Pagājušajā rudenī Neatkarīgajai bija ekskluzīva iespēja kopā ar tuvcīņas organizāciju Tēvijas sargi apmeklēt piefrontes zonu Ukrainā - vedām Latvijas iedzīvotāju ziedojumus - militāro apģērbu, darbarīkus un arī divas nakts redzamības iekārtas. Tās tika bataljona Azov kaujiniekiem. Toreiz arī vairāk uzzinājām par šo īpašo vienību, pret kuru no Krievijas, ASV un tagad arī Latvijas tiek izvērsti informatīvi uzbrukumi.

Tieši azovieši ir tie, kam 2014. gada vasarā izdevās padzīt separātistus no Mariupoles. Šo varoņdarbu paveica nepilns simts brīvprātīgo no netālās Berdjanskas - ar sliktu ekipējumu, bruņojušies vieglajiem ieročiem. Šobrīd

bataljons Azov ir labāk bruņotā Ukrainas Nacionālās gvardes sastāvdaļa. Pakļauta iekšlietu resoram. Pilnīgi oficiāla vienība. Pasludinot tās dalībniekus par fanātiskiem nacistiem, diskreditēta tiek visa Ukrainas neatkarības sardzē stāvošā armija.

Ukrainas īpatnība tā, ka politiskā dzīve ir neizbēgami saistīta ar karastāvokļa reālijām, un brīvprātīgo bataljoniem ir savas partijas, savi oligarhi. Tā no Azovas bataljona ir izaugusi politiskā partija Nacionālais korpuss, kas uztur kontaktus ar līdzīgi domājošiem nacionālistiem citās valstīs, tostarp Latvijā - ar Nacionālās apvienības pārstāvjiem. Taču Re:Baltica publikācijā nacionālisti ir pataisīti par nacistiem. Konkrētiem ukraiņiem ir kontakti ar konkrētiem nepareiziem krieviem, un latviešiem attiecīgi - ar nepareiziem ukraiņiem.

Militārais eksperts atvaļinātais kapteinis Mārtiņš Vērdiņš secina, ka Re:Baltica šobrīd «pastiprina Kremļa naratīvu, ka Ukrainā pastāv nacisms». Viņam pašam ar azoviešiem ir bijis kontakts kā Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības pārstāvim. Pērn viņi piedalījās bermontiādes cīņu arhitektam veltītās piemiņas plāksnes atklāšanā pie Rīgas pils mūra, jo arī ukraiņiem Radziņš bija nozīmīgs karavadonis. Klāt bija mūsu Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji. Toreiz ukraiņu karavīru klātbūtne nevienam diskomfortu neizraisīja. «Politiski augsti motivēti nacionāli domājoši patrioti,» tā azoviešus raksturo Mārtiņš Vērdiņš. Taču prokremliskajiem spēkiem tieši šīs pilsoniskās motivācijas dēļ Azov ir kā dadzis acīs, un acīmredzot ne tikai viņiem. Kad ir karš, brīvprātīgie patrioti ir tie īstie un vajadzīgie, ko pirmos sūtīt kaujā. Bet, kad situācija nomierinās, viņi ir pirmie liekie, jo mugura pārāk taisna.

Šā gada jūnijā Krievijas propagandas kanāls Sputnik izplatīja propagandas informāciju «par Latvijas sakariem ar Azov neonacistiem». Komplektā ar retorisku piebildi - ko teiks ASV? Un oktobrī ASV kaut ko pateica - grupa ASV kongresmeņu no demokrātu spārna parakstīja aicinājumu atzīt Azov par teroristisku organizāciju. Bet - ja Azov ir teroristi, tālākejošie secinājumi var būt, ka visi ukraiņu aizsardzības spēki ir viens vienīgs terorisms, un tur vairs nav tālu no patieso agresoru pasludināšanas par labajiem un draudzību ar Krieviju.

Tomēr ASV bataljonu Azov nepasludināja par teroristiem. Ukrainas iekšlietu ministrs Arsens Avakovs personīgi skaidroja ASV misijas vadībai Ukrainā, ka vēstījumi par nacisma ideoloģijas izplatību bataljonā Azov ir melīga un apkaunojoša kampaņa, kuras patiesais nolūks diskreditēt Nacionālo gvardi sabiedroto acīs, izprovocēt krīzi attiecībās ar sabiedrotajiem. Ministra skatījumā «tieši Azov efektivitāte Donbasā ir īstais iemesls apturēt to ar citu, hibrīdkara, metodi». Tā rakstīts publikācijā, kuras linku Neatkarīgajai atsūtīja Ukrainas vēstniecība Latvijā.

Toties Re:Baltica publikācijā, kuras autors turklāt ir kāds viesžurnālists no Krievijas, mūžam dzīvā fašisma naratīvs atkal tiek pasniegts kā reāli eksistējoša ukraiņu un latviešu nacionālistu problēma. Kāpēc tieši tagad?

Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs Raivis Zeltīts pieļauj, ka šī ir viena no sastāvdaļām plašākā kampaņā, kuras iemesls Azov noraidošā pozīcija saistībā ar miera sarunām - azovieši nevēlas pieļaut Ukrainas kapitulāciju. Savukārt Latvijas līmenī - šis neesot pirmais liberāļu mēģinājums viņu pašu un Nacionālo apvienību pataisīt par baisiem tumsas spēkiem.

Protams, Re:Baltica sacerējumu un tā replikas Kremļa kanālos ir pamanījuši arī vietējā ukraiņu kopienā un gana sāpīgi uztvēruši. Ukrainas atbalsta biedrība izplatījusi atklātu vēstuli Latvijas sabiedrībai. Vēstulē atzīts, ka ne visi ukraiņi ir brīvības cīnītāji un ne visi brīvības cīnītāji ir svētie. Ka pasaule nav tikai melna vai balta, un arī Azovā ir dažādi cilvēki. Taču viņi cīnās par savu zemi: «Jā, pulks Azov cīnās pret Krievijas bruņoto agresiju Ukrainā. Cīnās jau sesto gadu, cīnās no paša kara sākuma, kad Ukrainas izzagtā armija bija kaujas nespējīga un korumpētā pavēlniecība domāja, kurā pusē būt ir izdevīgāk. Cīnās, zinot, ka sagūstīšanas gadījumā dzīvi nepaliks. Par to mēs esam un vienmēr būsim viņiem pateicīgi. Mēs, Ukrainas atbalsta biedrība, vienmēr atbalstīsim Ukrainas teritoriālo vienotību un neatkarību, un tos, kas par to cīnās. (..) Mēs esam pateicīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem un visiem eiropiešiem, kas atbalsta Ukrainas neatkarību un teritoriālo integritāti. Mēs aicinām visus domāt. Ukrainas vēsture diemžēl liecina, ka nespēja apvienoties stratēģiskiem lēmumiem ir nāves spriedums valstiskumam.»