Ivars Zariņš
politika
OIK – kas slēpjas zem deķa
Pievienots 2017 gada 15. novembrī | 0 komentāri
Drukāt
Tautai labāk ir nezināt, kā taisa desas un politiku. Šis raksts būs par to, kā tika (un joprojām tiek) taisīta subsidētās elektroenerģijas "politika" un kāpēc ar to mēs esam tur, kur mēs esam, un vai no "turienes" mūs sagaida kāda izeja.

Vispirms – vai tiešām šis "OIK slogs" bija neizbēgams un sekas no tā – neparedzamas, kā sabiedrībai tas tiek iegalvots? Nē, tas tā nav! Jau pirms vairākiem gadiem šī raksta autors gan kā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) padomes loceklis, gan vēlāk, 2010. gadā, kā SPRK priekšsēdētāja pienākumu pildītājs uzdrošinājās norādīt politiskajai elitei uz sagaidāmajām sekām, ja tā turpinās piekopto "OIK politiku" (subsidētās elektroenerģijas atbalsta shēmas), izpelnoties no elites nosodošu un apmelojošu novērtējumu par izteiktajiem brīdinājumiem un veiktajiem aprēķiniem, kuri nu ir piepildījušies un ir redzami ikkatram, maksājot savu elektroenerģijas rēķinu.

Kā tika radīts piesegs?

Tas viss tika piesegts ar pasaku par "zaļāku" Latviju, ko no mums pieprasa Eiropa. Ar lielu entuziasmu Latvija pati uzņēmās sasniegt ambiciozu mērķi – līdz 2020. gadam saražotajam enerģijas īpatsvaram no atjaunojamajiem[l1] energoresursiem (AER) ir jāsasniedz 40%, kad Eiropas vidējais "sapņu mērķis" tika noteikts 20% (un pat tas paliks neīstenots). Savukārt, lai šīs atbalsta shēmas varētu īstenot arī gāzes stacijām (kas ir daudz ērtākas par biomasas stacijām gan no ekspluatācijas, gan investīciju viedokļa), tika radīts vēl viens stāsts – par enerģētiskās neatkarības stiprināšanu, kurš tiks īstenots ar efektīvu koģenerāciju.

Šī ideja tika "nopārdota" sabiedrībai un leģitimizēta – vispirms nostiprināta ar likumu (leģendārais "dubultais tarifs"), bet vēlāk – ar deleģējumu valdībai lemt par to, ko un kā darīt, lai šos mērķus sasniegtu. Tas deva ērtu iespēju valdībai rīkoties pēc sava prāta – radīt dīvainas un dāsnas atbalsta shēmas, jo nekādi ierobežojumi vai principi, kā būtu jānosaka atbalsta apmērs (piemēram, maksimālā rentabilitāte, korelācija ar tirgus apstākļiem u. c.), kā arī tas, kam un kā šo atbalsta nosacījumu izpilde būtu jāpārrauga, lai atbalsts netiktu sniegts nepamatoti, likumā netika noteikts, atstājot to pilnībā valdības ziņā (toties skaidri pasakot, kam par to visu būs jāmaksā).

Tika paredzēts, ka tām stacijām, kuru uzstādītā elektriskā jauda būs lielāka par 4 MW, elektroenerģijas iepirkuma cenu noteiks nevis valdība, bet SPRK. Un tā noteikti nav sagadīšanās, ka starp vairāk nekā tūkstoš izsniegtajām atļaujām jūs gandrīz neatradīsies atļaujas ar uzstādāmo elektrisko jaudu lielāku par četriem megavatiem (ar retiem izņēmumiem, kā, piemēram, skandināvu kompānijas "Fortum" projekts), pat tajās vietās, kur ir liels elektrības un siltuma patēriņš (viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir Daugavpils), un šajā vietā pamatoti būtu bijis uzstādīt lielākas jaudas koģenerācijas stacijas (jo lielāka stacija efektīvāk izmanto kurināmo un spēj saražot enerģiju lētāk), lai nodrošinātu efektīvāku koģenerāciju un patērētājiem lētāku enerģiju.

Tā tika sagatavota augsne, iespējams, lielākajai "valsts nozagšanai" Latvijas vēsturē, par kuru visai Latvijas sabiedrībai nu ir jāmaksā simtiem miljonu eiro (2016. gadā OIK maksājums – 237 miljoni eiro) katru gadu un vēl daudzus gadus uz priekšu. Kopējais maksājumu, ko mums nāksies nomaksāt šīs OIK afēras dēļ, ja nekas nemainīsies, slogs būs mērāms miljardos eiro! Uz šī fona "oligarhu sarunas" izskatās pēc tādu mazu puišeļu alošanās.

Kā tas tika īstenots?

Tas viss atradās EM paspārnē, kas to režisēja un piesedza, lai to daudzus gadus varētu sekmīgi īstenot vairākos līmeņos:

Vispirms bija piesegs – skaists politiskais uzstādījums: ES prasības (kuras paši sev uzlikām), enerģētiskā neatkarība. Tad normatīvā vide, kas ļauj īstenot dīvaino un dāsno atbalstu, – neskaidra, samudžināta, ar interpretējamām normām, kuras it kā skan pareizi (rada "pareizo" iespaidu, lai var ar to piesegties), bet dod iespēju katram spēles dalībniekam tās saprast un izmantot, kā tas ir tam vajadzīgs (un pēc tam piesaukt tiesisko paļāvību).

Rezultātā tika radīti "normatīvie caurumi", caur kuriem legāli var īstenot darbības, kuras sakārtotā normatīvā vidē tiktu uzlūkotas kā krāpniecība vai nebūtu iespējamas – būtu vērtējamas kā acīmredzami absurdas (piemēram, TV3 žurnālistu atspoguļotie notikumi par iespējamo krāpniecību patiesībā ir notikuši EM veidotās normatīvās vides ietvaros – skat. piemēru tālāk).

Nākamais līmenis – normatīvo prasību vajadzīgās interpretācijas leģitimizācija, lai uz šīs afēras piesegu tiešām varētu paļauties, jo interpretējamā normatīvajā vidē tomēr pastāv risks – kuru interpretāciju tiesa var atzīt par "pareizo", ja tomēr sanāk strīdēties ar kādu, tāpēc pati šīs normatīvās vides izveidotāja – EM – "interesentiem" to veica rakstiskas instrukcijas vai skaidrojuma formā (piemērs TV3 atspoguļotais EM sniegtais skaidrojums par jaudas samazināšanu un piešķirtā atbalsta saglabāšanu – vēstuli skat. zemāk pievienotajā saitē uz EM sniegto atbildi Saeimai).

Vēlāk pati EM uz šādas interpretācijas pamata jau pieņem tālākus lēmumus, kuri citādi nonāktu pretrunā ar normatīvā regulējuma jēgu un mērķi (piemēram, attiecībā uz atļaujām par jaunu jaudu ieviešanu, termiņu pagarināšanu, kuri pieņemti vēl šogad).

Ne velti EM pazūd dienesta pārbaudes rezultāti par EM pieņemtajiem lēmumiem. Ir jābūt ļoti nopietniem (motivējošiem?) iemesliem, lai kaut kas tāds notiktu valsts iestādē.

Paļāvība, nolaidība vai...?

Vai ir vēl nākamais līmenis? Jā, ir! Tā ir visa šīs afēras piesegšana ar bezdarbību, pārraugot šī valsts atbalsta piešķiršanas pamatotību – neveicot gandrīz nekādas reālas darbības (tikai formālu dokumentu pārbaudi), lai pārliecinātos, vai atbalsta saņēmēji vispār pilda atbalsta nosacījumus un būtu tiesīgi saņemt šo atbalstu. Atliek vien iesniegt EM pareizi aizpildītus dokumentus!

Un gadījumā, ja nu tomēr kādam gadās "iekrist" un tapt pieķertam (teiksim, blēdoties ar kurināmo, nenodrošinot atbalstam paredzēto enerģijas ražošanas efektivitāti vai ražojot enerģiju atbalstam neatbilstošā veidā), tad... par to nekas nebūs – blēdim tiks dota iespēja to novērst deviņu mēnešu laikā. Nu, ļoti motivējoši, lai censtos visu laiku apzinīgi pildīt izsniegtās atļaujas nosacījumus! Cik gan pamatots ir EM pārsteigums, ka tā "pamatoti bija paļāvusies" uz komersantu godprātīgu rīcību? Varbūt tas ir bijis pamatots ar kaut ko citu?

Diskutējot par iespējām samazināt OIK slogu, EM jau gadiem tika norādīts, ka būtu jāveic rūpīga "OIK ražotņu" darbības pārbaude, jāvērtē to atbilstība atbalsta nosacījumiem. Jo, jau izsniedzot atļaujas, bija redzams, ka daudzas no stacijām nespēs kvalificēties vajadzīgajiem kritērijiem, lai būtu tiesīgas saņemt atbalstu (piemēram, nodrošināt lietderīgu siltuma izmantošanu). Tomēr EM "nez kāpēc" spītīgi izvairījās to darīt. Un, ja vien žurnālisti nebūtu atklājuši sabiedrībai atsevišķus piemērus (kas tikai iezīmē aizejošā vilciena sastāva pēdējo vagonu), kā patiesībā ir tikušas īstenotas šīs "OIK shēmas", viss turpinātos pa vecam. Un, pateicoties EM rīcībai un bezdarbībai, šī būtu kārtējā leģitimizētā "OIK porcija" pie kopējā OIK stāsta.

Kā bez nekā nokļūt pie miljoniem?

Kā viss aprakstītais, šī daudzās kārtās piesegtā afēra tika īstenota praktiski, var atainot, izmantojot žurnālistu atklāto piemēru (koģenerācijas stacijas ar obligāto elektroenerģijas iepirkuma atbalstu):

Valdība ir pieņēmusi EM izstrādātos noteikumus, kuri nodrošinās dāsno atbalstu tiem, kuriem EM izsniegs savu atļauju. Atļaujas nosacījumi ir visnotaļ formāli. Un, patiesību sakot, jebkurš atbilstošu pieteikumu "sashēmot" var ļoti ātri – galvenais ir izvēlēties pareizo tehnoloģiju (kurai pienākas atbalsts) un noslēgt kaut vai nodomu protokolu ar kādu, kurš nākotnē būtu gatavs (it kā) nopirkt saražoto siltumu.

Pēc tam ir jāuzvar EM izsludinātajā konkursā vai arī jāzina, kad pareizi iesniegt savu pieteikumu, lai vienkārši tiktu pie atļaujas, kad tās tiek dalītas. Ja pieteikums ir pareizi aizpildīts, tiek izsniegta atļauja un noteikts atbilstošs atbalsts – iepērkamās elektroenerģijas apjoms, nosakot termiņu, kurā šī stacija ir jāuzceļ.

Ko nozīmē šādas atļaujas iegūšana, piemēram, 1 MW šķeldas koģenerācijas stacijai (jaudas lielums izvēlēts, lai būtu salīdzināms ar "krāpniecībā" pieķertajām stacijām atļauto) – pie pašreizējā atbalsta apjoma un elektroenerģijas cenām tas ir apmēram 1,3 miljoni eiro garantētu ieņēmumu gadā. Atbalsts tiek nodrošināts uz 10 gadiem, ja stacija tiek uzcelta un strādā atbilstoši noteikumiem.

Nav grūti saprast, ka, pat ja nav nekā vairāk par uzņēmuma juridisko čaulu (kas šajā gadījumā būtu ierasta lieta), ar šādiem dokumentiem paveras plašas spekulācijas iespējas un tiem jau ir vērtība. Šīs atļaujas ieguvējs var krietni nopelnīt, tālāk nedarot pats neko, – vienkārši pārdodot šo uzņēmumu (dokumentu paketīti) ar perspektīvo naudas plūsmu.

Dodot gūtais neatņemams!

Un tā sākas šo dokumentu "Eldorado klejojumi", lai materializētu EM sniegto iespēju garantēti nopelnīt. Neskatoties uz to, ka projekta realizācijai tiek dots ļoti garš termiņš – 5 gadi, kas reāla investora gadījumā būtu pietiekami, lai staciju pagūtu uzcelt vismaz divreiz, daudziem atļaujas ieguvējiem tomēr tas neizdodas, tāpēc tie dodas pie EM, lai šo atļauju pagarinātu vēl uz 2 gadiem. Un EM atkal lemj. Tā vietā, lai kritiski izvērtētu šo situāciju (vai tiešām ir pamatots iemesls pagarināt), parasti atļauju arī pagarina vienkārši uz uzņēmēja iesnieguma pamata, nemaz nepārbaudot situāciju (skat. šādu iesniegumu kopiju pievienotajā saitē uz EM sniegto atbildi Saeimai).

Savukārt, lai apietu situācijas, kad termiņu nav iespējams pagarināt, bet tomēr EM aplaimotais komersants nezaudētu EM izsniegto atļauju, ministrija ir ieviesusi inovāciju, kura nekur, pat pašas radītajos normatīvajos aktos, nav paredzēta, ir absurda un pretrunā ar pašas izstrādāto noteikumu jēgu un regulējumu, – nosakot, ka atļaujas nosacījumi ir izpildīti (atļauja tiek saglabāta), ja termiņā tiek nodota kaut vai simboliski maza ražošanas jauda.

Un kā tad paliek ar visiem tiem nosacījumiem un informāciju (stacijas plāns, izmantojamās tehnoloģijas, tām atbilstošie efektivitātes aprēķini utt.), kura EM bija nepieciešama, lai izvērtētu atļaujas piešķiršanas pamatotību konkrētam gadījumam? Ja pēc tam tā vietā var uzstādīt jebko citu, tad kāda jēga bija tos noteikt?!

Turklāt EM vēl paziņo, ka šādā gadījumā komersantam piešķirtais atbalsta apjoms, kurš tika noteikts pavisam citai jaudai un citai tehnoloģijai, tiek saglabāts!

Acīmredzamais – neticamais?

Tieši šādā veidā, EM veidojot atbilstošu piesegu, ir tikušas īstenotas sabiedrībai atklātībā nākušās "krāpniecības", kuras, visdrīzāk, izrādīsies leģitīmas, jo tikušas īstenotas saskaņā ar EM lēmumiem un dotajām instrukcijām.

Neskatoties uz to, ka sākotnēji EM ir izsniegusi komersantam atļauju uzstādīt staciju ar vienu jaudu, kuras lielums parasti ir 1–3 MW (1 MW = 1000 kW), piešķirot šai jaudai atbilstošu obligātā iepirkuma apjomu, tā pēc tam pati ir atļāvusi šim komersantam uzstādīt jaudu, kas ir vismaz simts reižu mazāka (10 kW), lai tādējādi, to "uzstādot", komersants būtu izpildījis atļaujas nosacījumus un saglabājis tam piešķirtās atbalsta tiesības. Komersants "godīgi" to arī izdara – uzstādot konteineru ar EM atļaujā paredzēto jaudu. Savukārt "Sadales tīkli" to pieņem (jo atļaut uzstādīt šādu jaudu ir noteikusi EM) – atbilstoši SPRK noteikumiem testē un izsniedz savu aktu. Turklāt, nemaldinot EM, sagatavo šo savu pārbaudes aktu, pievienojot tikai tos dokumentus, ko komersants tam ir iesniedzis, – bez ekspluatācijā nodošanas akta.

Un, ja kādu tiešām šajā situācijā var turēt pamatotās aizdomās par prettiesisku rīcību, tad tā ir pati EM, kura pēc tam, izvērtējot šī komersanta iesniegumu un tam pievienotos dokumentus (?!) par atļaujā atbilstošas jaudas uzstādīšanu, ir atzinusi to par atbilstošu un pieņēmusi lēmumu ļaut komersantam palielināt uzstādīto jaudu simtiem reižu – atkal piešķirot tam to pašu iepriekš piešķirto jaudas lielumu ( parasti 1–3 MW apmērā) un iedodot komersantam vēl 5 gadus šo jaudu ieviešanai!

Tādējādi tieši EM ir tā, pateicoties kurai bija iespējams īstenot šādu "krāpniecisku" shēmu. Katrs pats var pārliecināties, kā šī shēma tika īstenota, apskatot EM sniegtās atbildes un dokumentus, kas uzskatāmi apliecina iepriekš minētos faktus, un ne tikai to...


"Ķeriet zagli?"

Nav šaubu, ka žurnālistu atklātie gadījumi nav vienīgie. Visdrīzāk, EM ir gadiem piekopusi šādu sabiedrības interesēm un normatīvo aktu jēgai un mērķim neatbilstošu lēmumu pieņemšanu – gan izsniedzot atļaujas, gan vēlāk, veicot manipulācijas ap tām, pateicoties tās izstrādātajai normatīvajai videi un tālākām tās interpretācijām, kuras kalpoja kā lielisks piesegs, lai leģitimizētu, iespējams, prettiesiskas un sabiedrības interesēm neatbilstošas darbības, kas radījušas sabiedrībai zaudējumus simtiem miljonu apmērā, graujot tautsaimniecības konkurētspēju un sabiedrības labklājību.

Amizanti, ka pašas EM reakcija uz šo žurnālistu "krāpniecības" faktu bija kā uzskatāms apliecinājums tam, ka visa šī afēra ir tikusi piesegta EM veidotās normatīvās vides ietvarā, jo pat pati EM neatsaucās ne uz vienu normu, kas būtu pārkāpta tās izdotajos noteikumos, bet gan atsaucās uz SPRK izdotajiem Sistēmas pieslēguma noteikumiem , kuri izdoti ar konkrētu Elektroenerģijas tirgus likuma deleģējumu (8. pants), lai uzraudzītu sistēmas operatora darbību – lai tiktu nodrošināta nediskriminējoša un sistēmai droša pieslēgšanās, un tiem nav nekāda sakara ar subsidētās enerģijas ražotāju atbalsta nosacījumu kontroli.

Pat SPRK, kura ir šo noteikumu izdevēja, atzīst, ka prasītie dokumenti par būvniecību "Sadales tīklam" nebija obligāti jāpievieno, vēl jo vairāk – "Sadales tīklam" šie noteikumi neuzliek pienākumu kontrolēt, kā tiek veikta būvniecība, – tā vispār nav "Sadales tīkla" funkcija (tas gan neizslēdz iespējamo "Sadales tīkla" darbinieku negodprātīgu rīcību), Pēc EM izstrādātajiem noteikumiem, šī kontroles pārraudzība ir jāveic pašai EM, ko tagad EM nevēlās atzīt, sakot, ka šī funkcija ir neraksturīga politikas īstenotājam un nesamērīga, lai to spētu īstenot. Bet varbūt tā tieši arī ir visas šīs simtu miljonu afēras atslēga – lai būtu iespējams visus šos gadus to sekmīgi īstenot, bija nepieciešams, lai viss – sākot no politiskajiem uzstādījumiem, atbilstošās normatīvās vides izveides, tās piemērošanas, lēmumu pieņemšanas un to izpildes kontroles – tiktu koncentrēts vienās rokās, lai nevienam citam kā tikai EM būtu iespējams ietekmēt ar tās lēmumu piešķirtā atbalsta tālāko likteni, tādējādi piešķirot šim lēmumam īpašu vērtību...

Vai "tumbačkas" noslēpums atklāsies?

"OIK afēra" var kļūt par "Vienotības" giljotīnu vai tramplīnu – atkarībā no tā, ar kādu mērķi ekonomikas ministrs ir palicis savā amatā – piesegt vai atklāt to. Vai mums vēl atliek minēt, ar ko ir saistītas "Vienotības" peripetijas ap ekonomikas ministra amatu, piesauktā "pašattīrīšanās" un trauksmainie "Vienotības" politiķu paziņojumi par jaunu "tautas slaukšanu" ar neesošu "OIK 2" afēru – vai tas ir mēģinājums piesegt pašreizējo "tautas slaukšanu" vai tomēr atmaskot šo "OIK afēru", ņemot vērā, ka "savādie" EM lēmumi žurnālistu atklātajās skandalozajās "krāpniecības" lietās tika pieņemti tieši pašreizējā ministra laikā (kurš nu ir pārdomājis un vēlas palikt amatā) un tieši "Vienotības" laikā tika pieņemts visvairāk lēmumu, kuru pamatotība būtu jāpārbauda, ja tiešām kāds ir gatavs "pašattīrīties"?

[l]Pareizāk būtu – atjaunīgajiem, bet nezinu, vai autors kam tādam piekrīt... 


Komentāri:
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Tavs komentārs:
Par autoru
"Saskaņa" frakcijas deputāts
Reklāma