Dažu pēdējo gadu laikā banku pieejā kreditēšanai ir notikušas kardinālas izmaiņas, kuras izraisījuši krīzes notikumi. Naudas izdāļāšanas un ķīlu pārvērtēšanas laikmets, kad daudzas bankas centās par katru cenu iegūt lielāko kreditēšanas tirgus daļu, ir kļuvis par pagātni, tika kardināli mainīta attieksme pret risku novērtēšanu un lēmumu par kredītiem pieņemšanu.
Krīze visu nolika savās vietās. Bankām nācās samaksāt par savām kļūdām. Tomēr līdztekus krīzes sekām ir jāmin arī citi būtiski šķēršļi, kas kavē kreditēšanas atjaunošanu. Krīzes laikā bankas tieši saskārās ar situāciju, kurā tūkstoši privātpersonu un simti uzņēmējdarbību zaudēja spēju apkalpot saņemtos aizdevumus.
Valdībai nācās steigšus risināt citu pēc citas uznirušās likumdošanas problēmas kreditēšanas un piedziņas jautājumos, un daudzi no šiem risinājumiem izrādījās nekonsekventi. Turklāt daudzi iepriekšējie risinājumi kreditēšanas un ķīlu likumdošanā neizturēja krīzes pārbaudi; sistēma, kas pastāvēja tās sākumā, ne vien nenodrošināja skaidrus spēles noteikumus, bet pat radīja augsni korupcijai un divējādai likuma normu skaidrošanai.
Kas ir svarīgi godprātīgam kreditoram, kāds ir bankas? Pirmkārt, izsniegt aizdevumu tādam aizdevuma ņēmējam, kurš spēs laikus atmaksāt aizdevumu un tā procentus. Un, otrkārt, ja aizdevuma ņēmējs nepilda saistības, bankai ir jābūt iespējai operatīvi realizēt ķīlu un izmantot iegūtos līdzekļus daļējai vai pilnīgai aizdevuma dzēšanai.
Normālā situācijā, ja aizdevuma ņēmējam rodas grūtības ar tā dzēšanu, bankai daudz izdevīgāk un vieglāk ir rast kompromisu ar viņu un vienoties par kredīta restrukturizēšanu. Pie piedziņas bankas ir spiestas ķerties tikai tajos gadījumos, kad ar aizdevuma ņēmēju vienoties nav iespējams vai kad situācija ir tiešām bezcerīga, vai, kā tas diemžēl nereti notiek, kad aizdevuma ņēmējs sāk veikt darbības, kuras spēj radīt bankai zaudējumus – cenšas pārcelt aktīvus trešajām personām, apzināti pieļauj ieķīlātā īpašuma stāvokļa pasliktināšanos u. tml.
Fakti liecina paši par sevi: tikai neliela daļa „slikto” kredītu nonāk līdz piedziņai. Taču gadījumos, kad tas notiek, ķīlu realizēšanai, maksātnespējas un bankrota procesam ir jānotiek pēc iespējas ātrāk. Tas ir neatņemams banku kreditēšanas noteikums. Taču patiesībā viss ir daudz sarežģītāk.
Kas šobrīd notiek Latvijā? Lēmumu pieņemšana pat ne pēc pašu piedziņas vai maksātnespējas lietu būtības, bet dažādu maznozīmīgu, formālu faktu dēļ ievelkas mēnešiem un gadiem ilgi, kas būtiski sadārdzina procedūru. Daži negodprātīgi aizdevuma ņēmēji, kas izmanto jebkuru, pat smieklīgu vai apzināti nepatiesu iespēju novilcināt piedziņas procesus tiesā, ir padarījuši ķīlu realizēšanas procedūru par farsu!
Reti kurš zina, ka tiesu izpildītāju un maksātnespējas administratoru ienākumi pēdējo gadu laikā ir pieauguši vairāk nekā desmitkārt. Un visas šīs komisijas maksas faktiski gulstas uz aizdevumu ņēmēju pleciem, būtiski palielinot to jau tāpat nepaceļamās kredītsaistības. Turklāt ļoti bieži šo nauda maksā „par neko”: aizdevējas bankas pašas veic visu ķīlu piedziņas darbu, bet formāli ir spiestas vērsties pie tiesu izpildītājiem vai kārtot darīšanas ar maksātnespējas administratoriem, – jo to prasa spēkā esošā likumdošana.
Situācija ar maksātnespējas administratoriem vispār brīžiem šķiet absurda: esošā sistēma provocē administratorus maksimāli novilcināt maksātnespējas procesu, tādēļ, ka viņu atlīdzība ir jo lielāka, jo ilgāks ir šis process.
Šobrīd pastāvošā prakse praktiski neparedz uzņēmuma sanācijas (glābšanas) vai ātras tā aktīvu realizēšanas iespējas, lai process noslēgtos ar minimāliem zaudējumiem. Un administratori nav ieinteresēti problemātisko uzņēmumu glābšanā, gluži pretēji, viņu interesēs ir padarīt nenoteiktības periodu iespējami ilgu, jo tā viņi var pēc iespējas ilgāk „slaukt” uzņēmumu, kurā ir norīkoti. Par korupcijas iespējām, kuras paver pastāvošā prakse, zina ļoti daudzi, kas kaut reizi ir saskārušies ar šādiem procesiem.
Latvijas Komercbanku asociācija pēdējos gados ir iesniegusi daudzus priekšlikumus, kuru mērķis ir novērst neskaitāmās problēmas bankrota, maksātnespējas un ķīlu piedziņas jomā. Taču vairākums no tiem tā arī netika sadzirdēti.
Vēl vairāk: acīmredzot, vēloties gūt politiskās dividendes no krīzes situācijas, likumdevēji šajos gados ir pieņēmuši virkni klaji politiska rakstura lēmumu. Tā pati par sevi ir liela problēma, jo kreditēšanas likumdošanas jomā pieņemto lēmumu un grozījumu dēļ šobrīd problemātisko kredītu lietas izskata uz pilnīgi atšķirīga juridiskā pamata, nekā tas, kas pastāvēja, kad šie kredīti tika noformēti un izsniegti. Grozījums par komunālo parādu apmaksu no summām, kas saņemtas, realizējot ķīlu, vien ir ko vērts! Un kur ir garantija, ka rīt Saeima nepieņems citus grozījumus? Kā lai bankas šādā situācijā – kad spēles noteikumi nemitīgi mainās – paraksta ilgtermiņa aizdevuma līgumus?
Likumdošanas grozījumi „ar atpakaļejošu datumu” nekādā gadījumā nevar būt pieņemams līdzeklis. Un nevajadzētu lolot ilūzijas, ka šādā situācijā izdosies atjaunot kreditēšanu Latvijā. Šobrīd kapitālam ir neskaitāmas pielietojuma alternatīvas – sākot ar kreditēšanu citos reģionos, kur tas ir izdevīgāk un banku intereses ir vairāk aizsargātas, un beidzot ar līdzekļu ieguldīšanu kvalitatīvajās obligācijās.
Es uzskatu, ka problēma ir tik nopietna, ka gan valdībai, gan Saeimai ir jāvelta tai ārkārtēja uzmanība. Pretējā gadījumā ne par kādu tautsaimniecības atjaunošanu, būvniecības atdzimšanu un nekustamā īpašuma tirgus izaugsmi nebūs ne runas.
