Jebkuri prātojumi, viedokļi un tā saucamās oficiālās vai neoficiālās informācijas par to, kādu Valsts prezidenta amata kandidātu ZZS varētu virzīt, tās ir tikai un vienīgi politiskas spekulācijas bez faktoloģiska seguma. ZZS nav vērtējusi šo jautājumu, nedz arī pieņēmusi kādu lēmumu, un jautājums joprojām ir atvērts. Šobrīd publiskajā telpā ir izskanējusi informācija par vairākām šī amata kandidatūrām.

Visām valsts amatpersonām, kuras tiek ievēlētas tieši, t.i., LR pilsoņiem izsakot savu politisko gribu, tie ir Saeimas un pašvaldību deputāti, un arī tām valsts amatpersonām, kuras amatā ievēl, ieceļ vai apstiprina Saeima, būtu jābūt uzliktam par pienākumu reizi gadā atskaitīties par to, kā konkrētā amatpersona ir strādājusi un cik ir izdarījusi, un ko plāno darīt turpmāk. Diemžēl šādas prakses Latvijā nav, bet vajadzētu iedibināt.

Tāpēc, pēc manām domām, būtu tikai pareizi, ka arī Valsts prezidents parlamentam sniegtu atskaiti par savu darbu četros gados, kā arī skaidri pateikt, ja tiks ievēlēts, ko plāno darīt nākotnē. Citiem kandidātiem par pagātni nebūtu ko runāt, bet par nākotni būtu pienākums runāt visiem. Tās būtu ne tikai saistības parlamenta priekšā, bet arī Latvijas pilsoņu, iedzīvotāju priekšā. Par šādām atskaitēm vajadzētu noritēt normālām debatēm, parlaments varētu dot arī kādus uzdevumus.

Tā prakse, kas tiek realizēta Latvijā, - ka parādās tāds Valsts prezidenta amata kandidāts, kurš nav bijis politiskajā apritē, kuru ne reizi nav vērtējis vēlētājs tiešās demokrātiskās aizklātās vēlēšanās un kurš ne reizi nav bijis deputāts, ir jāpārtrauc.

Pirmkārt, ir ļoti svarīgi, lai prezidenta amata kandidāts jebkādā laikā būtu bijis starp deputāta kandidātiem, ne obligāti Saeimas, tās var būt arī pašvaldību vēlēšanas. Viņam jābūt izgājušam caur pilsoņu-vēlētāju vērtēšanas dzirnām. Otrkārt, viņam vajadzētu būt pieredzei politiskajā darbā valsts pārvaldē vai pašvaldībās. Valsts prezidenta amata kandidāts kādreiz varētu būt bijis kādas lielas pašvaldības vadītājs, tad ministrs, pēc tam – premjerministrs. Treškārt, lai viņam būtu vismaz divas augstākās izglītības – viena varētu būt humanitārā, otra – kāda inženierzinātne. Ceturtkārt, viņš nedrīkst būt dzimis ārzemēs, bet būtu dzimis Latvijā un, vēlams, padomju laikā, tad viņam būtu saprotama Latvijas reālā vēsture, nevis pēc kinofilmām vai grāmatām. Galvenokārt, lai nākamais prezidents tajos darbos, ko viņš iepriekš ir darījis, būtu parādījis izcili labu, pozitīvu rezultātu. Ja mēs sasummējam visas šīs prasības, tad tik tiešām – tādu pretendentu nebūtu par daudz. Bet mums jau pietiek tikai ar vienu!

Manuprāt, pareizi būtu, ja katra Saeimā pārstāvētā politiskā apvienība izvirzītu savu Valsts prezidenta amata kandidātu. Tad sabiedrība viņus varētu salīdzināt, vērtēt, iepazīties ar viņu darbības programmu u.tml., notiktu publiskās debates plašsaziņas līdzekļos tiešajā ēterā. Tam jābūt normālam politiskam procesam.