopietnāku, nekā viņš izveidoja, traucēja ne tikai pieredzes, bet arī laika trūkums. Taču jāatzīst, ka viņš vismaz mēģināja uzrunāt cilvēkus, kuriem, kā šķita, varētu būt potenciāls politikā. Mēģināja, piemēram, uzrunāt to pašu Sudrabu – mēļo, ka lempīgi, taču vismaz mēģināja.
Sudraba esot uzrunājusi otru partijas publisko seju Gunāru Kūtri, bet par citiem centieniem ziņu nav, - toties ir vērojams patiešām apbrīnojams fatālisms, ticība, ka gan jau augstāki spēki visu kaut kā sakārtos. Dīvaini, ka pati partijas līdere vienlaikus kritizē liberāļu ticību brīvajam tirgum (kas gan lielākoties bija raksturīga nevis 21., bet 19.gadsimta liberāļiem), kas pats sakārtos ekonomiku, tajā pašā laikā, šķiet, cerot, ka partijas būvēšanu izdarīs kāda «neredzamā roka».
Pagaidām pašplūsmas rezultāts ir pieticīgs: daži kaut cik atpazīstami otrā – trešā līmeņa potenciālie līderi, aiz kuriem pāris simti plašākai sabiedrībai nezināmu personu. Šķiet, ka vēlētājiem ar to tomēr būs par maz.
Otrkārt, būtu bijis vēlams bez laimes vīzijām un problēmu konstatējumiem jau sen padomāt arī par to, ko tieši izdarīt un kā to paveikt. Par normālu partijas programmu. Pat ne jau tāpēc, ka kāds, izņemot dažus simtus žurnālistu, politologu un ar politiku apsēsto, šādus dokumentus lasītu, bet kaut tāpēc, lai bez vispārīgām frāzēm, pretrunām un izvairīšanās spētu atbildēt uz jautājumiem un pie reizes argumentēt, kā labos nodomus iespējams arī realizēt.
Piemēram, būtu interesanti uzzināt - kā jaunajai partijai izdosies pārliecināt (piespiest) Eiropas Savienības līderus palielināt subsīdijas Latvijas zemniekiem, kuru apjomu Sudraba skarbi kritizēja aicinājumā, dibinot kustību «No sirds Latvijai»? Vai arī - kā plānots mainīt situāciju ar pārlieku lielo sociālo nevienlīdzību? Un kas notiks ārpolitikā? Vai, piemēram, plānots atzīt Krimas aneksijas leģitimitāti, kā tviterī veiksmīgi paziņoja viena no «viltus Sudrabām»?
Treškārt, būtu interesanti saprast, kur jaunā partija saskata politiskos sabiedrotos. Zināms, ka partija gatava demontēt visu politisko sistēmu, un šī mērķa sasniegšanai vecās sistēmas partijas nekādi sabiedrotie nebūs. Taču tad jāiegūst vismaz absolūtais vairākums parlamentā, kas neizskatās īpaši reāli. Bet pagaidām, izvairoties atbildēt uz šo jautājumu, racionāli domājošam vēlētājam tiek dots signāls, ka vai nu kaut kas tiek slēpts, vai arī partija, ja iekļūs Saeimā, paliks dziļā opozīcijā – būs zemē nomesta balss.
Cilvēku patiešām gaida pārmaiņas politikā, taču viņi arī grib rast pārliecību, ka jaunais spēks neizrādīsies vēl nevarīgāks un neprofesionālāks par vecajiem, kā to jau ir gadījies piedzīvot. Žēl, protams, bet tā tas šķiet. Ingunai Sudrabai bija augsta iedzīvotāju uzticība, ar viņu tika saistītas cerības, vajadzēja mērķtiecīgi strādāt, nevis ieslīgt fatālismā un solīt laimi visiem.
Var jau pieļaut, ka vēl ir cerība un partijas līderu optimismam būs segums - darba grupas strādās un radīs plānu, vēlētāji to novērtēs, vēlēšanās gaidāma spoža uzvara un tad sekos darbi… Tikai ne Sudrabai, ne kādam citam no viņas partijas nav pat tādas kaprīzas un neuzticamas Zelta lodes kā Šuhartam, kas var izpildīt vēlēšanās, ja vien izdodas tās noformulēt.
Pirmkārt, partijas veidošana liecina, ka ne tikai nav izdarīti secinājumi no tā, kāpēc iepriekš uz grābekļa, dibinot savu partiju, gadījās uzkāpt Valdim Zatleram. Proti, jaunās partijas dibinātāji izliekas neredzam, ka nopietnu partiju nevar izveidot pēc principa – sanāciet visi, kas grib, tad jau redzēs, kas sanāks. Jaunā partija izliekas, ka grābeklis ir jaunās partijas būvinstruments un demokrātijas indikators un ar divkāršu spēku lec tam virsū.
Iespējams, ka Zatleram izveidot kaut ko nopietnāku, nekā viņš izveidoja, traucēja ne tikai pieredzes, bet arī laika trūkums. Taču jāatzīst, ka viņš vismaz mēģināja uzrunāt cilvēkus, kuriem, kā šķita, varētu būt potenciāls politikā. Mēģināja, piemēram, uzrunāt to pašu Sudrabu – mēļo, ka lempīgi, taču vismaz mēģināja.
Sudraba esot uzrunājusi otru partijas publisko seju Gunāru Kūtri, bet par citiem centieniem ziņu nav, - toties ir vērojams patiešām apbrīnojams fatālisms, ticība, ka gan jau augstāki spēki visu kaut kā sakārtos. Dīvaini, ka pati partijas līdere vienlaikus kritizē liberāļu ticību brīvajam tirgum (kas gan lielākoties bija raksturīga nevis 21., bet 19.gadsimta liberāļiem), kas pats sakārtos ekonomiku, tajā pašā laikā, šķiet, cerot, ka partijas būvēšanu izdarīs kāda «neredzamā roka».
Pagaidām pašplūsmas rezultāts ir pieticīgs: daži kaut cik atpazīstami otrā – trešā līmeņa potenciālie līderi, aiz kuriem pāris simti plašākai sabiedrībai nezināmu personu. Šķiet, ka vēlētājiem ar to tomēr būs par maz.
Otrkārt, būtu bijis vēlams bez laimes vīzijām un problēmu konstatējumiem jau sen padomāt arī par to, ko tieši izdarīt un kā to paveikt. Par normālu partijas programmu. Pat ne jau tāpēc, ka kāds, izņemot dažus simtus žurnālistu, politologu un ar politiku apsēsto, šādus dokumentus lasītu, bet kaut tāpēc, lai bez vispārīgām frāzēm, pretrunām un izvairīšanās spētu atbildēt uz jautājumiem un pie reizes argumentēt, kā labos nodomus iespējams arī realizēt.
Piemēram, būtu interesanti uzzināt - kā jaunajai partijai izdosies pārliecināt (piespiest) Eiropas Savienības līderus palielināt subsīdijas Latvijas zemniekiem, kuru apjomu Sudraba skarbi kritizēja aicinājumā, dibinot kustību «No sirds Latvijai»? Vai arī - kā plānots mainīt situāciju ar pārlieku lielo sociālo nevienlīdzību? Un kas notiks ārpolitikā? Vai, piemēram, plānots atzīt Krimas aneksijas leģitimitāti, kā tviterī veiksmīgi paziņoja viena no «viltus Sudrabām»?
Treškārt, būtu interesanti saprast, kur jaunā partija saskata politiskos sabiedrotos. Zināms, ka partija gatava demontēt visu politisko sistēmu, un šī mērķa sasniegšanai vecās sistēmas partijas nekādi sabiedrotie nebūs. Taču tad jāiegūst vismaz absolūtais vairākums parlamentā, kas neizskatās īpaši reāli. Bet pagaidām, izvairoties atbildēt uz šo jautājumu, racionāli domājošam vēlētājam tiek dots signāls, ka vai nu kaut kas tiek slēpts, vai arī partija, ja iekļūs Saeimā, paliks dziļā opozīcijā – būs zemē nomesta balss.
Cilvēku patiešām gaida pārmaiņas politikā, taču viņi arī grib rast pārliecību, ka jaunais spēks neizrādīsies vēl nevarīgāks un neprofesionālāks par vecajiem, kā to jau ir gadījies piedzīvot. Žēl, protams, bet tā tas šķiet. Ingunai Sudrabai bija augsta iedzīvotāju uzticība, ar viņu tika saistītas cerības, vajadzēja mērķtiecīgi strādāt, nevis ieslīgt fatālismā un solīt laimi visiem.
Var jau pieļaut, ka vēl ir cerība un partijas līderu optimismam būs segums - darba grupas strādās un radīs plānu, vēlētāji to novērtēs, vēlēšanās gaidāma spoža uzvara un tad sekos darbi… Tikai ne Sudrabai, ne kādam citam no viņas partijas nav pat tādas kaprīzas un neuzticamas Zelta lodes kā Šuhartam, kas var izpildīt vēlēšanās, ja vien izdodas tās noformulēt.
