Visa pasaule bija šokēta pēc Krievijas iebrukuma Krimā. Bet vai tā
tiešām vajadzētu būt? Krievijas prezidents Vladimirs Putins nekad nav
slēpis viņa vēlmi atjaunot Krievijas agrāko spēku. Tas ko viņš saka un
vēlas, ir vairāk kā skaidrs, taču šajā gadījumā aktuāls ir cits
jautājums – cik ilgi viņš varēs turpināt Krievijas spēka «atjaunošanu»,
savā analīzē par Putinu pauž BBC Krievijas politikas apskatnieks Olivers
Bulogs.
1999.gada 16.augustā Krievijas parlaments – Valsts Dome apstiprināja jauno valsts premjerministru. Pat Domes vadošie deputāti īsti nezināja jaunā premjerministra vārdu. Tas bija bijušais Valsts drošības komitejas (VDK) biedrs Vladimirs Putins, kurš pirmo reizi kļuva par pasaules lielākās valsts premjeru. Toreiz viņš savā runā uzsvēra, ka Krievija ir jāpārveido un jāveic daudz reformu, lai nepieļautu valsts sabrukumu, raksta
Apollo.lv.
Tikai gadu iepriekš, 1998.gada vasarā Krievijai bija milzīgas ekonomiskās problēmas publiskajā sektorā – strādnieku algas un pensijas tika izmaksātas ar vairāku mēnešu kavēšanos un visa ekonomikas infrastruktūra bija sabrukšanas priekšā. Arī valsts politika bija tālu no ideāla – Krievijas armija tikko bija zaudējusi Čečenijas karu, savukārt bijušās Varšavas pakta sabiedrotās valstis bija pievienojušās NATO, tādējādi rietumu aliansei nonākot tiešā Krievijas robežu tuvumā.
Putins piedzima 1952.gadā tagadējā Sanktpēterburgā. Viņš auga Padomju Savienības ziedu laikos – salīdzinoši nesen bija uzvarēts Otrais Pasaules karš, tāpat tajā laikā notika vairāki nozīmīgi notikumi, kā Jurija Gagarina lidojums kosmosā, dažādi Padomju varas spēka demonstrējumi bija ļoti būtiski Putina bērnībā. Viņš redzēja, ka padomju pilsoņi izbaudīja mieru un stabilitāti, kā arī visi dzīvoja pārticībā. Savukārt, ārpolitikas jomā, pasaule cienīja PSRS.
Kad 1999.gadā Putins uzstājās ar uzrunu Valsts Domei, viņš atzīmēja, ka viņa dzimtene ir pilnīgi savādāka vieta kā agrāk. Tā bija zaudējusi cieņu no ārvalstīm. Viņam arī nepatika, ka Krievijai neizdevās apturēt NATO, kura ieveda savu karaspēku sabiedrotajā Serbijā.
Putins vēlējās atjaunot stabilitāti valstī un izbeigt visas «revolūcijas», kas Krieviju bija ievērojami novājinājušas. Viņa ārlietu politikas kurss bija atjaunot Krievijas kā pasaules lielvaras statusu. Kopš viņa nākšanas pie varas, Putins cenšas izmantot katru iespēju, lai realizētu savus mērķus. Sākot jau ar 2001.gada 11.septembra notikumiem līdz pat nesenajiem notikumiem Ukrainā. Putina mērķis ir atjaunot Krievijas prestižu tādā līmenī, kāds tas bija laikā, kad Putins auga.
Ļoti nozīmīgs aspekts Putina karjerā bija Čečenijas karš, lai to attaisnotu, Putins izmantoja spēcīgu kārti – 2001.gada 11.septembra teroraktu ASV, un Krievijas prezidents izmantoja to, lai it kā apkarotu terorismu Čečenijā. Līdz pat Irākas kara sākumam 2003.gadā Putins kļuva par ciešu ASV prezidenta Džordža Buša sabiedroto. Savukārt pēc ASV iebrukuma Irākā Putins to kritizēja sakot, ka tiek pārkāpti ANO drošības padomes likumi.
Tajā pašā 2003.gadā Krievijā tika arestēts oligarhs un mediju koncerna vadītājs Mihails Hodorkovskis. Kā uzsver Kanādas parlamenta pārstāve, tas bija pirmais rādītājs, ka Putins sper soļus pretim autoritārajam režīmam. Vien četru gadu laikā Putinam izdevās iznīcināt Čečeniju, ierobežot brīvos medijus un oligarhus, kā arī panāca, lai parlaments viņam ļautu darīt visu, ko vēlas. Tāpat Krievija atguva lielu ietekmi arī starptautiskajā vidē.
Savukārt 2009.gadā Putins oficiāli atjaunoja dažus Padomju simbolus. Viņš uzsvēra Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā. Šāds solis gan atsvešināja Putinu no Krievijas liberāļiem.
Putina politika arvien vairāk bija vērsta uz rietumvalstu atsvešināšanas no Krievijas. Neskatoties uz to, viņa sabiedrotajiem ir neskaitāmi īpašumi gan Eiropā, gan ASV. Putins cenšas izmantot tos pašus principus, kurus savām militārajām darbībām izmantojusi ASV. Tā, 2003.gadā bez ANO apstiprinājuma ASV iebruka Irākā, bet 2008.gadā analoga situācija izveidojās Gruzijā – tur bez ANO apstiprinājuma iebruka Krievijas karaspēks.
Arī šogad notikušajā iebrukumā Ukrainā Putins vilka paralēles ar norisēm rietumos, tādējādi attaisnojot savu rīcību. Tieši šādā veidā Putins cenšas panākt pēc iespējas lielāku Krievijas spēka izpausmi un padarīt rietumus bezspēcīgus attiecībā pret Krievijas spēku.
Tā kā Putins pats saprot, ka viņa politikai ir nepieciešams atbalsts, viņš cenšas savā ziņā atbrīvoties no neatkarīgajiem žurnālistiem, biznesmeņiem un politiķiem, tādējādi veidojot ap sevi cilvēku grupu, kas ļaus realizēt viņa idejas. Tieši šim nolūkam tiek izmantotas lielas naudas summas, ar kuru palīdzību Putins cenšas panākt arvien lielāku atbalstu savām idejām.
«Putins iznīcina visus neatkarīgos informācijas un spēka avotus. Pats galvenais Putina Krievijā ir lojalitātes pierādījumi,» pauž Krievijas pētnieks Bens Judo. «Taču jāatceras, ka naudas apjomi nav neizmērāmi un tā agri vai vēlu beigsies – tad Putins būs tādā pat situācijā kā Padomju līderi astoņedsmito gadu beigās, kad valsts vadītājiem nācās krietni lauzīt galvas, kā noturēt kopā brūkošo valsti. Tagad Putins izskatās stiprs, bet Kremļa vara ir balstīta uz būtisku aspektu, ko Krievija nevar kontrolēt – tā ir naftas cena,» turpina Judo.
Putins veido tādu valsti, kāda bija viņa bērnībā – valsti, kas spēj rīkoties neatkarīgi no citām pasaules vasltīm un organizācijām, kur Kremļa vara ir neapstrīdama. Taču tas ir ļoti bīstami – tieši šī iemesla dēļ savulaik sabruka Padomju Savienība, un Krievija ar šādas politikas piekopšanu nopietni riskē atkārtot tādu pašu scenāriju.
Padomju disidents Vladimirs Bukovskis, kuram izdevās aizbēgt uz rietumiem 1976.gadā uzsver Putina teikto, ka «PSRS sabrukums bija ģeopolitiska katastrofa». «Viņš [Putins] nesaprot, ka Padomju sistēmas sabrukums bija paredzams iepriekš. Putins tic, ka viņam izdosies atjaunot tādu pašu sistēmu kā agrāk,» pauz Bukovskis.
Bukovskis sarunā ar BBC uzsver, ka Putins pieļauj tās pašas kļūdas, kādas savulaik pieļāva PSRS vadītāji: «Putins vēlas, lai visu lielvalsti vadītu tikai viens cilvēks no Kremļa – viņš, Vladimirs Putins. Taču tas novedīs līdz briesmām.»
Putina lēmums anektēt Krimu tika pieņemts ātri un impulsīvi, klātesot prezidenta uzticamākajām personām. Tas nozīmē, ka neviens Putinu nav brīdinājis par viņa rīcības sekām ilgtermiņā. Kamēr Putinu pašu personīgi nekas neietekmēs, viņš turpinās savu iesākto kursu. Tas nozīmē, ka attiecības ar rietumiem būs sarežģītas, it īpaši saistībā ar teritorijām, kuras Putins uzskata par «legālām interešu zonām».
Rādīt reklāmu
