Dienā, kad visa pārējā Ukraina cenšas tikt pie jauna prezidenta, Doņeckā
par vēlēšanām neliecina nekas. Visi iecirkņi ir slēgti, bet pie Ļeņina
pieminekļa notiek okupācijas spēku parāde ar šaušanu gaisā.
Kā rokās atrodas varas iestādes Doņeckas pilsētā, tas nav skaidrs nevienam – pat tiem, kas apgalvo, ka tagad esot varas turētāji apgabalā. Ieņemto SBU (ukraiņu specdienests) namu kontrolē separātisti, apgabala vietējās Rada izliekas, ka turpina strādāt, bet otra separātistu atzara vadībā. Pie pilsētas pašvaldības ēkas neplivinās ne Ukrainas, ne tā saucamās Doņeckas „tautas republikas” karogs: te ir uzvilkts aprakstīts Krievijas karogs, vecais PSRS karogs un vēl kaut kāds nenosakāms trešais – tik raibs, ka neatgādina nevienu zināmo karogu. Tikmēr pretī uz Ļeņina laukuma notiekošo „zaļo cilvēciņu” parādi Ukrainas Iekšlietu ministrijai pakļautie miliči, kas saņem algas no centrālās valdības Kijivā, mierīgi noskatās uz prokrievisko demonstrantu sanāksmi, bet vietējā autoinspekcija viņiem pat palīdz, novirzot citur satiksmi, raksta
NRA.lv.
Komunisti un neonacisti plecu pie pleca
Jau no paša rīta pie Ļeņina pieminekļa stāv divu partiju aktīvisti: vietējā krievu sīkpartija un Komunistiskās partijas nodaļa. Abas savā starpā sadarbojas, ko krievu sīkpartijas aktīvists (spriežot pēc krekla, anarhopanku mūzikas klausītājs) komentē šādi: „Paldies Dievam, ka mums vēl komunisti palikuši! Ja ne viņi, tad tie Maidana žīdbanderieši visiem uzspiestu to savu pretīgo demokrātiju. Un vēl tie geji! Eirovīziju skatījies? Pēteris I savulaik krievu vīriem ar varu lika noskūt bārdas. Mūsdienās laikam būs vajadzīgs vēl viens Pēteris I, tikai šoreiz viņam būs ar varu jāskuj dāmām bārdas nost.”
Doņeckas „tautas republikas” mītiņš sākas 12:00, un var redzēt, ka publisku pasākumu organizācija ir nokopēta no Madana: skan dziesmas, kuras ir sarakstītas nesen (spriežot pēc teksta, kas atsaucas uz neseniem notikumiem), vairāki runātāji citē dzejoļus, tiek apelēts pie iedzīvotāju patriotisma. Atšķirība ir tajā, ka Maidana revolūcijas laikā oratori atsaucās uz nacionālo patriotismu un valsts stiprināšanu, kamēr šeit dominē lokālpatriotisms kombinācijā ar panslāvisma, eirofobijas, rasisma un militantisma kokteili. Ko darīt ar ekonomiku, pensijām, slimnīcām – šāds jautājums netiek apspriests ne reizi.
Brīžiem runas no tribīnes, aiz kuras slejas Ļeņina monuments, kļūst diezgan šizofrēniskas. „Lai viņi (domāti Ukrainas vienotības aizstāvji) necer, ka arī Donbasā atgriezīsies fašisms tā, kā uz Maidana!” – auro viens no oratoriem, un sanākušie trīs līdz pieci tūkstoši doņeckiešu uzgavilē šim izteikumam. Tikmēr tuvējā parkā un sānu ieliņās dežūrē desmitiem tetovēti nacisti, kuri pārstāv ne vienu, bet pat veselas divas neonacistu pagrīdes organizācijas. Abas divas iesūtījušas savus kaujiniekus Ukrainā, kur nomrālos apstākļos neonacismam ir tikpat liela piekrišana, cik pie mums – tas ir, nekāda.
Valstiskie veidojumi sastrīdas un salabst
Mītiņā dominē Krievijas karogi, Doņeckas un Luhanskas pašpasludināto republiku karogi šobrīd jau ir mazākumā. Jau tūlīt pēc mītiņa sākuma atskan ziņa, ka no šodienas stājies spēkā „līgums” starp abiem separātistu veidojumiem – tie noslēguši līgumu par to, ka apvienojas trešajā valstī: Jaunkrievijas (Novorossijas) federācijā. „Un šeit arī cilvēks, kas uz šī dokumenta lika savu parakstu: Doņeckas Tautas Republikas premjers Aleksandrs Borodajs!” Bet viņa uzstāšanās izsauc drīzāk smīnus. „Es gari nerunāšu, jo esmu cilvēks, kas labāk dara, nekā runā...” – visai Doņetčinai zināms, ka šis te pašpasludinātais „Doņeckas tautas premjers” īstenībā ir Krievijas pilsonis, polittehnologs no Maskavas, kurš neko citu bez runāšanas un rakstīšanas daudz nemāk.
Kāpēc abām separātistu anarhijām ir vajadzība apvienoties kopējā anarhijā, ir skaidrs visiem, tikai ne vietējiem mītiņa dalībniekiem. Doņeckas formējums pagājušonedēļ bija sašķēlies A. Borodaja vadītajā „valdībā” un kaujinieku komandstruktūrā, kuru no Ukrainas Nacionālās Gvardes ielenktās Slovjanskas pilsētas uz ziemeļiem no Doņeckas cenšas kontrolēt nekaunīgākie teroristi ar iesaukām Babajs, Abvērs un citi, kā arī viņu „virsterorists” Streloks jeb Strelkovs. Viņi pat vairs necenšas izlikties, ka viņiem būtu vajadzīgs kāds civilai valdībai līdzīgs piesegs. Vēl trešo grupējumu veidoja Deniss Pušiļins un citi pašpasludinātie „tautas mēri”, „tautas gubernatori” un citi. Tikmēr Luhanskas pseidovalsts bija sašķēlusies pat četros bandītiskos grupējumos. Šādos apstākļos nekas cits neatliek kā paziņot par kopējas „Jaunkrievijas” veidošanu, jo citādi šķelšanās kļūtu pārāk acīmredzama.
Zīmīgi, ka „Jaunkrievijas” izziņošanā sestdien klāt nebija neviens no kaujinieku komandieriem vai viņu pārstāvjiem.
Parāde izvēršas par šaudīšanos
Pats mītiņš ilgst nepilnu stundu, un tas beidzas ar karaspēka parādi. Uz Artjoma ielas piebrauc sešas armijas kravas mašīnas bez numuriem, toties pilnas ar „zaļajiem cilvēciņiem”, kā arī viens bruņutransportieris. Visi vīri ir lieliski ekipēti ar formām, pistolēm, automātiem, rācijām, kā arī ir profesionāli uztrenējušies. Izlēkuši no mašīnām, viņi tomēr neizrādīja interesi runāt ar sanākušajiem mītiņotājiem, bet gan turējās savā bariņā. Uz notiekošo mierīgi noskatījās Ukrainas milicija, bet autoinspekcija piepalīdzēja okupantiem, slēdzot ielas posmu, kurā notika parāde.
Parāde noslēdzas ar vairākas minūtes ilgu šaušanu gaisā. Tā notiek nevis zalvēm vai kārtām, bet gan pilnīgā juceklī, kura laikā ikkatrs, kam rokā bija kāds šaujamais, bliež vienkārši gaisā, kamēr beidzas aptvere. Lielākoties tiek šauts ko pistolēm un jaunākā modeļa kalašņikoviem (kuri ir tikai Krievijas pašas bruņojumā), kā arī atsevišķiem lielkalibra šaujamajiem.
Šādos apstākļos visā Doņeckā nestrādāja neviens no vēlēšanu iecirkņiem – visiem durvis bija slēgtas, vietām atbildīgie apgalvoja, ka tas esot cilvēku pašu drošībai. Šeit un Luhanščinā „zaļie cilvēciņi” jau vairākas dienas meklējuši un dauzījuši tukšās urnas iecirkņos, konfiscējuši un iznīcinājuši nodrukātos biļetenus un demolējuši iecirkņu telpas. Tomēr ārpus Doņeckas lielākā daļa iecirkņu spēja uzsākt darbu, piemēram, separātistu kaujinieku vienlīdz apsēstajā Mariupolē nestrādāja tikai divi duči iecirkņu no pāri divsimt.
Beidzot miers uz Maidana
Pilnīgi pretējs skats valda Kijivas centrā – uz Neatkarības un Eiropas laukumiem, Hreščaķika un Mihailo Hruševska ielas. Lielākā telšu un barikāžu daļa jau ir novāktas, sekojot idejai, ka pēc jaunā prezidenta ievēlēšanas Maidana misija tuvosies noslēgumam. Uz M. Hruševska ielas, kur radikālie nacionālisti trīs mēnešus no vietas kāvās ar berkutiešiem, lija asinis, tagad atkal kursē mašīnas un autobusi. Novākti akmeņu krāvumi un metru biezā izdedžu kārta. Bet visneticamākais ir fakts, ka vēlēšanu dienā un arī dienu pirms tam nav piefiksējams neviens aģitācijas pārkāpums – kaut kas pilnīgi neiedomājams jebkurās citās ukraiņu vēlēšanās.
Tieši pārkāpumu skaits un raksturs iepriekšējos gados ir licis likumu sarakstīt šādi: ja kādā iecirknī bojāto, nepareizi saskaitīto vai uzpirkto balsu skaits sasniedz 10%, tad konkrētais iecirknis tiek drošības pēc izslēgts no galīgajiem rezultātiem vispār. (To zinot, zaudētāji vienmēr cenšas sabojāt urnas vai piemest tās ar kādiem draņķiem, kaut vai pielejot ar tēju vai briljantzaļo: šī ir pazīstama taktika no gada uz gadu.) Ja no rezultātu aprēķiniem tiek izslēgti kādi iecirkņi, likums paredz balstīties uz tiem, kuri strādājuši puslīdz normāli. Tagad paradoksālā kārtā šī likuma redakcija palīdz Ukrainai nodrošināt vēlēšanas valsts austrumos: pat ja katrā apgabalā nobalsos tikai daži iecirkņi, likuma priekšā arī tāds iznākums tiks uzskatīts par pieņemamu, lai uzskatītu vēlēšanas par notikušām.
Visā Ukrainā kopumā tiek ziņots par rekordaktivitāti dalībnieku procenta ziņā, bet par rekordzemu pārkāpumu skaitu. Oficiālie rezultāti kļūs zināmi šīs dienas gaitā, bet jautājums faktiski ir par to, vai Petro Porošenko uzvarēs pirmajā kārtā, vai arī būs vajadzīga otrā.
Rādīt reklāmu
