Kas notiek Grieķijā?
Budžeta deficīts – 13%, valsts parāds – 121% no IKP, korupcija, nodokļu nemaksāšana, novecojusi izglītības sistēmā, reāla krīzes izejas plāna neesamība – tās ir tikai dažas no problēmām, kas,diemžēl, izklausās jau kaut kur dzirdētas … Salīdzinājumā ar Latviju, Grieķija vēl dzīvo ilūzijā, ka viss pats no sevis kaut kā nokārtosies, ka viņus izglābs, ka algas vēl var palielināt un atkal viss būs labi. Grieķijas sabiedrība krasi iebilst pret ienākumu samazināšanu. Pat Grieķijas statistika ir viena liela ilūzija, kas atsauc prātā veco labo teicienu, ka ir lieli meli, ir mazi meli un ir statistika. Grieķu statistika. Tā, piemēram, tieši manipulācijas ar statistikas datiem Grieķijai nodrošināja eiro ieviešanu. Pagājušogad, piemēram, Grieķijas budžeta deficīta līmenis, mainoties politiskajiem līderiem, īsā laika periodā tika pārskatīts no 6.7% uz 12.7%. Atklājoties patiesībai par valsts vājo finanšu stāvokli, uzticība starptautiskajos tirgos strauji kritās. Investoru mērs bija pilns, spekulanti vēl nedaudz piepalīdzēja, un ārvalstu kapitāls sāka pamest valsti. Tad arī sākās problēmas, jo naudas, ar ko deficītu finansēt, vairs nebija. Lai nosegtu šī gada budžeta deficītu, Grieķijai būs nepieciešams aizņemties vēl 55 miljardus eiro. Un pašlaik neviens reāli nestādās priekšā, kur šādu summu savākt, un cik tas izmaksās Grieķijai.
Visai pārsteidzoši Grieķijas procentu likmes atsevišķos termiņos pat ir pārsniegušas Latvijas. Un tas viss, neskatoties uz to, ka Grieķijā ir eiro. Kā var redzēt, ar eiro ieviešanu vien nepietiek. Vajadzīgs kas vairāk. Fiskālā disciplīna. Bezdeficīta budžets. Uzticama statistika un daudzas citas lietas.
Ko tas viss nozīmē Latvijai?
Atlaižu no Eiropas vairs nebūs. Lielās Eiropas valstis, visticamāk, vairs nepiemiegs acis uz sīkām „statistiskām” viltībām, lai ātrāk ielektu eiro vilcienā. Grieķijas mācība ir pārāk rūgta un Eiropai var izmaksāt pārāk dārgi. Un pat ielecot eiro vilcienā, iskaidri jāapzinās, ka bez fiskālās disciplīnas un spēcīgas budžeta kontroles mūsu ieguvumi no eiro ieviešanas var būt niecīgi. Jāatzīmē arī, ka par spīti daudzu ekspertu kritikai, Māastrihtas kritēriju ievērošana ir izrādījusies ļoti labs indikators valsts ekonomikas stāvoklim, jo tieši tās valstis, kas visvairāk pamanījās iestāšanās procesā un vēlāk „apiet” šos kritērijus, izrādījušās eiro zonas „vājie posmi”. Tas savukārt nozīmē, ka Latvijai vajadzētu atmest cerības panākt Māastrihtas kritēriju pārskatīšanu. Tieši pretēji. Uz to izpildi, visticamāk, Eiropa skatīsies daudz striktāk nekā jebkad. Mūsu pūles jāvelta to godīgai izpildei gan pirms iestāšanās, gan arī vēlāk. Tas ir mūsu pašu interesēs.
