Sieviete nav ne dzērāja, ne bezpajumtniece. Dzīvo pieticīgi, bet strādā, cik spēka, lai savilktu galus un izskolotu bērnus. Vecākais bērns saviem spēkiem tikko būs pabeidzis vienu no prestižākajām augstskolām Latvijā. Vēl viens bērns sekmīgi augstskolā mācās ķīmiju, bioloģiju u.tml. Vidējais bērns izturējis konkursu un iestājies vienā no visprestižākajām un intelektuāli spēcīgākajām Rīgas vidusskolām. Mazākie divi mācās pamatskolā.

Problēmas būtība, ar kuru sieviete vērsās pie manis, ir šāda. Valsts ieņēmumu dienests uzrēķinājis aptuveni LVL 3000 sodu par it kā nenomaksāto ienākumu nodokli un vēl LVL 1500 aprēķinātais nokavējuma maksājums. Uz lūgumu atbrīvot no nokavējuma procentiem un sadalīt uzrēķināto sodu pieņemamā un fiziski paceļamā grafikā saņemts bezkaislīgs, ar likuma pantiem pamatots noraidījums. Jo citādi, lūk, nevarot.

Lai situāciju atrisinātu, jāpārdod māja, kur ģimene dzīvo. Faktiski ģimenei jāizklīst, vienam dodoties darba meklējumos uz Norvēģiju, citam uz ASV. Vēl, protams, ir variants salūzt bezspēcībā.

Šāda patiesībā ir valsts īstenotā demogrāfiskā politika. Šāda ir valsts faktiskā attieksme pret Latvijas cilvēku, kurš grib strādāt un izsisties dzīvē saviem spēkiem.

Tādēļ šajos svētkos patosa pilnu apsveikumu vietā aicināšu Jūs visus vairs nepieļaut mūsu valstij aizmirst par pašu galveno – par mūsu cilvēkiem.

Par cilvēkiem, nevis formāliem un bezkaislīgiem likuma pantiem! Par Latviju!