Pašreizējā e-pārvaldes attīstībā ir vairākas fundamentālas problēmas. Pirmkārt, nepareiza izpratne par to, kas ir strādājoša e-pārvalde. Otrkārt, nepareiza valsts e-pārvaldes attīstības stratēģija. Treškārt, “naudas apguves” virzienā strādāt iemācījusies starptautiski nekonkurētspējīga un no budžeta naudas apgūšanas atkarīga IT industrijas daļa.

Sāksim ar sekmīgu e-pārvaldi. Sekmīgas e-pārvaldes rezultāts ir e-pakalpojumu plaša lietošana. Diemžēl pašreiz valsts pārvalde fokusējas uz citu rezultātu - e-pakalpojuma programmas koda radīšana. Atšķirība ir fundamentāla. To var ilustrēt, salīdzinot privāti radīto e-klasi, kuru lieto vairums skolas vecuma bērnu un to vecāku, un valsts pasūtītās “e-skolu” sistēmas, kuru gandrīz vienīgais publiski zināmais raksturlielums ir tām iztērētie nodokļu maksātāju miljoni.

No nepareizas e-pārvaldes izpratnes izriet stratēģiski nepareiza pieeja e-pārvaldes attīstībai. Tā vietā, lai radītu motivāciju lietojamu e-pakalpojumu radīšanai un to lietojuma sekmēšanai, tiek apmaksāta programmatūras koda rakstīšana – rakstītas garas specifikācijas iedomātām sistēmām un rakstītas atskaites, kāpēc tās nav lietojamas.

Sekas Latvijas IT industrijā un e-pārvaldes attīstībā ir sekojošas:

• tiek radīta greiza motivācija. Pakalpojuma radīšanā un naudas iztērēšanā iesaistītiem rūp apgūt naudu, nevis radīt ērti lietojamu e-pakalpojumu;
• labākajā gadījumā e-pakalpojuma specifikācijas radīšanā tiek iesaistīta vismazāk kompetentā puse – ierēdņi, sliktākajā gadījumā – IT uzņēmums, kurš taisās šo naudu apgūt un uzvarēt konkursā, saglabājot pieklājīgu peļņas iespēju. Turklāt radīt specifikāciju mūsdienīgam, ērti lietojamam pakalpojumam ir gandrīz neiespējami. Labi un ērti pakalpojumi - Facebook, Twitter, Gmail,Mobilly- radīti, mācoties no lietotājiem, eksperimentējot un vērojot lietotāju reakciju uz dažādiem produktu jauninājumiem, nevis rakstot garas specifikācijas.

Rezultātā virkne IT kompāniju, lai tiktu pie naudas, attīsta ”pareizos kontaktus”, konkursiem vajadzīgo iepriekšējo naudas izšķiešanas pieredzi un citas starptautiskos tirgos grūti pārdodamas kompetences, tā vietā, lai iemācītos radīt lietotājiem ērtus produktus.

Skaidrs, ka bez budžeta naudas e-pārvaldi nav iespējams attīstīt. Tomēr tas jādara citādi. Nepieciešamās izmaiņas ir sekojošas:

• atteikties no naudas došanas programmu rakstīšanai. Produkta radīšanas izmaksas ir normāls IT kompānijas risks;
• subsidēt pakalpojumu lietotājus. Radīt tirgu, kurā IT kompānijām pārdot radītos IT pakalpojumus, konkurējot vienai ar otru;
• ļaut vienlaicīgi startēt konkurējošām uz privātas iniciatīvas radītām e-pārvaldes pakalpojumu platformām;
• ieguldīt naudu, lai izstrādātu visiem pieejamus standartus, kas jāievēro šādu platformu radītājiem, lai tās varētu pretendēt uz savu tirgus daļu.

Turklāt uzņēmumi radīs šādus e-pakalpojumus, cenšoties to radīšanā iztērēt pēc iespējas mazāk naudas, nevis otrādi.

Konkrēts šādas pieejas piemērs varētu būt e-veselība. Te būtu veicami vairāki pasākumi:

• atzīt, ka līdz šim iztērētā nauda iztērēta neveiksmīgi. To norakstīt un nemēģināt reanimēt;
• ieguldīt naudu, lai noteiktu un aprakstītu pakalpojuma standartu no lietotāja viedokļa, pasakot, kas jāvar izdarīt ārstam un kādiem jābūt šī pakalpojuma drošības standartiem. Piemēram, nosakot, kādai informācijai jābūt e-receptē;
• naudu, kas tagad paredzēta produkta radīšanai, novirzīt pakalpojuma pirkšanas subsīdijai. Piemēram, noteikt, ka, sākot ar šī gada novembra mēnesi, valsts izsniegs e-veselības platformas turētājam € 2.00 par katru pārdoto e-receptes pakalpojumu. Ārsts drīkstētu brīvi izvēlēties, kuru e-veselības platformu lietot no tām, kuras ievēro noteiktos standartus.

Ņemot vērā, ka e-veselības papildus budžets ir desmitiem miljonu eiro, šādā veidā valsts ir spējīga radīt visai pievilcīgu tirgu un motivāciju uzņēmumiem steidzīgi radīt konkurējošas e-veselības platformas.

Rezultātā IT kompānijas vēlākais pusgada laikā būs jau radījušas pirmās jēdzīgās e-veselības platformas. Tās būs iedziļinājušās pakalpojuma lietošanas ērtību jautājumos, jo naudas likteni noteiks pakalpojuma lietotāji – medicīnas personāls, nevis ierēdņi.

Šādā sacensībā attīstīsies tādas IT uzņēmumu iemaņas, kas ir tirgojamas arī eksportā.

Šādām izmaiņām redzami vairāki šķēršļi:

• lobijs - “savu vietu” 180 miljonos eiro jau ir iezīmējusi un “redz” virkne IT nozares veterānu un šiem uzņēmumiem prasība mainīt biznesa modeli var izrādīties liktenīga;
• valsts pārvaldei var izrādīties sarežģīti izmainīt izpratni, un atzīt savu dabīgo nekompetenci IT produktu dizainā;
• valsts pārvaldei jāpārvar tās dabīgā nepatika pret tirgus mehānismiem un konkurenci valsts pārvaldes pakalpojumu automatizēšanā.

Tomēr, neskatoties uz potenciālajām grūtībām, šādas izmaiņas jāveic, ja mēs vēlamies padarīt sev ērtāku dzīvi un ar ES fondiem radīt konkurētspējīgu IT industriju. Velosipēds nav otrreiz jāizgudro. Ir no kā mācīties. Igaunija jau iet šo ceļu.