Ivars Zariņš
politika
OIK afēra – vai tiešām gals, jeb kamēr ir aitas – būs cirpēji?
Pievienots 2018 gada 20. martā | 0 komentāri
Drukāt
Atbildīgās amatpersonas nāk klajā ar aizvien skaļākiem paziņojumiem saistībā ar “OIK afēru”. Tiem, kuriem nav zināmas šo paziņojumu aizkulises un rodas cerība, ka kaut kas beidzot var būtiski mainīties, aicinātu aizdomāties -  kāpēc tad tas netika darīts līdz šim, visu šos garos gadus, kad pie varas ir bijuši tie paši politiskie spēki, kas nu tagad to sola izdarīt?

Visi šie apņēmīgie paziņojumi un stāsti plašsaziņas līdzekļos par varonīgo cīņu ar Milzu Lempjiem, atvainojiet - ar OIK, nav nekas vairāk kā mēģinājums paglābties no patiesības, kas nu kļūst zināma sabiedrībai par “OIK afēru”. Tas ir veids, kā novilkt laiku līdz vēlēšanām, veidojot daudzsološu viltus darba kārtību, kura principiāli greizajai “OIK sistēmai” neko neizdarīs.

Jau sen bija iespējams tikt galā ar šo Latvijas valsts vēsturē lielāko izzagšanu, kura joprojām tiek īstenota un tagad tiek piesegta, veidojot apjomīgu informatīvo troksni sabiedriskajā telpā ap pasākumiem, no kuriem patiesībā nav gandrīz nekādas jēgas, drīzāk pat otrādi! Lai gan izdarīt varētu ļoti daudz ko. Par to šis stāsts.

Par to, kā tika kaldināts patiesības brīdis

Vairāku mēnešu garumā, īstenojot Satversmē paredzētās tiesības tautas priekšstāvim pārraudzīt izpildvaras darbības atbilstību sabiedrības interesēm, esmu veicis EM pieņemto lēmumu un veikto darbību izmeklēšanu - tās gaitā veiktas vairāk nekā 50 jautājumu sesijas un sagatavoti 15 pieprasījumi . Izmeklēšanas process būtu bijis krietni īsāks, ja EM necenstos izvairīties sniegt pieprasīto informāciju un atbildes pēc būtības.

Ja šo procesu pārliktu uz parlamentārās izmeklēšanas komisijas (PIK) formātu, tad tikai tīri tehniski, lai to īstenotu, būtu nepieciešams vairāk nekā gads, nemaz nerunājot par izmeklēšanas rezultātu, kurš ne tālu nebūtu tāds. Tas tāpēc, ka visdrīzāk PIK darbs tiktu bloķēts, jo nav ne mazāko šaubu, ka OIK stāsts ir bijusi politiski piesegta afēra jau no paša sākuma un joprojām tiek turpināta. Ne velti tieši Vienotības un ZZS deputāti bija tie, kuri vairākkārt aicināja, lai taču šīs izmeklēšanas darbības tiek pārtrauktas (jo tās traucējot EM darbībai), un tiktu dibināta PIK.

Rēķinoties ar to, ka OIK ir izvērsta, daudzos līmeņos piesegta, un smalki mudžināta afēra, kuras īstenošanā ir bijuši ieinteresēti ne tikai pie varas esošie politiskie spēki un amatpersonas, kas šo sistēmu ir veidojušas un uztur, bet arī daudzu miljonu liels, no mūsu subsīdijām labi barots, biznesa lobijs ar savu mediju un juridisko atbalstu, kam visus šos gadus ir veiksmīgi izdevies uzturēt savu patiesības monopolu par OIK - svarīgi bija izvēlēties stratēģiju, kas dotu iespēju cīnīties ar šo veidojumu vienam cilvēkam, un to vēl uzvarēt.

Nedaudz par “Dāvida cīņu ar Goliātu”.

Lai pieveiktu šo monstrozo OIK veidojumu, tika izvēlēta stratēģija nevis sacensties par to, kuram ir patiesība, bet ļaut tam pašam saplīst no savām pretrunām, pierādot šī veidojuma neadekvātumu - uzdodot jautājumus EM un liekot tai pašai izgaismot reālo OIK lietu kārtību. Tā rezultātā, izjautājot EM, tā ļoti paredzami nonāca aizvien dziļākās pretrunās ar savas pašas sniegto informāciju un pozīciju, līdz nokļuva situācijā, kad atbildot nāktos vai nu paust acīmredzamus melus, vai nu absurdu, vai atzīt savu nepamatoto pozīciju. Zīmīga ir EM rīcība šajā situācijā, kas uzskatāmi parāda tās attieksmi pret “OIK afēru” un “gatavību” kaut ko mainīt - tā vietā, lai atzītu neatbilstības, EM sāka izvairīties no atbilžu sniegšanas vispār! Tiesiskā, demokrātiskā valstī, šāda situācija, kad izpildinstitūcija atsakās sniegt informāciju, pat savus lēmumus, parlamentam - tas nebūtu iespējams. Taču izrādās, ka Latvijā ir savādāk. Tā kā - bez ilūzijām, lūdzu!

Piemēram, izskatot EM paredzētos Pieprasījumus (Satversmē paredzēts izpildvaras pārraudzības instruments) Saeima saskārās ar līdz šim Saeimas vēsturē bezprecedenta gadījumiem - kad Pieprasījumi tika izskatīti vispār neiesniedzot jebkādas atbildes uz tiem, slēpjot pieprasītos dokumentus, lai nedotu iespēju pieprasījuma iesniedzējiem vispār iepazīties ar šo informāciju laicīgi, bet tikai nolasot tiem mutiskus paskaidrojumus jau pašā komisijas sēdē. Taču arī šāda pieeja nedeva atbildētājiem vēlamo rezultātu, jo izrādījās, ka pieprasītāji ir pietiekami kompetenti, lai spētu apstrādāt un analizēt EM sniegto informāciju arī šāda režīmā, uzrādot sniegtās informācijas maldinošo raksturu vai pretrunas, un sagatavojot par tām tālākus pieprasījumus.

Par spīti pretdarbībai, izmeklēšana ir sekmīgi veikta - daļa atklāto faktu un secinājumu jau ir pieejami sabiedrībai. Tie ir šokējoši. Un, protams, tā ir tikai nejauša sakarība, ka šie sagādātie patiesības brīži Saeimai un EM cieši korelē ar turpmāk veiktajām EM darbībām un publiskajiem paziņojumiem sabiedrībai, kurus tā demonstrē (ir spiesta demonstrēt) attiecībā uz OIK (piemēram - par “OIK atļauju” anulēšanu).

“Nepareizās bites vai nepareizais medus” ?

Izmeklēšana tika īstenota vairākos virzienos, lai izgaismotu būtiskākos “OIK afēras” aspektus un parādītu, kā tā ir tikusi konstruēta un tiek joprojām īstenota:

· kā ir ticis (neticis) īstenots “OIK sistēmas” pārraudzības process,

· kā tika īstenotas “konteinershēmas”,

· kāda ir bijusi EM rīcības un pieņemto lēmumu pamatotība “OIK moratorija” laikā (“pazudušie” dienesta pārbaudes rezultāti),

· kā arī tas, cik lielā mērā sabiedrības interesēm atbilstošas un vērstas uz reālu OIK sloga samazinājumu ir esošās EM aktivitātes :

o gan saistībā ar veiktajām “OIK staciju pārbaudēm”,

o gan saistībā ar EM virzītajiem MK noteikumu grozījumiem, kuri it kā “sakārtos” OIK regulējumu,

o gan saistībā ar EM pasludinātajiem auditiem, lai it kā izvērtētu EM darbības un pieņemto “OIK lēmumu” pamatotību.

· Atsevišķs uzmanības vērts ir valdošās politiskās elites un EM cītīgi piesauktais “tiesiskās paļāvības princips”, ar kuru kā svēto govi EM ir sargājusi pašas izveidoto OIK sistēmu.

Izmeklēšanā izdarītie secinājumi nav glaimojoši EM, lai neteiktu vairāk - visos virzienos ir iegūti uzskatāmi fakti, kas apliecina, ka veidojot šo subsidētās elektroenerģijas atbalsta sistēmu EM nav pienācīgi rūpējusies par sabiedrības interesēm ( lai neteiktu vairāk - bet par to jau lems citas kompetences iestādes, kurām ir sagatavoti atbilstoši iesniegumi ), un diemžēl - EM joprojām to nedara, pretstatā publiski paustajiem apgalvojumiem un īstenotajam PR ar skaļajiem paziņojumiem. Šeit kā reiz iederas teiciens - “velns slēpjas detaļās”! Par to arī būs tālāks izvērsums.

Par EM lomu “konteinershēmas” īstenošanā.

Pēc TV3 “Nekā personīga” parādītajiem “konteinershēmu” sižetiem EM uzreiz nāca klajā ar paziņojumu, ka “tā ir krāpniecība!”. Iepazīstoties ar dokumentiem un no EM sniegtajām atbildēm nākas secināt, ka bez EM iesaistes šāda “krāpniecības” īstenošana nemaz nebūtu iespējama. Un visdrīzāk straujā AS “Sadales tīklu” (ST) vadības upurēšana bija mēģinājums “konteinershēmas” režisoriem piesegties, lai pašiem par to nebūtu jāatbild. Tomēr izmeklēšanas process neļāva ar šim “upurjēriem” piesegties.

Jo sevišķi absurdi un nepamatoti ir EM izvirzītie pārmetumi ST, ka tam bija jākontrolē arī siltuma ražošana. Tas ir apmēram tāpat, kā censties iestāstīt, ka proktologa uzdevums ir pārbaudīt arī zobus, un proktologa atzinumu ir jāuzskata par apliecinājumu, ka tas ir arī zobu pārbaudes akts. Tā pilnā nopietnībā joprojām cenšas apgalvot EM! Iemesls - citādi tai būs jāatzīst, ka “OIK staciju” ražošanas uzsākšanas kontroles sistēma gadiem ir bijusi neadekvāta. (Skat. šo saiti )

Šajā situācijā daudz pamatotāka būtu EM vadības atkāpšanās (ko tā, protams, pat nedomā darīt), jo tieši EM bija tā, kas “legalizēja” šādu acīmredzamu absurdu - kad realitātē ir zaļa pļava, bet pēc EM dokumentiem tur atrodas “strādājoša” koģenerācijas stacija. Tas kļuva iespējams EM sašaurināti interpretējot atsevišķas tiesību normas, lai dotu iespēju komersantam apiet tam izsniegtajā atļaujā paredzētos nosacījumus, atļaujot komersantam paredzētajā termiņā ne tikai uzstādīt nesamērīgi mazu elektrisko jaudu - simtām reižu mazāku, kā paredzēts “OIK atļaujā”, bet arī turklāt vēl saglabāt tam atļaujā piešķirto obligātā iepirkuma apjomu pilnā apmērā, kurš tika noteikts pēc jaudas, kuru komersants nemaz nav ieviesis! (skat. pēdējo pievienoto dokumentu norādītajā saitē).

Vēl vairāk, ar saviem tālākajiem lēmumiem EM nostiprināja šo absurdo situāciju - “pārliecinoties par informācijas patiesumu”, “izvērtējot iesniegumu un pievienotos dokumentus” - tātad apstiprinot, ka komersants ir izpildījis atļaujā paredzētos nosacījumus un ir uzsācis ražošanu koģenerācijā. Lai gan pat no iesniegtajiem dokumentiem ir skaidri redzams, ka tas tā nav. Piemēram, komersanti “godīgi” norādījuši, ka ne elektrība, ne siltums nav saražoti nemaz! EM to visu ir “rūpīgi vērtējusi” un atzinusi par atbilstošu. Katrs pats var pārliecināties par to šeit.

Svarīgi ir atzīmēt - ja EM turpinās pastāvēt uz šādas savas pozīcijas pamatotību un nevēlēsies atzīt tās neatbilstību normatīvā regulējuma prasībām - tas nozīmīgi stiprinās to komersantu pozīcijas, kuri vēlēsies tiesāties ar EM par tiem nu jau atņemtajām “OIK atļaujām”.

Tādejādi iespējams, ka pēc tam, kad visos medijos visos iespējamajos veidos būs pieminēta un izslavināta EM “varoņcīņa” par neesošajiem OIK miljoniem, kuri ir atcīnīti, daudzos OIK komersantu intereses aizstāvošajos juridiskajos birojos plaukšķēs svētku šampanietis. Un savulaik saskaitītos miljonus, kurus mums “nenāksies maksāt”, skaitītāji sāks griezt uz otru pusi, par labu kāda politiskā spēka sponsoriem. Bet tas jau būs pēc Saeimas vēlēšanām...

Par EM īstenoto OIK sistēmas kontroles mehānismu

Lai arī kā EM to nevēlējās, tai ir nācies atzīt, ka esošā OIK sistēmas kontrole no EM puses ir bijusi izteikti formāla, neefektīva un nesamērīga ar valsts atbalsta sistēmas mērogu un sabiedrībai radīto slogu. (Vai tiešām EM to līdz šim nezināja?) Pat pēc žurnālistu atklātiem kliedzošiem pārkāpumiem, reāla kontrole pār OIK komersantiem netiek īstenota - galvenais, lai dokumenti būtu pareizi aizpildīti. Un dažreiz pat tas nav bijis svarīgi! Esošās kontroles sistēmas principi ir izveidoti tik ačgārni, un piemēroti tiek ļoti formāli, ka tas rada motivāciju neievērot vai apiet atbalsta saņemšanai paredzētos principiāli svarīgos nosacījumus. Tas tad arī plaši tiek izmantots - gan attiecībā uz lietderīgā siltuma ražošanu, gan attiecībā uz paredzētā kurināmā izmantošanu, gan efektivitātes prasību ievērošanu, gan pašpatēriņa nosacījumu ievērošanu. Katrs šāds gadījums būtu pamats, ne tikai atņemt komersantam dāsno atbalstu, bet arī atprasīt tam nelikumīgi samaksāto. Taču neko tādu EM darīt neparedz, bet piedāvā turpināt auklēties un piesegt iespējamās nelikumības. Kāpēc?

Par EM veiktajām koģenerācijas staciju “pārbaudēm”

Tas ir viens no EM “varoņstāstiem”, kurš tiek plaši tiražēts medijos. Kas tad notiekas patiesībā? Saskaņā ar EM apgalvoto, jau vairāk nekā piecus mēnešus (kopš EM lēmuma Nr.202) ilgst 39 staciju pārbaudes. Jau bez šīs “pārbaudes” bija zināms, ka nevienai no šīm stacijām nav neviena apliecinājuma, ka tā būtu uzstādījusi atļaujā norādīto jaudu. Tikai 7 no šīm visām stacijām vispār ir noslēgts elektroenerģijas realizācijas līgums, tātad pārējās pat teorētiski nevarētu būt strādājošas koģenerācijas stacijas. Rodas pamatots jautājums - ar ko visu šo laiku ir nodarbojusies EM, veicot savu “pārbaudi”?

Saskaņā ar EM sniegto informāciju Saeimas Pieprasījuma komisijas sēdē 28.februārī (apmēram piecus mēnešus pēc “kontroles grupas” izveides), reāli pārbaudītas pa šo laiku ir bijušas tikai 8 stacijas! Turklāt tikai viena no tām 7 stacijām, kurām EM uzskata, ka atļauja būtu saglabājama. Tas ir pēc pieciem “pārbaudes” mēnešiem! Šajā sēdē ( skat. šo saiti ) EM tā arī nespēja atbildēt pat uz to - cik no šīm 39 stacijām ir reāli uzceltas, cik no tām uzsākušas ražošanu atļaujā paredzētajā termiņā? Bet tas ir pamatnosacījums, lai vispār būtu pamats vēl kaut ko vērtēt - citādi atļauja jau sen bija jāanulē!

Ja pat uz šiem jautājumiem EM joprojām, pēc vairāku mēnešu “pārbaudēm”, nav spējīga dot skaidras atbildes, tad vispār nav saprotama šo "pārbaužu" jēga, ja vien šī "pārbaude" netiek īstenota ar mērķi piesegt iespējamās nelikumības, un tāpēc ilgstoši neveic darbības, kas ļautu pārliecināties par lietu patieso kārtību. Līdz ar to pamatoti ir uzskatīt, ka EM tikai imitē darbības, kas vērstas uz OIK sloga samazināšanu, bet patiesībā cenšas piesegt iespējamās nelikumības, kuras pati ir pieļāvusi.

Un tā, protams, ir tikai sakarība, ka EM lēmumi par atļauju anulēšanu sāka birt pēc tam, kad EM nācās atskaitīties par savām “pārbaudēm” parlamentā. un tika pieprasīts iesniegt pamatojošos dokumentus par to.

Ja kopumā ir aptuveni 400 strādājošu staciju, kuras saņem atbalstu un rada reālo OIK slogu, bet EM vajag gandrīz pusgadu, lai tiktu skaidrībā ar desmit reizes mazāku staciju skaitu, par kurām jau uzreiz bija redzams, ka lielākā daļa no tām pat teorētiski nevar izpildīt tām paredzētos nosacījumus - cik efektīva un sabiedrības interesēm atbilstoša ir šāda EM rīcība, un vai tā nodrošinās vajadzīgo pārraudzību, jeb tieši otrādi? Kādam gan tas būs ļoti izdevīgi - sevišķi tiem “afēras dalībniekiem”, kuri ir ieguvuši laiku, lai noslēptu iespējamās nelikumības.

Par EM virzītajiem MK noteikumu grozījumiem

Lai gan EM piedāvātajos MK noteikumu grozījumos atsevišķas piedāvātās normas ražotāju pārraudzību padara stingrāku, tie nemaina esošo ačgārno un neefektīvo kontroles sistēmu, kas pieļauj komersantiem ērti manipulēt. Turklāt būtiskiem grozījumos paredzētiem komersantu darbības atbilstības rādītāju kontroles pasākumiem - piemēram saistītiem ar pašpatēriņa kontroli, “nez kāpēc” tiek noteikts pārejas periods līdz 2019. gada jūlijam. Lai gan tie būtu jāievēro jau tagad un visu ražotāja darbības laiku. Ar šiem EM piedāvātajiem grozījumiem tiek mēģināts arī legalizēt “konteinershēmas”- paredzot, ka atļaujā noteiktā jauda nav jāuzstāda.

Kontroles sistēmas uzskatāmākais absurds - ja komersantu pieķer pārkāpjot atbalsta nosacījumus vai krāpjamies, tas nezaudē tiesības saņemt valsts atbalstu, tam nav pienākums atgriezt iepriekš izmaksāto valsts atbalstu, tas tiek tikai brīdināts! Un tam tiek dota iespēja “laboties” vairāku mēnešu laikā!

Analoģiska EM grozījumos piedāvātajai kārtībai Ceļu satiksmes noteikumos izskatītos šādi: jūs pieķer alkohola reibumā pie stūres, par to jums netiek atņemtas autovadītāja tiesības, bet gan jūs tiekat brīdināti, un pusgada laikā jums ir jābeidz dzert pie stūres, bet tikmēr jums vēl tiek piemaksāts par izlietoto alkoholu!

Un to pilnā nopietnībā Ekonomikas ministrs cenšas sabiedrībai pasniegt kā nesaudzīgu cīņu ar OIK krāpniecībām! EM piedāvātajos MK noteikumu grozījumos šis princips tiek saglabāts, nu jau paredzot, ka ražotājs ir jāpieķer veselas 3 reizes piecu gadu termiņā, lai būtu pamats tam atņemt atbalstu. Ja skata šos grozījumus kontekstā ar EM efektīvi īstenotajām “OIK staciju” kontrolēm, tad šādi grozījumi nodrošinās iespēju nezaudēt valsts atbalstu gandrīz nekad, ja vien komersants nebūs iemantojis īpašu EM nelabvēlību. Cik maksās šāds “labvēlības” statuss?

Par EM rīcību “OIK moratorija” ietvaros.

Valsts institūcijas ir ilgstoši zinājušas, ka valsts atbalsta sistēmā ir problēmas un, ka valsts atbalsta apmērus un no jauna izsniedzamo obligātā iepirkuma atļauju apjomus ir nepieciešams ierobežot. Lai arī ir bijis konkrēts mērķis ierobežot OIK sistēmas slogu, atbildīgās institūcijas un amatpersonas ir ilgstoši rīkojušās pretēji šim mērķim, izvirzot plašākas sabiedrības interesēm neatbilstošas ierunas un bloķējot likumdošanas iniciatīvas, kurām vajadzēja ierobežot jaunu obligātā iepirkuma atļauju izsniegšanu (skat. šo saiti )

Rezultātā, laika periodā no 2011.gada maijam līdz 2012.gada septembrim, tas ir vairāk kā gadu, kad sabiedrībai tika publiski stāstīts, kā tiek ierobežots OIK slogs, aizliedzot rīkot konkursus par tiesībām iegūt “OIK atļaujas”, tās patiesībā tika turpināts dalīt vispār bez jebkāda konkursa - nebijušos apjomos, ja vien tika iesniegti “pareizi” aizpildīti dokumenti. Šajā laika periodā tika izsniegtas vairāk nekā 300 atļaujas! Saskaņā ar EM sniegto informāciju, no šīm izdalītajām atļaujām, joprojām spēkā ir 74 atļaujas, un, ja komersanti izmantos visu tiem atļaujā piešķirto atbalsta apjomu, tad OIK maksājumu slogs varētu pieaugt vēl par aptuveni 100 miljoniem eiro gadā!

Jāatzīmē, ka šis ir tas laika periods, par kuru EM ir tikusi veikta dienesta izmeklēšana, kuras rezultāti mistiski ir pazuduši. Pēc jaunākās EM versijas - to nemaz nav bijis!

Par EM “rūpīgi veicamajiem auditiem”

Ir izsludināts un noslēdzies konkurss par tiesībām veikt EM “OIK lēmumu” auditu. Sabiedrībai tiek stāstīts, ka tas tiek veikts ar mērķi noskaidrot EM rīcības atbilstību sabiedrības interesēs.

Kā tas izriet no EM lietvedībā esošajiem dokumentiem, kurus EM ir iesniegusi Saeimai, EM ir jau tikusi veikta dienesta pārbaude par EM rīcību saistībā ar lēmumiem piešķirt komersantam tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros . Tā pati, kuras rezultāti neizskaidrojamā veidā it kā “ir pazuduši”, un nu pilnā nopietnībā tiek apgalvots, ka saistībā ar šiem “pazudušajiem dokumentiem”, šādu dienesta pārbaudes rezultātu nemaz nav bijis! .

Lai gan ir dokumenti, ka šīs dienesta pārbaudes ietvaros ir ticis veikts neatkarīgs juridiskais audits, par to ir tērēta nodokļu maksātāju nauda, un tā rezultāti ir pieejami. Tie nav glaimojoši EM - tie apliecina, ka, pieņemot šos lēmumus “EM nekorekti piemērojusi tiesiskos principus savu lēmumu pamatošanā”, “pārkāpusi Ministru kabineta noteikumos noteikto kārtību”, “nav ievērojusi normatīvo aktu deleģējumu”, utt.

Tas viss rada pamatotas bažas, ka patiesībā EM, sludinot jaunu auditu, veic darbības nevis, lai īstenotu objektīvu izmeklēšanu un atklātu iespējamos EM pārkāpumus saistībā ar “OIK lēmumiem”, bet gan, lai tos piesegtu. Turklāt solot par to apmēram desmit reizes lielāku iespējamo atalgojumu - 75000 eiro (bez PVN)!, nekā tas tika samaksāts par iepriekšējo - EM neglaimojošo atzinumu (5000Ls).

Uz to papildus norāda ne tikai 12.martā “Nekā personīga” rādītais sižets, kurā atklājās, ka par audita veicēju EM ir izraudzījusies juridisko biroju, kurš pats savulaik ir sniedzis pakalpojumus klientiem, kuri centās gūt labumu no šiem EM “OIK lēmumiem”. Un ja žurnālisti nebūtu tam pievērsuši uzmanību, tad viss būtu “kārtībā” - saskaņā ar EM noteikto, jo EM izstrādātais pretendentu nolikums neparedz nekādu interešu konflikta ierobežojumus, kā arī kompetences prasības attiecībā uz enerģētiku. Galvenais, lai “auditētājs” nav tik stulbs un neatlasa auditam tos lēmumus, ar kuriem pats ir bijis tieši saistīts. (skat. saiti)

Taču vismulsinošākais šajā “auditā” ir tas, ko EM ir paredzējusi darba uzdevumā: vērtēšanai paredzētie lēmumi ir jāizvēlas no lēmumiem, kuri tika pieņemti pēc 2012.gada 28. augusta. Tas ir datums, kad valdības sēdē tika apstiprināti MK noteikumu grozījumi, kuri nosaka pilnīgu “OIK moratoriju” - aizliegumu pieņemt lēmumus par “OIK atļauju” piešķiršanu. Tas ir - tiek piedāvāts fotografēt vilcienu, kurš jau ir pabraucis garām.

Nez, ar kādu mērķi EM ir noteikusi tieši šādu auditējamo periodu saviem pieņemtajiem lēmumiem? Un kā pēc šāda “audita” rezultātiem varēs izdarīt objektīvus secinājumus par EM rīcības atbilstību, ja lēmumi, kuri ir radījuši šīs graujošās OIK sekas uz sabiedrību, tika pieņemti laika periodā, uz kuru šis “audits” nemaz neattiecās? Nav šaubu, ka EM to spēs!

Par OIK sistēmu un “tiesisko paļāvību”.

Šis droši vien ir visšokējošākais un visrūpīgāk slēptais noslēpums, kura atklāšana “OIK afēras” piesedzējus uztrauc visvairāk. To apliecina viņu rosīšanās.

2007.gadā tika atvērts Latvijas elektroenerģijas tirgus. ES dalībvalsts nav tiesīga sniegt atbalstu kādam tirgus dalībniekam, pirms tam to nesaskaņojot ar Eiropas komisiju.

Eiropas Komisija savā 2017. gada 24. aprīļa lēmumā par valsts atbalstu Lietā Nr. SA.43140 - “Valsts atbalsts SA.43140 (2015/NN) - Latvija Atbalsts atjaunojamai enerģijai un CUP” (turpmāk - Lēmums) ir atzinusi, ka Latvijas Republikas obligātā iepirkuma mehānisms atjaunojamo energoresursu avotu un augstas efektivitātes koģenerācijas ieviešana ir valsts atbalsts.

Šajā pašā Lēmumā 4. sadaļa “Secinājums” Eiropas Komisija ir konstatējusi arī to, ka Latvijas Republika ir pārkāpusi Līguma par Eiropas Savienības Darbību 108.(3) pantu - ieviesusi atbalsta pasākumu, savlaicīgi nepaziņojot par tā ieviešanu Eiropas Komisijai:

“Komisija izsaka nožēlu, ka Latvija ieviesa apskatāmo atbalsta pasākumu, pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.(3) pantu”.

Tātad, laika periodā no 2007. gada līdz 2017.gadam Latvija subsidētās elektroenerģijas atbalsta sistēmu ir īstenojusi, pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.(3) pantu -atbilstoši nesaskaņojot to ar Eiropas Komisiju.

Kas ir zīmīgi - lēmumu par šo faktu Latvija ir atteikusies saņemt latviešu valodā un tas ir ticis slēpts to no visas sabiedrības.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru atbalsta pasākums, kas īstenots, neievērojot Līguma par Eiropas Savienības 108. panta 3. punktā paredzētos pienākumus, ir nelikumīgs. Šis pants arī paredz, ka uzņēmumi, kas saņem atbalstu, neievērojot šajā pantā paredzēto procedūru un likumību, neiegūst tiesisko paļāvību par atbalstu, kas tam piešķirts.

EM turpina sabiedrībai iegalvot pasaciņu par tiesisko paļāvību attiecībā uz OIK saņēmējiem. Interesanti, vai EM tik pat “pašaizliedzīgi” rūpēsies par šī tiesiskā principa ievērošanu attiecībā arī uz OIK maksātājiem, kad tai vajadzēs atbildēt par atbalstu, kas nelikumīgi iekasēts no mums visiem laika periodā no 2007.gada, līdz brīdim, kad tas tika saskaņots ar Eiropas komisiju?

Valdība to ir slēpusi no sabiedrības, un ne tikai neko nav darījusi lai to atgūtu, pat nav izmantojusi šo iespēju, lai mazinātu turpmāko slogu, ilgstoši maldinot sabiedrību, ka nav iespējamas darbības, kas būtiski mazināto esošo nesamērīgi augsto OIK slogu.

Ievērojot to, ka pieļaujamais atprasīšanas periods ir 10 gadi no atprasīšanas brīža, tad saprotams, ka klusēšana un sabiedrības neinformēšana par šo faktu ir tikai un vienīgi OIK komersantu interesēs.

Valdības vadītājam ir iesniegts Deputātu pieprasījumus, uz kuru tas ir izvēlējies pats neatbildēt, bet nodot to Ekonomikas ministram, kurš joprojām nav bijis spējīgs uz to atbildēt. (skat. saiti)

Ja jau EM visu laiku ir bijusi nelokāms “tiesiskās paļāvības” tempļa sargs, tad nu lūk ir iespēja to apliecināt tik pat principiāli rīkojoties plašas sabiedrības interesēs. Taču tā vietā EM nu cenšas apgalvot, ka viss tomēr esot bijis izdarīts saskaņā ar Eiropas savienības prasībām - šis atbalsts ir bijis atbilstoši saskaņots. Nekādus faktus, nekādus dokumentus, kas apliecinātu to, ka šis atbalsts ir ticis savlaicīgi saskaņots, EM gan nav spējusi līdz šim uzrādīt. Varbūt tiešām EM to bija izdarījusi jau savlaicīgi, un pa šiem daudzajiem gadiem EK to vienkārši bija aizmirsusi un tāpēc savā atzinumā nepamatoti Latvijai ir norādījusi uz šo pārkāpumu? Tāpat kā pati Latvija bija par to aizmirsusi un tāpēc skaņojot šo atbalstu tā pati bija piedāvājusi EK segt zaudējumus Lietuvai un Igaunijai 136 miljonu apmērā par pieļautās nelikumīgās diskriminācijas sekām? Nu ticami, vai ne?

Par igauņiem un lietuviešiem esam gatavi parūpēties un tāpēc EK par šo pārkāpumu pret Latviju pretenzijas necels - Eiropai mums nekas vairāk par to nebūs jāmaksā, bet kā tad paliek ar rūpēm par mums pašiem?!

Kā samazināt OIK slogu ātri un būtiski

Lai kā tas nepatiktu EM - OIK slogu jau sen varēja samazināt ļoti būtiski. Vienkārši tam nav bijis politiskās gribas. Un arī tagad, tā vietā lai ķertos pie darbībām, kas reāli un būtiski samazinātu OIK slogu, tiek demonstrēta cīņa ar vējdzirnavām (neesošām OIK stacijām), tiek gatavoti absurdi MK noteikumu grozījumi, tiek pasūtīti visādi auditi, tādejādi uzskatāmi demonstrējot to, ka EM vai nu nav sajēgas ko darīt, vai vienkārši nav vēlēšanās, ko būtiski mainīt.

Lai gan EM atliktu vienkārši sākt rīkoties atbilstoši Enerģētikas likuma jēgai un mērķim, “nodrošināt enerģijas lietotāju efektīvu, drošu un kvalitatīvu apgādi ar enerģiju pieprasītajā daudzumā un par pamatotām cenām”.

Nodrošināt, lai jau esošā tiesiskā regulējuma ietvaros tiek ņemas vērā sabiedrības intereses, nevis tikai ražotāju intereses, šai sakarā:

Jau sen bija jāveic reālas ražotāju pārbaudes (nevis līdzšinējā imitācija, kad vienkārši tiek veiktas manipulācijas ar “pareizajiem” dokumentiem), kuru ietvaros tiktu pārbaudīta ne tikai ar ražošanas procesu saistītā dokumentācija, bet arī uz vietas tiktu veikti reāli mērījumi un pēc būtības novērtēta ražošanas procesa atbilstība normatīvo aktu un izsniegto atļauju noteikumiem - to salīdzinot ar iepriekš sniegtajiem datiem (iespējamā krāpniecība), kontrolējot nosacījumus, kas ir principiāli svarīgi, lai noteiktu, vai ražotājs vispār kvalificējas atbalstam, tajā skaitā, bet ne tikai - lietderīgā siltuma ražošana, pašpatēriņa nosacījumu ievērošana, ražošanas efektivitātes kritēriju izpilde, kurināmā izmantošanas nosacījumu izpilde.

Būtisks kontroles parametrs, ko varētu visaptveroši un ātri pārbaudīt balstoties uz reāli verificējamiem datiem (kas nekad nav ticis darīts! Nez kāpēc…) - kā ir ticis ievērots atbalsta nosacījums, ka obligātā iepirkuma ietvaros komersantam ir tiesības pārdot nevis visu saražoto, bet tikai elektroenerģijas pārpalikumu, kas atlicis pēc pašu ražotāju patēriņa nodrošināšanas. Šādās pārbaudēs ir nepieciešams piesaistīt sadales sistēmas operatoru un izprasīt no tā visu nepieciešamo informāciju, nevis aprobežoties tikai ar ražotāja sniegto informāciju, kas var būt manipulējama un nepatiesa, tad iegūtos faktiskās pārbaudes rezultātus būtu iespējams pārbaudīt un pārliecināties par to ticamību. Protams, pārliecinoties par to, lai informācija tiek apkopota no visiem pieslēgumiem.

Neoficiāla informācija liecina, ka 80-90% komersantu nav ievērojuši atbalsta nosacījumus, pateicoties tam, ka atbilstoša kontroles mehānisma nav bijis.

EM nekad nav īstenojusi reālas visaptverošas pārbaudes. Tam neesot resursu. (Nez, kurš par to ir atbildīgs?) Tā ir acīmredzama atrunāšanās, lai tikai varētu turpināt piesegt pašas izveidoto “OIK sistēmu” un tās labuma guvējus. To uzskatāmi apliecina arī esošā EM rīcība - situācijā, kad Latvenergo ir strādājis ar virspeļņu, EM piedāvā gandrīz 80 miljonus eiro no Latvenergo peļņas novirzīt OIK komersantu pabarošanai. Tā vietā, lai izmantotu radušos iespēju un novirzītu šos resursus OIK sistēmas sakārtošanai - nevajadzētu pat vienu miljonu eiro, lai beidzot būtu resursi īstenot augstāk minētās pārbaudes, kā rezultātā OIK slogs tiktu mazināts būtiski un uz visiem laikiem, nevis kā to piedāvā EM - iztērēt šos miljonus, barojot OIK komersantus, tādejādi radot iluzoru OIK sloga samazinājumu mūsu rēķinos uz šo vienu Saeimas vēlēšanu gadu ( pārdalot OIK maksājumu no mūsu rēķiniem uz valsts budžetu).

Zīmīga ir uzņēmējus pārstāvošo organizāciju ( LTRK, Zemnieku Saeima) reakcija - cik ļoti tie vairs netic EM spējai kaut ko jēdzīgu izdarīt, un tāpēc ir gatavi piekrist, lai šī nauda tiek notērēta uzreiz sedzot OIK izmaksas, nekā aicināt EM to novirzīt ilgtspējīgāku mērķu īstenošanai, kas principiāli atrisinātu OIK problemātiku.

Es aicinātu uzņēmējus pārstāvošās organizācijas pasekot līdzi, kas notiekas ar EM piedāvātajiem MK noteikumu grozījumiem, kurus EM mēģina virzīt steidzamības kārtībā. Atvainojiet - tas ir sviests! Ir jānodrošina, lai beidzot tiktu veiktas izmaiņas esošajā OIK sistēmas tiesiskajā regulējumā ņemot vērā arī tās sabiedrības daļas intereses, kura to visu apmaksā. MK noteikumu grozījumos ir jāparedz:

· Efektīvus komersantu pārbaudes mehānismus. Ir jāmaina kontroles sistēmas princips - ieviešot ražotāju neatbilstības pašdeklarēšanās principu. Jebkādas citas neatbilstības, kuras nav tikušas savlaicīgi deklarētas, uzskatāmas par pārkāpumu.

· Būtisku pārkāpumu konstatēšanas gadījumā no atbalsta saņēmēja tiek atprasīts viss izmaksātais valsts atbalsts par periodu līdz brīdim, par kuru komersants ar tiesiskiem un pārbaudāmiem pierādījumiem spēj pierādīt, ka šāds pārkāpums nav bijis;

· Princips, ka tieši komersantam ir pienākums gādāt ticamus pierādījumus tam, ka tā darbībā ir ievēroti visi regulējošo normatīvo aktu un atļaujas nosacījumi, un šādu pierādījumu neesamības gadījumā tiek pieņemts, ka komersantam nav tiesību turpmāk saņemt valsts atbalstu un līdzšinējais valsts atbalsts ir atprasāms;

· Tāds regulējums, kontroles mehānismi un principi, kas būtu ne mazāk strikti kā attiecībā uz citiem atbalsta veidiem, kā piemēram Eiropas Savienības struktūrfondu vai Lauku atbalsta dienesta administrētā atbalsta saņemšana.

Un visbeidzot, Eiropas Savienības tiesas prakse un Līgumā par Eiropas Savienības darbību paredzētais tiesību ietvars dod nozīmīgas iespējas veikt darbības saistībā ar “nelikumīgo OIK atbalstu”, lai izbeigtu šo “OIK afēru” un beidzot sakārtotu šo subsidētās elektroenerģijas sistēmu atbilstoši sabiedrības interesēm.

Taču nekas no tā visa netiek darīts. Tā vietā EM ir nolēmusi vēl pagūt patērēt nodokļu maksātāju naudu un pasūtīt pētījumu par 400 000 eiro - lai saprastu, kāda tad ir pašas radītās “OIK sistēma” ietekme, un ko ar to tālāk iesākt? Nu ļoti zīmīgi - tas nozīmē, ka visus šos gadus un joprojām EM nav sajēgas par to, ko īsi tā dara un kādas sekas rada tās izveidotā subsidētās elektroenerģijas atbalsta sistēma!

Taču tagad EM būs alibi, kāpēc tā vairāk kā gadu (kamēr tiek “pētīts”) varēs neko būtisku nedarīt, un uz visiem jautājumiem un pārmetumiem ērti turpināt atrunāties - ka “ir jāsagaida audita rezultāti”. Taču, kad būs šie rezultāti, Saeimas vēlēšanas jau būs pagājušas, un sabiedrības interesēm vairs nebūs tik lielas nozīmes, kā sponsoru interesēm ( kuras visdrīzāk nozīmīgi ietekmēs arī šī “pētījuma” rezultātus).

Tāpēc, ja Latvijas sabiedrība vēlās apstādināt šo lielāko valsts izzagšanu Latvijas valsts vēsturē, tad ir jārada sabiedrības pieprasījums varai atbilstoši rīkoties - lai tas tiktu izdarīts līdz Saeimas vēlēšanām. Savādāk, turpinot tikai žēl blēt par lielajiem OIK rēķiniem, pretī saņemsim tikai jaunas Lāčplēša eposa cienīgas pasakas, kuru piesegā OIK afēra tiks turpināta. Kamēr ir aitas - būs cirpēji! Nez, kurš pie tā vainojams?...

Komentāri:
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Tavs komentārs:
Par autoru
"Saskaņa" frakcijas deputāts
Reklāma