Krima tika okupēta nepilnu divu nedēļu laikā, kamēr Donbass un
Luhanščina turpina iegrimt haosā, bet Krievijas plāni šoreiz līdz galam
neizdodas. Kur ir atšķirība – un vai lācis beidzot sāks aizrīties?
No vienkāršo iedzīvotāju viedokļa raugoties, situācija tuvojas katastrofālai: šaušana un noziedzība, bezdarba pieaugums, daudzviet netiek laikus izmaksātas pensijas un pabalsti, vērojams cenu kāpums un atsevišķu preču trūkums. Ja Krima tika okupēta, var teikt, vēl diezgan „civilizētā” veidā, noformējot ātru un efektīvu Hitlera stila anšlusu (kā atceramies, Krimā nošāva tikai vienu neapbruņotu ukraiņu virsnieku, kā arī pāris tatāriem nocirta galvas), tad ieilgušais terors un kaujas Donbasā liecina par ko citu. Okupācijas mašīna sāk iestrēgt.
Krimā „zaļie cilvēciņi”, kā pirms diviem mēnešiem novēroja
NRA.lv, nodarbojās vairāk ar vizuālas klātbūtnes efekta radīšanu, lai nodemonstrētu, kuri šeit ir jaunie saimnieki. Šim nolūkam kalpoja arī Krievijas tanki, bruņutransportieri un džipi, ar kuriem okupācijas armija izvērsās visā Krimā īsi pirms tā saucamā referenduma. Taču „Georga lenteņu” pastrādātajiem noziegumiem (vairākām slepkavībām, Automaidana aktīvistu nolaupīšanai, žurnālistu piekaušanai, Krimas tatāru biznesu iznīcināšanai) nebija sistemātisks raksturs – šie incidenti veidoja stabilu fonu notikumiem, taču noziedzība nebija oficiālā aneksijas plāna sastāvdaļa. Šoreiz ir citādi.
Donbasā deviņdesmito gadu stila noziedzība joprojām ir neatņemama realitāte, un tagad pašpasludināto „tautas republiku” balsts ir visu veidu pagrīdes darboņi, kas tagad iznākuši virspusē. Separātistu „mītiņus”, kā Neatkarīgā jau minēja, apsargā divas legalizējušās neonacistu bandas, bet pasākumu organizācijā piedalās visādi sīkāki zaglēni, blēži un krāpnieki. Viņu ir papilnam, jo pusnelegālā pasaule Donbasā ir zēlusi bez ierobežojumiem, bet laikā, kad Viktors Janukovičs bija prezidents un Mikola Azarovs – premjers, atradās pie varas arī visā valstī. Visas vecās pagrīdes saites, kuras agrāk stiprināja Janukoviča varu, tagad strādā nemieru uzturēšanai un izplatīšanai – neatkarīgi no tā, kas tieši tos finansē.
Vietējie mediji paspējuši finansēšanu piedēvēt gan Kremlim un Janukovičam, gan Rinatam Ahmetovam un citiem vietējiem oligarhiem, tomēr ticamākā atbilde arvien paliek Janukovičs un viņa vecās atbalsta struktūras. Ukrainas telekanāls 1+1 sagatavojis specpārraidi, kurā demonstrēja apsardzes kameru kadrus, kā pēdējās nedēļās pirms Maidana revolūcijas uzvaras Janukoviča administrācija, juzdama iznākumu, izveda skaidru naudu KAMAZos no valsts bankām – bet joprojām nav skaidrs, tieši cik naudas nozagts (pats piesardzīgākais aprēķins ir pieci miljardi ASV dolāru). Janukovičs bija slavens ar to, ka visas naudas lietas nodarīja savu dēlu lokā, līdz ar to nav līdzzinātāji, ko tagad nopratināt. Televīzijas raidījuma autori naudas meklējumos pēc palīdzības bija devušies pat pie ekstrasensa, kurš neko nespēja pateikt – bet, pat ja būtu mācējis, tas nederētu par pierādījumu krimināllietā. Tikmēr Maidans dara ko praktiski noderīgāku – brīvprātīgo komanda, ar humoru iesaukta par „Kancelejas sotņu”, lipina kopā prezidenta administrācijas telpās un Mežihirjē atrastus saplēstus maksājumu dokumentus, lai restaurētu naudas plūsmas.
Ja Kijivā var mierīgi vākt pierādījumus, tad Donbasā uzņēmēju reketēšana, iepatikušos auto sagrābšana un inkasācijas mašīnu aplaupīšana notiek šobrīd jau regulāri. Visa vietējā milicija un autoinspekcija ir okupantu pusē, kas bija redzams no svētdienas lielā mītiņa – likuma sargi palīdzēja apsargāt separātistu darbības, kas beidzās ar pamatīgu šaušanu no automātiskajiem ieročiem. Par laimi, šoreiz gaisā. Tas ir daudz ļaunāk nekā Krimā, jo tur milicija ieturēja neitrālu nostāju pret politiskām pārmaiņām (uzskatot, ka likuma sargiem nav atļauts iesaistīties politikā), tomēr dažādus parastus kriminālnoziegumus un pārkāpumus tā novērsa un izmeklēja tāpat kā pirms tam. Donbasā iekšlietu iestādes pašas ir noziedzīgās pasaules auduma neatņemama sastāvdaļa. Tur nevis milicija, SBU un iekšlietu karaspēks regulē noteikumus un likuma ievērošanu, bet gan milicija pieslejas stiprākajam un izdara noziegumus kopā ar to. Agrāk tas bija Janukovičs, šobrīd tie ir separātisti.
Sabiedrības informētībā par notikumiem tāpat vērojamas pamatīgas atšķirības. Krimā arī šobrīd strādā profesionāli, nopietni mediji – gan laikraksti, gan tatāru radio un viņu telekanāls ATR. (Kas nesaprot tatāriski, tas var atrast kādu, kurš pārtulkos svarīgāko.) Donbasā vietējie mediji kvalitātes ziņā bieži vien daudz neatšķiras no vietējās milicijas līmeņa. Ukraiņiem izdodas noturēt savā kontrolē televīzijas torni un neatslēgt Ukrainas kanālus, taču Krievijas kanālu aizliegumam nav liels svars, jo teju pie katras mājas ir satelītantena, noskaņota uz Kremli, bet kabeļtelevīzijā krievu kanāli nonāk centralizēti – no provaidera. Lai skatītāji varētu atšķirt, uz daudziem kanāliem stūrī tiek likts virsū dzeltenzilais karodziņš un uzraksts „Єдина Країна” („Vienotā zeme”), kamēr uz ROSSIJA 24 kanāla pretējā stūrī rēgojas separātistu trijkrāsainais ar divgalvaino ērgli vidū.
Bet pati galvenā atšķirība no Krimas ir plāna trūkums. Ja Krimas okupācija noritēja pēc strikta un precīza Kremļa sastādīta grafika, kam Ukraina, tajā brīdī iedama cauri revolūcijas smagākajai fāzei, neko nespēja likt pretī, tad tagad separātisti ir tie, kuriem nav nekāds plāns. Doņeckas „tautas republikā” notiekošie varas strīdi starp pašpasludinātajiem „tautas mēriem”, „tautas ministriem” un viņu premjeru – Krievijas politologu Aleksandru Borodaju, kā arī militāro formējumu vadoņiem Slovjanskā norāda uz to, ka šoreiz viņiem galvenais ir nevis kāda militāri politiska māsterplāna izpildīšana, bet gan laupīšana un salaupītā pārdale savā starpā.
Tās ir sliktas ziņas Ukrainas austrumu iedzīvotājiem, bet labas ziņas visai pārējai Ukrainai. Krimas situācijā, kur vienai pusei bija rūpīgi izstrādāts plāns un plašs visa veida līdzekļu klāsts, zaudētājiem nebija nekādas izredzes. Donbasa situācijā plāns nav ne Ukrainas republikai, ne separātistiem. Arī resursi (militārie, politiskie, informatīvie un izlūkošanas) gan vieniem, gan otriem ir salasīti uz ātru roku un no malas drīzāk atgādina kaut kādus NPFL un RUF grupējumus Libērijas pilsoņu karu laikā Rietumāfrikas džungļos pirms pārdesmit gadiem tagad jau notiesātā diktatora Čārlza Teilora laikā. Paradoksāli, bet tās ir labas ziņas: šoreiz Ukrainas tauta un tās ienaidnieki vismaz ir vienādās pozīcijās.
Rādīt reklāmu
