Valsts virsmērķis ir nodrošināt, lai visiem valsts iedzīvotājiem pietiktu naudas tai skaitā tad, kad tie ir tādā vecumā, ka vairs nevar paši naudu nopelnīt. Savukārt ja cilvēkam nauda ir uzkrāta, bet viņš nevar šo naudu izmantot apdrošināšanā un citos līdzīgajos mehānismos uzkrāta nauda tiek izmaksāta mantiniekiem.

Otrā līmeņa pensijas uzkrājumiem tiesiskajā valstī būtu jāpieder cilvēkam ar tiesībām nodot to saviem bērniem un mazbērniem. Un tas ir pilnīgi normāli, atšķirībā no mēģinājumiem manipulēt ar valsts iedzīvotāju pensiju shēmu, lai segtu budžeta deficītu. Ja valsts budžets atņem naudu, kura tiek krāta, lai nodrošinātu daudz maz normālas vecumdienas, tas grauj valsts tēlu. Un attaisnojums tam nevar būt valsts budžeta deficīts, jo šīs problēmas risināšanai ir paredzētas citas metodes.

Civiltiesiskajā apgrozībā atkāpties no dotā solījuma nebūtu pieļaujams. Tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus (tas ir citāts no Civillikuma).

Vai tad valsts var?

Pensijas otrais līmenis ir kā depozīts, kurš uzticēts valsts bankai. Un teikt, ka šo naudu valsts atņems, lai segtu savus izdevumus, nav godīgi. Naudai izdevumiem vajadzētu nākt caur citiem budžeta posteņiem.  

Protams, ka pašreizējie pensionāri var iebilst pret pensiju otro līmeni kā tādu, jo saņem pensijas, pamatojoties uz solidaritātes principu, tas ir – tie, kas šobrīd strādā un maksā sociālās iemaksas, tieši uztur arī pašreizējos pensionārus. Tādējādi sociālās iemaksas pārvērstos par vēl vienu nodokļa veidu un sociālā apdrošināšana līdz ar to nebūtu nekāda apdrošināšana (vismaz saistībā ar pensijām), bet papildus nodoklis.

Ja mēs vēlamies turpināt respektēt principu „No katra pēc spējām, katram pēc padarītā darba” vai „No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām”, tad valsts rīcību, virzot un akceptējot solidaritātes principu, var atbalstīt. Iespējams, ka kāds atceras, ka minētie principi apzīmē attiecīgi sociālisma un komunisma ideoloģiju, bet mēs negribam dzīvot pēc sociālisma vai komunisma principiem, vismaz gribās domāt, ka negribam.

Apdrošināšana domāta kā līdzeklis, lai efektīvāk risināt naudas problēmu, jo tās mehānismā jau ir ielikti visi nepieciešami elementi. Negribētos domāt, ka tas Latvijai ir par sarežģītu.

Principā otrā līmeņa likvidēšana, kā arī atteikšanās no mantošanas principa apliecinātu mūsu nespēju domāt un plānot ilgtermiņā.