Žēl, protams, par Ernesta Gulbja traumu un Anastasijas Sevastovas zaudējumu „French open” pirmajā kārtā, bet gandarījums par paša 10km skrējienu „Nordea Rīgas maratona” stafetē bija lielāks.

Skatoties jau pieminēto čehu un krievu spēli un vienlaikus klīstot internetā, domāju par pagājšnedēļ Saeimā atbalstīto ekonomikas ministra Arta Kampara priekšlikumu grozīt Publisko iepirkumu likumu, ar mērķi, lai valsts un pašvaldību iepirkumos varētu piedalīties tikai tie uzņēmumi, kas saviem darbiniekiem maksā vismaz 70% no vidējās algas attiecīgajā nozarē. Šī tiešām ir viena no efektīvākajām metodēm, kā valsts var cīnīties ar aplokšņu algām.  Arī man šķiet, ka tas ir taisnīgi, pie tam šādi tiek uzlabota šo uzņēmumu konkurētspēja valsts un pašvaldību iepirkumu konkursos, jo nav pieņemami, ka daļa uzņēmumu, nemaksājot nodokļus, valsts un pašvaldību pasūtījumos var uzrādīt zemāku cenu.

Tāpat es vēl arvien domāju, ka efektīvi būtu padarīt atklātas visas algas šajā valstī. Pie tam vienalga, vai valsts, pašvaldībā vai privātā sektorā tā tiek maksāta. Valsts Ieņēmumu dienesta datubāze varētu būt publiski pieejama, un tad redzētu, cik maksā vienā un otrā būvniecības uzņēmumā, lielveikala ķēdē, medijā vai sporta klubā. Kāpēc vienā un tajā pašā nozarē algas it kā vairākkārt atšķiras, bet darbinieki nez kāpēc prom no šī uzņēmuma nesteidz. Skaidrs, ka uzreiz sāktos vaimanas par komercnoslēpumiem un uzņēmumu attīstības apdraudējumiem, bet, ja jau reiz esam tik zaglīgi un negodīgi, tad šāda šoka terapija, iespējams, būtu gana iedarbīga. Pie tam piemēri nav tālu jāmeklē. Profesionālajā sportā pasaulē algas un prēmijas ir publiskas.