Jānis Urbanovičs
politika
Cerību kapi un nākotnes sapņi
Pievienots 2017 gada 16. februārī | 0 komentāri
Drukāt
Aizvadītie desmit gadi pasaulē ir pagājuši nepārejošas krīzes apstākļos. Krīze kā velns: tu viņu padzen ārā pa durvīm, bet viņš ielien atpakaļ namiņā pa skursteni. Krīze uzvelk dažādas maskas, dažādās vietā uz globusa tā uzbrūk cilvēkiem vai nu pa vienam atsevišķi, vai uzreiz daudziem. Krīze izēd tukšus vienkāršu ļaužu maciņus un izposta varenu banķieru kontus, sagandē valstu ekonomikas un pārvērš valdību cerības par nākotnes sapņu kapiem.

Krīze nekur nav palikusi arī pašlaik, lai ko mums nestāstītu par visādiem "veiksmes stāstiem" un triumfāliem latvju vadoņu jājieniem no Briseles uz Strasbūru. Krīze ne tikai dzīvo starp mums, bet ļoti labi attīstās, stiprinās un atrod jaunus veidolus un jaunus upurus. Krīze ikdien iegūst globālu izplatību un paātrinājumu.

Tā kā krīze tiks pārvarēta kā katastrofa, mums nav lemts nekas vairāk, kā noskatīties, kā tas notiek un gaidīt savu vēsturisko iespēju, kad kaut ko darītu, lai mēģinātu tikt no tās laukā.

Tautas dumpis pret eliti

Par pagājušā gada svarīgākajiem notikumiem ir kļuvis britu "Breksits" un Donalda Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu. Šie notikumi padara aizgājušo gadu īpašu un jauno gadu bažīgu – kas vēl mums būs jāpārdzīvo?

Neesmu pirmais, kas pamanījis, ka šie notikumi liecina par tautas sacelšanos pret savām politiskajām elitēm. Pilsoņi ir nemierā ar savu politisko elišu spējām un prasmi kaut ko mainīt. Elites ir iekapsulējušās tādā veidā, ka vairs nespēj mainīties uz augšu. Elitēm ir tieksme savu pašreizējo komfortablo eksistenci iekonservēt un pārtikt no dividendēm.

Elites vēlas dzīvot pa vecam – kā rantjē. Turklāt sabiedrībai tās saka: "Jūs taču zinat, ka mēs zinām, kas mums vajadzīgs. Jūs mūs esat ievēlējuši par saviem priekšstāvjiem un iecēluši mūs amatos, tāpēc tagad sēdiet un nelecieties! Klausiet mums! Mums no šejienes – no augšas viss ir labāk redzams." Un tā nav augstprātība vai psiholoģiska problēma. Tā ir politiska pašnāvnieka loģika – jo politika vienmēr ir tirgošanās ar cerībām, bet mūsdienu elitēm šādas preces nemaz nav.

Augšas nevar un neprot

Nevar nesatraukt politisko līderu deficīts – trūkst politiķu, kas redzētu sabiedriski svarīgus mērķus un spētu uz tiem tiekties. Mūsdienu Rietumu politiskā kultūra štancē pelēcības un stumj tās uz varas augstumiem. Varbūt tas pat nav slikti tai pasaules nākotnei, par kuru rakstīja Frensiss Fukujama, taču tas laiks vēl nav pienācis.

Trūkst mērķu, nav pārmaiņu, un tas raisa bažas. Bažu un nemiera sajūta parādās instinktu līmenī no vienas puses un no otras puses – no sižetiem televīzijas ekrānā. Visi objektīvie un subjektīvie barometri nepielūdzami apstiprina pagaidām ne visai labi saskatāmas, taču biedējošas vētras. Un elitēs nav tādu personību, kas varētu uzņemties atbildību, kas varētu apstiprināt vai noliegt bažīgo sajūtu cēloņus vai piedāvāt kādu plānu to pārvarēšanai, vai parādītu šo bažu nepamatotību.

"Gribēja palaist purkšķīti, bet aptaisījās"

Bažas par nākotni un nevēlēšanās gaidīt, kad viss atrisināsies pats – tas ir vien no galvenajiem faktoriem, kas noveda pie Breksita. Tagad pats muļķīgākais, ko briti varētu darīt – sēdēt un gaidīt, kad kāds viņu vietā uzrakstīs Breksita formulu. Nav priekšā uzrakstīts mehānisms, kā iziet no Eiropas Savienības, tāpat, kā nebija šāda mehānisma apraksta iziešanai no PSRS. Jo, veidojot šādas savienības, netika izvērtēts, ka būs kāds, kas gribēs no tām iziet un, ka būs kāds, kas to pieļaus. Pašlaik jau ir skaidrs, ka briti grib aiziet un nav kāda, kas to varētu traucēt. Tātad britiem būs jāpiespiež savai elitei uzrakstīt "Aiziešanas noteikumus" - ceļa karti iziešanai no ES, kas atvērs šādas pat durvis arī citiem gribētājiem aiziet.

Tautas kustībai pret elitēm ir acu priekšā divi simboli – Deivids Kamerons un Donalds Tramps. Kamerons gribēja visus apjāt, taču beigās pats zaudēja. Pats ar savām rociņām izprovocēja visu stāstu ar referendumu. Gribēja iegūt trumpi spēlē ar ES un visu banku zaudēja. Viņš gribēja kā savulaik politnekorekti izteicies Ņikita Hruščovs, "palaist purkšķīti, bet aptaisījās". Un, kas tas ir cits, ja ne populisms? Jāteic, par sekmīgu populistu Kameronam neizdevās kļūt, jo ne tikai jāzina šā apzīmējuma nozīme un vēsturiskie piemēri, bet jāsaprot arī ķīmija attiecībās ar tautu, pie kuras vērsties.

Tikmēr populists Tramps ir izrādījies daudz veiksmīgāks par savu britu kolēģi. Jo viņa politika – tirgošanās ar cerībām – ir bijusi daudz sakarīgāka un derīgāka. Tramps ir iesācējs bez pieredzes, bez politiskas priekšvēstures, bez komandas, bez partijas vai valsts aparāta aizmugures.

Nav paniski jābaidās no populisma. Kaut kādā mērā populisti bija gan Čerčils, gan Bismarks, gan de Golls. Pat Latvija savā jaunāko laiku vēsturē ir sastapusies ar diviem spilgtiem populistiem, labākajā nozīmē. Pirmais bija Andris Šķēle, kurš paziņoja, ka valsti var vadīt kā firmu. Otrs bija Einārs Repše, kurš tautas acīs izskatījās kā trakais, ar kuru nevar neko sarunāt un kurš gribēja likvidēt oligarhus un iznīcināt sapuvušo korupcijas sistēmu.

Tramps varēja uzvarēt tikai Hilariju Klintoni

Ir tāds paradokss: 2016. gada vēlēšanās Tramps varēja uzvarēt tikai Hilariju, bet Klintone savukārt varēja zaudēt tikai Trampam. Ja šajā divcīņā būtu kādas citas personas, tad uzvarētu nevis populistiskais miljardieris, bet kāda pieredzējusi dāma – politiķe.

Kāpēc tā notika? Katras vēlēšanas ir grandiozs šovs. Lai kā mēs neraudzītos uz šīs parādības politisko pusi, uz vēlēšanām jāraugās arī kā uz mākslu un jāanalizē tās no šāda skatpunkta. Un mākslā dažkārt ir svarīgi ne tik daudz, kas tiek teikts, bet, kā tas tiek teikts.

No mākslas zinātnes viedokļa pastāv divi galvenie stili, kas nosaka pieeju formai. Pirmais ir cēlies no antīkās pasaules, kur priekšplānā ir varoņa dzīves pilnība un kaisle. Otrais ir izaudzis no agrīnās kristietības mākslas, kas piepildīta ar garīgu pārdzīvojumu, kur ap personāžu galvām spīd nimbs, kur daudz simbolu un nav ne dzīvas miesas, ne tuvības ar dabu.

Dažādos laika periodos gan viens, gan otrs stils ir bijis pieprasītāks, atspoguļojot laikmeta gaumi. Šajā ziņā Donalds un Hilarija iemieso divas atšķirīgas stilistiskas pieejas. No vienas puses emocionāls, dzīvības pilns, sarkstošs, spēcīgs, dzīvespriecīgs, ar jaunu un seksīgu sievu Tramps, kurš pat atļauj sabužināt savu matu ērkuli televīzijas diktoram, lai visi redz, ka tā nav parūka. Un vēl prasme nemeklēt kabatā vārdus un reaģēt uzreiz, izsakot savu domu skaidri un precīzi. Un pretējā pusē neapšaubāmi ne dumja, pieredzējusi, izturēta sieviete, kas izgājusi visus elles apļus uz politisko Olimpu. Bet arī sadzīves nomocīta, kas bieži "kāpusi sev pāri", ar fanātisku acu spīdumu, kas neslēpj savu vēlmi būt par varonīgu cīnītāju par liberālismu un demokrātiju.

Gan formai, gan saturam ir sabiedrisks pieprasījums. Taču vairāk pieprsījuma ASV vēlēšanās bija pēc dzīvespriecīga, ideju pārpilna, emocionāla un kaislīga tēla. Šķiet, kaut ko līdzīgu mēs drīz vien redzēsim arī Eiropā...

Sinusoīda, kas nirst lejup

Pastāv vēl arī sinusoīda, ko var saukt par "vēsturiski fundamentālo". Kā savulaik sacījis Kārlis Markss, revolūcijas ir vēstures lokomotīves. Katra revolūcija sagrauj veco, reakcionāro, netaisnīgo – to, kas traucē progresam un atklāj sabiedrībai jaunas perspektīvas, laukumu attīstībai. Sabiedriskie un ražošanas spēki saņem grūdienu, atklājot sevī jaunas izaugsmes iespējas.

Taču ar laiku uzsāktā inerce apslāpst un virzība uz priekšu apstājas. Mūsu atmiņā tāda revolūcija bija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, kad sabruka PSRS un sociālistiskā sistēma, kad beidzās aukstais karš un paplašinājās Rietumu politiskā atbildība un ietekmes sfēra. Šīs pārmaiņas iedarbināja attīstības mehānismu, deva tam svaigu impulsu un 20 gadus Eiropa un Amerika tīksminājās par iespaidīgajiem rezultātiem, kas radīja lielu vēsturisku optimismu. Taču ar laiku šī inerce izsmēlās. Beigās Rietumi sāka just grūtības. Sinusoīda ienira uz leju, un tagad vajag jaunu "draiveri", kas virzītu globālu attīstību.

Uz šā fona pieaug reakcija elitēs un varas pārstāvjos. Viņu uzdevums ir iekonservēties uz pēc iespējas ilgāku laiku, kas viņām izdevīgs – uz ilgu laiku, kas vajadzīgs savas varas noturēšanai.

Praksē izplatīts ir princips: "Kas nav ar mums, tas ir pret mums". Pastāv labi ieeļļoti propagandas mehānismi, kontrole pār plašsaziņas līdzekļiem, televīziju un inrternetu. Un tas viss ir, lai sabiedrībai uzliktu stingras važas.

Taču dabā pastāv vēl viena fundamentāla lieta: cilvēki dzimst dažādi, ar atšķirīgiem temperamentiem, talantiem un spējām. Un šajā daudzveidībā slēpjas tas spēks, kas virza cilvēci uz attīstību, uz progresu. Tā ir dabiska spēja pretoties novienādošanai, pretošanās detonators. Tāpēc diezin vai ļaudis būs rātni un mierīgi un strauji tikai sportā.

Mūsu daudzveidība un atšķirība spilgti izpaužas krīžu laikā. Tā ir veselīga dažādība, kas cilvēkam neļauj apstāties savā attīstībā un kas nekad neļaus kādam iegīt kontroli pār cilvēci. Protams, ar aktīviem, spēcīgiem, mērķtiecīgiem vienmēr gribēs ko sarunāt. Taču nevar aizbāzt muti visiem. Nevar katram iedot zelta lietussargu vai sociālo liftu tāpat, kā nevar iegūt pilnīgu kontroli pār sabiedrību. Un visi šādi centieni vienmēr beigsies ar kārtējo Trampu.

Ko sagaidām no Trampa?

Pamēģināsim prognozēt un padarboties vidēja termiņa futuroloģijā. Ko mēs varam sagaidīt no 45 ASV prezidenta? Būs pārmaiņas. Var iedomāties, ka pārmaiņas būs stilā, raksturā, sarunās, rīcībā. Tramps turpinās vērsties pie vīlušamies un dusmīgiem ļaudīm – gan savā valstī, gan citur pasaulē, lietojot tādu valodu, ko viņi saprot. Jādomā, ka tā būs tāda valoda, kas ir saprotama, bet ar politnekorektu piesitienu. Jādomā, ka dažam labam būs jāmācās angļu valoda no jauna, lai to saprastu.

Iespējams, Trampa politika būs vairāk publiska pēc būtības, kas novedīs pie politiskās modes izmaiņām Eiropā. Tramps pieņms lēmumums straujāk un izteiksies skaidrāk. Viņu uztvers kā cilvēcīgāku un uzticamāku – kā dzīvu cilvēku un nevis kā sabiedrisko attiecību speciālistu radītu tēlu. Tas varētu paplasīnāt viņa atbalsta laukumu. Tas, protams, būs ispējams, ja Tramps pats nepārsīulēs ar savu radikālismu, kas var kļūt nepieņemams amerikāņiem pašiem.

Tramps nodarbosies ar vareas mehānismu pārveidi un pārdali, lai padarītu tos efektīvākus. Viņš ir biznesmenis. Kas allaž tiecas pēc rezultāta, kurš savu un savu padoto darbu virza uz mērķi. Abstraktus mērkus nomainīs konkrēti uzdevumi, kuru izpildei vajadzēs stingras prasības. Lai sasniegtu konkrētus mērķus, vajadzēs, lai padotie izpilda prasības. Lai sasniegtu mērķus, būs nepieciešamas pārmaiņas elitē, kur līdz šim nav bijusi vērojama spēja adekvāti reaģēt uz jaunajiem izaicinājumiem un draudiem.

No ideālisma uz reālismu

Pieņemu, ka pašlaik sākas pāreja no ideālistiskā uz reālistisko. Politkorektās un liberālās propagandas kultūrtrēģerisma vietā nāks konkrētas lietas un mērķi, kurus varēs izmērīt un novērtēt.

Valdošās varas šķirai nāksies nolaisties līdz adekvātākām, sabiedrībai saprotamākām vajadzībām. Kādus varas pārstāvjus tas biedēs, kādiem būs grūti adaptēties, jo tas saistās ar iekšēju konkurenci varā. Tas ir process, kas nebūs viegls, jo tam būs pretestība. Taču tas nav neiespējams. Te var atcerēties Kenediju un Reiganu.

Ir cerība uz to, ka Tramps centīsies savā valstī iedarbināt ekonomikas un sabiedrības pārmaiņas. Viņam nāksies meklēt jaunas idejas, jaunus izaugsmes avotus. Un tas nebūs viegli tur, kur jau viss ir izcirsts un izrakāts. Ir lietas, kas tiek jau sauktas par nepieņemamām un neatbilstīgām "mūsu vērtībām", lietas, kas tiks vēl pārvērtētas. Mums Latvijā arī nevajadzētu iekonsrevēties un būtu jādomā par pārmaiņām.

Komentāri:
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Tavs komentārs:
Par autoru
Sociāldemokrātiskās partijas „Saskaņa” pri ...
Vairāk