Arī šodien man tas liekas grūti iedomājams, taču situācija ir mainījusies pietiekami, lai nopietni apdomātu, vai mēs esam izdarījuši visu, kas mūsu spēkos, lai šādu iespēju nepieļautu.

Pēdējie notikumi, to biedējošais temps uz dažām lietām liek paskatīties savādāk.

Par visu pēc kārtas.

Krievija pēdējos gados ir veikusi vairākas lielas mācības, kuru mērķis ir iespējama iebrukuma Baltijas reģionā izspēlēšana.

2009. gada mācībās „Zapad” Krievija trenējās, kā bremzēt un kavēt NATO spēku ierašanos palīgā okupētajai Baltijai.

2008. gada manevros „Proriv” Krievija Baltijas valstu okupācijai gatavojās vēl specifiskāk - mācības bija veltītas tam, kā pārraut un noturēt nelielo (ap 100 km) sauszemes koridoru uz Lietuvas – Polijas robežas, kur starp Augustovu un Suvalkiem caur purviem un slīkšņām līkumo vienīgie divi ceļi, pa kuriem NATO pa sauszemi var atsūtīt Baltijai palīdzību.

Kaļiņingradas apgabalā Krievija kopš pērnā gada ir dislocējusi savas jaunākās “zeme-zeme” tipa taktisko raķešu sistēmas “Iskander”,  kas aizsniedz militārus un infrastruktūras objektus 500 kilometru rādiusā.

Militāra konflikta gadījumā šīs raķetes varētu iznīcināt Lietuvas, Latvijas  bruņoto spēku infrastruktūru un tehnikas dislokācijas vietas. Cenšoties traucēt gaidīto NATO papildspēku ierašanos, viens no pirmajiem raķešu triecieniem tiktu dots Zokņu militārajam lidlaukam pie Šauļiem un citām Lietuvas un Latvijas  lidostām. Kaļiņingradas apgabalā izvietotās jaunās pretgaisa aizsardzības sistēmas “S-400″ līdz ar vecāka izlaiduma bruņojumu radītu būtiskus šķēršļus NATO aviācijas darbībai visā Baltijas reģionā.

Skaidrs, ka līdztekus raķešu triecieniem sāktos arī sauszemes, jūras un gaisa spēku invāzija. Atkarībā no operācijas mērķiem,  iebrūkošais karaspēks virzītos no Kaļiņingradas apgabala puses pa pontonu tiltiem pāri Nemunai Klaipēdas un Kauņas virzienā, pa sauszemi uz Baltkrievijas pusi, no Pleskavas apgabala Igaunijā un Latvijā. Jūras desants tiktu izcelts Lietuvas, Latvijas un Igaunijas krastos. Baltkrievijas iesaistīšanās un tās pakāpe ir vēl atsevišķš jautājums, bet jebkurā gadījumā varam teikt, ka Latvijas situācījā iebrukums notiktu faktiski no visām pusēm vienlaicīgi.

Šie scenāriji ir labi zināmi Baltijas valstu un NATO štābos. Baltijā rīkotajās NATO mācībās ir izspēlēti šiem scenārijiem atbilstoši aizsardzības pasākumi. Tā kā NATO spēku nogādāšana Baltijā pa sauszemi visticamāk nebūs iespējama, 2012. gada mācībās „BALTOP 2012” tika izspēlēta liela  NATO desanta izcelšanās no jūras Lietuvā netālu no Palangas, Paldiskos un citur, savukārt 2012. gada Igaunijas un Latvijas kopīgajās mācībās „Saber Strike 2012” un pērnā gada mācībās „Steadfast jazz 2013” galvenais uzsvars tika likts uz NATO  Polijā un Vācijā bāzēto gaisa spēku sadarbību ar Latvijas un Igaunijas gaisa atbalsta kontrolieriem un nelielām vietējo karavīru grupām uz zemes.

NATO mācības Baltijā notiek katru gadu un nav nekāda pamata uzskatīt, ka NATO nebūs gatavs vai nevelta pietiekamu uzmanības Baltijai.

Neskatoties uz Krievijas uzsākot armijas modernizāciju, pārskatāmā nākotnē NATO militāri tehnoloģiskais pārsvars pār Krieviju vēl aizvien būs tik liels, ka konfliktā ar Krieviju ātrāk vai vēlāk NATO spēki uzvarētu Krievijas spēkus. Krievijas pretgaisa un pretraķešu radiolokācijas spējas tiktu iznīcinātas vispirms un tad, ar pilnīgu pārsvaru gaisā un zemes spēku atbalstu,  pretinieks lēnām tiktu iznīcināts vai atspiests. Tā it kā ir reāla prognoze.

Šī prognoze gan noklusē vairākas lietas.

Pirmā, NATO spēku izvēršanai ir vajadzīgs daudz lielāks laiks nekā Krievijas spēkiem iebrukšanai. Krievijai Baltijas pierobežā pastāvīgi ir dislocēti ievērojami spēki un, visticamāk, Krievija varētu izmantot pašu galveno jebkura uzbrukuma priekšrocību - negaidītību.

Lai efektīvi aizstāvētu Latviju vai Baltijas valstis, NATO nāksies dot triecienus radariem, pretgaisa aizsardzības un raķešu iekārtu mērķiem pašas Krievijas teritorijā, Kaļiņingradas un Pleskavas apgabalos. Tas savukārt faktiski ir trešais pasaules karš. (Ja nu gadījumā tajā brīdī trešais pasaules karš vēl nebūs sācies dēļ notikumiem kaut kur citur.) Var tomēr pieļaut, ka šāds lēmums izraisīs zināmu minstināšanos un vispirms tiks meklētas visas citas iespējas.

Nerunājot nemaz par politisko saskaņošanas pusi, iespējams, pat vairākas nedēļas vai ilgāk Baltijai vai Latvijai būtu jāiztiek tikai ar saviem spēkiem un ierobežotu atbalstu no gaisa. „Iskanderu” uzbrukuma gadījumā Latvijas bruņotie spēki, ļoti iespējams, būtu padarīti rīcībnespējīgi pirmajās konflikta stundās. Vienīgais reālais spēks būtu zemessardze un kaut kādas regulārās armijas paliekas.

Latvijas armijas un zemessardzes rīcībā esošie  prettanku ieroči “Javelin” un “Carl Gustaff” un strēlnieku ieroči ļautu radīt pretiniekam zaudējumus, īstenojot partizānu kara stratēģijas, bet būtiski neietekmētu notikumus. Spēku samērs ļoti ticami varētu būt labākajā gadījumā daži tūkstoši viegli bruņotu zemessargu un karavīru no Latvijas puses, pret vismaz trīs reizes vairāk lieliski bruņotu Krievijas profesionāļu no Pleskavas gaisa desanta divīzijas un Krievijas Baltijas jūras kara flotes jūras kājiniekiem. Tieši šīs karaspēka daļas cita starpā tiek uzskatītas par vienām no vislabāk sagatavotajām visā Krievijas milzīgajā armijā. 2014 gadā no angļiem pasūtītās 120 bruņumašīnas Latvijas  situāciju nedaudz uzlabo un tomēr tikai pie zināmiem nosacījumiem. Ar šiem ierobežotajiem spēkiem un izmantojot palīdzību no gaisa,  Latvijas armijas primārais uzdevums būs atkarot un saremontēt kādu lidlauku tās pašas NATO palīdzības saņemšanai no gaisa un piesegt desanta izcelšanos no jūras. Pirmais var izrādīties neatrisināms uzdevums un arī ar otro var būt problēmas. Jebkurā gadījumā līdz palidzības saņemšanai paies laiks un kas tikmēr šeit notiks ir grūti iztēloties.

Ņemot vērā Latvijas izmērus, pretinieks Doma laukumā būs jau dažas stundas pēc iebrukuma sākuma. Cik lielā mērā iebrucēja izvēršanās starp civiliem mērķiem padarīs neefektīvas tradicionālās NATO taktikas, kādas politiskas un  informatīvas operācijas tiks rīkotas paralēli ir lieli, jautājumi, kurus Ukrainas notikumi liek uzdot ar īpašu uzmanību.

Un tomēr, lai nu kā tas būtu -  šāda tradicionālā militārā konfliktā, ja NATO atnāks palīgā, un šobrīd man negribētos un nav pamata to apšaubīt, nav jautājums, vai NATO uzvarēs, jautājums ir tikai, cik ātri un ar cik lieliem civiliedzīvotāju (tas ir - mūsu) un citiem zaudējumiem NATO uzvarēs. Tas gan nebūs ne viegli ne ātri un ne bez upuriem. Tās tad, šķiet, ir labās ziņas.

Sliktās ziņas ir tādas, ka Ukrainā Krievija lieto stratēģijas, kas tika ieskicētas Piedņestrā, Dienvidosetījā un Abhāzijā, bet šeit parādās jau jaunā kvalitātē un liek pilnībā pārskatīt esošos aizsardzības plānus.

Krievijas pamatscenārijs tagad neizskatās vairs saistīts ar „Iskander” triecieniem un liela dzīvā spēka pārsvara izvēršanu Baltijā, jūras ceļu mīnēšanu, bloķēšanu un NATO palīdzības pienākšanas nepieļaušanu ne pa sauszemi ne jūru, ne gaisu. Vai vismaz ne tikai ar to.

Tagad Krievijas pamatscenārijs izskatās pavisam citādāk.

Proti – nacionālistiem - Nacionālajai  apvienībai, Ēlertei, Āboltiņai un kompānijai beidzot izdodas pieņemt kaut kādu likumu, kas vērsts uz Ēlertes vēl kā par integrāciju atbildīgās ministres Latvijas krievu asimilācijas plānā minētajiem mērķiem. Tas var būt likums par krievu skolu likvidēšanu, krievu valodas lietojuma ierobežošanu, Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, kaut kas no daudzajiem provokatīvajiem priekšlikumiem, kādi jau sen ir izskanējuši.

Reaģējot uz šādām iniciatīvām, ar kurām Latvijas nacionālisti mētājas ikdienā, sākas nepilsoņu un krievvalodīgo pilsoņu protesti.

Pateicoties Nacionālās apvienības, kā arī iesūtītiem provokatoriem protesti pāraug vardarbībā. Vardarbība starp latviešiem un krieviem izvēršas sadursmēs ar policiju. Latgalē un Rīgā protestētāji sāk celt barikādes, iekārtot vietējos Maidanus. Scenārijs ir uzrakstīts. Nekāds, dabiski, NATO neiejaucas.

Šī ir lokāla problēma. Taču problēma neuzsūcas. Problēma eskalējas. Zilupes novads vai kāds cits, kur 90% pilsoņu nobalsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu, izsludina referendumu par atdalīšanos no Latvijas. Tas sāk uztraukt ES, bet tā vēl aizvien ir Latvijas iekšēja lieta. Un tad kādā dienā Zilupē parādās bruņoti cilvēki. It kā vietējie, it kā nē, bet spējīgi stāties pretī varmācīgajai Latvijas policijai un armijai, kura jau tiek vainota varmācībā. Viss.

Šajā gadījumā NATO nāksies apspriesties. Vai šī ir Krievijas agresija, vai tomēr separātistu kustība, bandītisms. ASV un citas valdības aicinās Krieiviju neiejaukties. Krievija raustīs plecus un teiks, ka jau gadu desmitiem ir brīdinājusi visus par nepilsoņu tiesību neievērosšanu Latvijā utt.

Zilupes pagasts pa to laiku jau oficiāli lūdz Krievijas palīdzību. Viss ir sarežģīti, Vācija iesaka nosūtīt uz Zilupi OESD novērotājus, kā mēs redzam no Ukrainas piemēra, Krievija piekrīt. Neviens nesāks trešo pasaules karu dēļ etniskiem nemieriem Latvijā, par to gan es esmu diezgan drošs. Rīgā cilvēki sāk cerēt, ka Latvija zaudēs tikai Zilupi.  Zilupes statuss kļūst neskaidrs, tā ir problēma uz desmitgadēm.

Šādi scenāriji  pēc Krimas sāk izklausīties baisi reālistiski un Zilupi es šeit minēju tikai kā nejaušu piemēru. Cik lielu reģionu Krievija varētu gribēt atšķelt no Latgales, to šajā gadījumā izvēlēsies viņi. PIe tam kā mēs redzam no Ukrainas galvenais uzdevums varbūt pat nav tieši atšķelt un uzreiz pievienot Krievijai. Galvenais ir radīt nestabilitāti, kuras mērķi ir ilgtermiņā.

Esošie NATO aizsardzības plāni pret šiem scenārijiem ir pilnīgi bezspēcīgi.

Neskaitot 48 000 Krievijas pilsoņu, Latvijā dzīvo gandrīz 3oo 000 krievvalodīgo nepilsoņu. Cilvēki, kurus Latvijas valsts ir nosaukusi par aliens. Viņi tā arī jūtas. Viņi nav piederīgi šai valstij, nav vajadzīgi šai valstij. Cik no Latgales iedzīvotājiem jūtas vajadzīgi šai valstij, arī ir labs jautājums.

Referenduma rezultāti par krievu valodu kā otru valsts valodu, kas bija tieša reakcija uz parlamenta vēlēšanu uzvarētāja „Saskaņas centra” atstāšanu opozīcijā,  lieliski demonstrē garastāvokļus. Turklāt, garastāvokļi ir ļoti mainīga lieta. Latgale, kā mēs atceramies, nobalsoja pārliecinoši PAR krievu valodu. Turklāt, katrs no šiem cilvēkiem zināja, ka valodas statuss nemainīsies. Šim referendumam, varētu teikt, nebija nekāda sakara ar valodu, tas bija kliedziens pēc uzmanības, kas palika nesadzirdēts. Neesmu dzirdējis nevienu latviešu politiķi, kurš atklāti un kompetenti būtu jelkad analizējis notikušo.

Lai nu kā. Šī raksta mērķis nav spriest par to, ko vajadzētu darīt. Patiesībā tas visiem ir zināms, tikai nacionālistu pastāvīgā histērija to neļauj. Ir vienkārši jābeidz ignorēt, pazemot Latvijas krievus, uzskatot, ka kaut ko var panākt, runājot ar viņiem no spēka pozīcijām un jāsāk spert soļi vienotas Latvijas tautas virzienā. Tie Latvijas politiķi un cilvēki, kas to nedara, kas dēvē  krievus par piekto kolonu, Raimondu Paulu par nodevēju, Renāru Kauperu par Kremļa lakstīgalu, „Rīgas Dinamo” par Kremļa maigo varu, 9.maija svinētājus par okupantiem, Ušakovu par Putina ielikteni utt., tie palīdz Putinam un Krievijai uzturēt spēkā tos agresīvos scenārijus Latvijas valsts iznīcināšanai, pret kuriem pat nekāds NATO nepalīdzēs.

Tieši šie latvieši, apzināti vai nē, liek pamatus un uztur spēkā visu, kas ir vajadzīgs Putinam un Krievijai, lai jebkurā brīdī, kad viņam ievajadzēsies sataisītu arī Latvijā kārtējo Abhāziju vai Krimu.

Tā man šķiet.

Materiāls publicēts sadarbībā ar portālu Puaro.lv