Pēdējās 32 stundās esmu gulējis tikai vienu stundu, Neatkarīgajai sūrojas Igaunijas dzelzceļnieku arodbiedrības vadītājs Oļegs Čubarovs. Dzelzceļnieki ceturtdien pievienojās jau otro dienu streikojošajiem skolotājiem.
Savukārt šodien vēlējās streikot Igaunijas robežpilsētas Narvas enerģētiķi, taču saskaņā ar tiesas spriedumu (tiesā vērsās enerģētiķu darba devējs uzņēmums Eesti Energy) nav ļauts samazināt elektrostacijas jaudu, kā to bija plānojusi arodbiedrība.
No Narvas līdz Tallinai, no Pērnavas līdz Tartu – Igauniju pārņēmis streika vilnis. Jau trešo dienu streiko skolotāji, bet piektdien Narva Elektrijaamad enerģētiķi solījuši uz pusi samazināt elektrostacijas jaudu. Lai gan vakar apstājās arī Tallinas sabiedriskais transports, nemierus vai nekārtības tas galvaspilsētā neizraisīja. Iedzīvotāji centās pārvarēt neērtības – meklēja draugus ar auto, brauca ar taksometriem vai vienkārši gāja ar kājām. Pēc skolotāju piketa trešdien Brīvības laukumā Tallinā, ceturtdiena Tallinā bija saulaina un mierīga. Cilvēku neapmierinātību gan jūt sabiedriskā transporta pieturvietās.
Transporta darbinieki šonedēļ streikoja arī Narvā un citās pilsētās, Tallinā ceturtdien četros no rīta sākās sabiedriskā transporta streiks, pilnīgi tomēr nepārtraucot kustību. Autobusi kursēja trīsreiz retāk, tāpat kā tramvaji, savukārt pilnīgi apstājusies bija trolejbusu kustība. Piektdien sabiedriskais transports apstāsies Tartu un Viru.
Igaunis Marts jau no agra rīta Tallinas centrā tirgo skaistas, krāsainas tulpes. «Astotais marts, sieviešu diena, bet ziedus pērk tāpat kā ikdienā,» secina ziedu tirgotājs. Viņš un citi viņa kolēģi – puķu pārdevēji – pedagogus atbalsta un norāda, ka par savām tiesībām ir jācīnās, lai gan citu profesiju pārstāvji saņem mazākas algas, piemēram, bibliotekāri vai tie paši pārdevēji. Marts norāda, ka Igaunijā streiki un masveida piketi nav pierasta lieta, jo arī krīzes laikā cilvēki neprotestēja, kaut gan notika budžeta izdevumu samazināšana. Pensijas gan netika samazinātas. «Bet tās jau arī nevar samazināt, tās ir mazas!» saka Marts, kam arī tuvojas pensijas vecums. «Visticamāk, jūs, Latvijā, no krīzes cietāt vairāk, tomēr nevar teikt, ka Igauniju krīze vai bezdarbs, vai algu samazināšana nav skārusi,» saka pārdevējs. Tas arī, viņaprāt, ir iemesls, kāpēc tagad Igauniju pārņēmis streika vilnis.
Līna, kura strādā Tallinas vecpilsētas viesnīcā, saka: mēs nevaram streikot, lai arī pedagogus atbalstām. Savukārt vecpilsētas ģimnāzijā, izmantojot to, ka stundas nenotiek, rit sakopšanas un tīrīšanas darbi. Neviena skolotāja nav. Trešdien Tallinas Vabadusa jeb Brīvības laukumā pulcējās vairāki simti pedagogu ar plakātiem rokās, aicinot izpildīt solīto un palielināt pedagogu algas jau šogad, nevis nākamgad.
Transports retāks
Cilvēki Tallinas ielās, tāpat kā Pērnavā, ir mierīgi, neraugoties uz notiekošo transporta streiku. Uz ielas satiktie Igaunijas galvaspilsētas iedzīvotāji, kuri izmanto pusdienas pārtraukumu pastaigām svaigā gaisā vai veikala apmeklējumam,
Neatkarīgajai saka: no rīta bija trakāk, – ja «nebiji izdomājis, kā tiksi uz darbu, atlika iespēja tikai doties kājām, jo nekursēja ne autobusi, ne trolejbusi, ne tramvaji». Tomēr dienas vidū pilsētā brauc gan autobusi, gan viena maršruta tramvaji, un par streiku liecina sarkani uzraksti pieturvietās. Trolejbusi gan nekursē. Interesanti, ka iedzīvotāji streika dienai pat tika sagatavoti, pa radio ieteikts noskaidrot, cik minūšu aizņems ceļš uz darbu, kā mērvienību piedāvājot izmantot vidējo cilvēka soļa garumu.
Uz ielas vairāk jūtama svētku, nevis streika noskaņa, jo tallinieši steidz pirkt ziedus un saldumus. «Atbalstām pedagogu prasības, tāpēc nejūtamies īpaši cietuši, ka šodien nekursē transports,» saka Jūlija. Ja transports nekursētu vairākas dienas, būtu grūti. Daudzi ceturtdien uz darbu brauca ar automašīnām, tāpēc izveidojās Tallinai netipiski sastrēgumi. Policija arī autovadītājus īpaši brīdina, ka vakarā varētu būt plaša gājēju kustība, un ziņo, ka ceturtdien divkārt pieaudzis ceļa negadījumu skaits.
Atbraucām ar vilcienu
Igors, Maksims un Aleksejs atbraukuši uz Tallinu ar vilcienu no IduVirumā, Igaunijas ziemeļaustrumu reģiona. «Jā, ar vilcienu, neviens nestreikoja,» stāsta skolnieki. Viņi mācās skolā ar krievu valodu, un tajās skolotāji streiko tikai vienu dienu, bet igauņu skolās – visas trīs dienas. «Mana mamma ir skolotāja, es nezinu, cik tieši lielu algu eiro viņa saņem, bet es atbalstu streiku, jo skolotājiem vajadzētu maksāt vairāk,» spriež Maksims, jo dzīvo skolotāju ģimenē un ikdienā redz, ko ģimene var atļauties un ko ne.
Ko vēlas skolotāji?
Igaunijas izglītības darbinieku apvienība iestājas par Igaunijas skolotāju algu palielināšanu par 20 procentiem, skaidro skolotāju arodbiedrības vadītājs Svens Rondiks. Taču valdības pārstāvji norāda, ka naudas skolotāju algu palielināšanai valsts budžetā nav – varētu būt sarunas par 15% un no 2014. gada, lai gan solīts šogad. No 2010. gada skolotāju algas nav palielinātas pat par inflācijas pieaugumu, kas gadā sasniedz 8–10 procentus. Atkarībā no atestācijas līmeņa Igaunijā skolotāja minimālā alga ir 644 eiro uz papīra (ienākuma nodoklis ir 21 procents), vecākajam skolotājam – 736 eiro. Pēc EK datiem, igauņu skolotāju alga ir deviņas reizes zemāka nekā vecajās ES valstīs (taču to nevar salīdzināt ar skolotāju algu Latvijā, kas ir divreiz zemāka).
Līdz šim plašākais streiks Igaunijā notika 2003. gadā – streikoja vairāki tūkstoši mediķu, streika rezultātā viņu prasības tika izpildītas.
Jau tagad tiek ziņots, ka šīs nedēļas streiks ir lielākais un ilgstošākais streiks Igaunijas vēsturē kopš neatkarības atgūšanas. Tā arī ir, jo izglītības darbinieku streiku atbalsta mediķu, jūrnieku un dzelzceļnieku arodbiedrības, transporta un valsts pārvaldes darbinieki.
Igaunijas sociālo lietu ministrs Hanno Pevkurs jau paziņojis, ka šādi streikot ir aizliegts un to neparedz likums. «Var streikot pret savu darba devēju, bet, ja neizbrauc sabiedriskais transports vai pārtrūkst elektrības padeve, tas nav pieļaujams,» vakar žurnālistiem sacīja ministrs.
Mēģināja ietekmēt
Baltijas dzelzceļa stacija Tallinā – klusums. Stāv vairāki dīzeļvilcieni un elektrovilcieni. Taču streiks nenozīmē, ka vilcieni vispār nekursē, pasažieri steidz uz Tartu vilcienu, kas tūlīt gatavojas atiet. Igaunijas dzelzceļa arodbiedrības vadītājs Oļegs Čubarovs (cita starpā sarunā sūta sveicienus Rīgai, Latvijai, jo dzimis Jūrmalā) stāsta, ka kravas un dīzeļvilcieni nekursē, vienīgie, kuri brauc, ir elektrovilcieni. Taču, tā kā pasludināts 24 stundu streiks, tajā iesaistās pēcpusdienā uz darbu atnākušie mašīnisti, kuri, atnākot uz maiņu, tomēr darbu neuzsāk. «Diemžēl spiediens no darba devēja bija milzīgs, lai cilvēki streikā nepiedalītos. Divpadsmitos naktī jutāmies tā nepatīkami, jo nebijām pārliecināti, vai cilvēki reāli izies streikā,» saka arodbiedrības vadītājs. «Bija jūtamas iebiedēšanas sekas, taču tiklīdz kā pirmais darbinieks pateica, ka streikos, tā viss aizgāja. Parasti vajag kādu drosmīgo.»
O. Čubarovs skaidro, ka galvenā arodbiedrību prasība ir pārtraukt parlamentā konkrētus likuma grozījumus, kuri paredz, ka darba devējs drīkst vienpersoniski pārtraukt koplīgumu un atlaist darbiniekus. Šie likuma grozījumi gaida izskatīšanu trešajā lasījumā. «Otrkārt, atbalstām skolotājus. Valdība veikusi un veic vairākus pasākumus, lai samazinātu izdevumus, no kā cieš visas nozares, cenas aug, īpaši tas jūtams, kopš Igaunijā ir ieviests eiro, bet algas stāv uz vietas,» saka O. Čubarovs. Transporta arodbiedrības uzskata, ka šis streiks nepaliks bez uzmanības, jo tik lielas protesta akcijas Igaunijā pēdējo divdesmit gadu laikā nav notikušas. Tajā pašā laikā gan dzelzceļnieki, gan sabiedriskā transporta darbinieki atvainojas iedzīvotājiem par sagādātajām neērtībām. Labprātāk arodbiedrības visu risinātu sarunu ceļā, tomēr – «ne vienmēr mūs valdība dzird, bet, ja dzird, neuzklausa».
***
Kā vērtējat izglītības darbinieku streiku Igaunijā? Vai Latvija nepārņems protestu stafeti?
Ingrīda MIKIŠKO, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja:
– Mēs turam īkšķus, lai kolēģiem izdotos gūt prasīto algas pieaugumu, taču tur situācija stipri atšķiras no tās, kāda ir Latvijā. Igauņi necieta ekonomiskajā krīzē, un kopš 2008. gada viņiem nepārtraukti bijis kaut neliels algas pieaugums. Igauņu pedagogiem ir četras kvalitātes pakāpes, līdz ar to arī četras konkrētas summas. Ir tikai viena iespējamā piemaksa par klases audzināšanu (10–25%). Ja skatāmies Latvijas situāciju, jāatceras, ka mums savukārt bijusi skolu optimizācija un milzīgs samaksu kritums. Modelis nauda seko skolēnam ir radījis milzīgu diferenciāciju pedagogu atalgojumā. Zemākā summa ir 251 lats par likmi, augstākā – 393 lati. Tādējādi algu skala ir ļoti raiba. Protams, esam mēģinājuši noskaidrot, vai Latvijas pedagogi ir gatavi streikot. Tie, kas saņem ir 251 latu par likmi, nav gatavi to darīt. Pārsvarā viņi ir pedagogi no mazajām lauku skolām, kur katrs uztraucas par savu darbavietu. Līdz ar to pedagogi pacietīgi strādā pēc labākās sirdsapziņas, baidīdamies, ka iespējamas reorganizācijas gadījumā var kļūt par bezdarbniekiem. Savukārt skolotāji, kas saņem 393 latus par likmi, arī nav gatavi streikot, jo alga veidojas pietiekami liela. Ja viņi izies ielās, var īstenoties tāds apmaksas modelis, ka no lielākajām samaksām daļu noņems nost, lai uzlabotu situāciju pārējiem, kam ir zemākas algas. Ir jāsaprot, ko īsti gribam, kā tas ietekmēs situāciju kopumā. Ja prasām tāpat kā igauņi – 20% pie algas, tas nozīmē, ka t.s. starpības šķēres paliek tik un tā, kaut arī kāds nieks tiek pielikts kā vieniem, tā otriem. Jautājums, vai gribam šo situāciju izlabot un pedagogi saņem līdzīgu samaksu vai arī pieļaujam, ka skolotājs, kurš strādā Zilupē, ir pēdējais nabags. Otra problēma: cik daudz naudas vajadzīgs no budžeta, ja pastāvam uz šiem 20–30%. Lūk, tieši to pēta darba grupas un eksperti. Jābūt ļoti uzmanīgiem, lai kādam rezultātā nepasliktinātos finansiālā situācija.
Patlaban par streikošanu nedomājam. Veicām aptauju un sapratām, ka atbalsta nav. Pedagogi piekrīt dažādām citām aktivitātēm, bet psiholoģiski ir mazs to pedagogu skaits, kuri būtu gatavi iziet ielās.
Kārlis ŠADURSKIS, bijušais izglītības ministrs, Eiroparlamenta deputāts (Vienotība):
– Igaunijas pedagogu streiks ir tiešā veidā saistīts ar eiro ieviešanu. Tajā laikā, kad Igaunija ļoti rūpējās par savu atbilstību Māstrihtas kritērijiem, bija panākta vienošanās ar visām arodbiedrībām par algu necelšanu un iesaldēšanu, lai tādā veidā mazinātu inflācijas riskus. Savukārt vēlāk pasaules ekonomiskā krīze, tajā skaitā eirozonas problēmas, vairs neļāva pacelt algas. Acīmredzot tas pedagogu arodbiedrībām bija izšķirošais faktors. Nedomāju, ka Igaunijas valdība šobrīd var apmierināt šīs ekonomiskās prasības. Protams, situācija ir visnotaļ interesanta. Transporta darbinieki un enerģētiķi arī atbalsta pedagogu prasības, taču ir jautājums, vai viņu streiks ir likumīgs. Man vienmēr ir bažas par tik plašiem streikiem un saasinātām ekonomiskām problēmām, jo tās vienmēr mēģina izmantot nedraudzīgi elementi gan valsts iekšienē, gan ārienē. Tāpēc ļoti ceru, ka līdz pirmdienai visi nemieri norims. Ceru, ka šie streiki nebūs lipīgi. Tiešu pārnesi uz Latviju nevaram prognozēt, jo mūsu valdības sadarbība ar LIZDA ir pietiekami konstruktīva. Ir iespaids, ka arodbiedrība ļoti reāli skatās uz lietām. Man šķiet, arī Latvijas sabiedrība tik labi kā nevienā valstī spējusi saprast valdības grūtības krīzes seku pārvarēšanā. Protams, sabiedrība valdību nemīl (par ko gan lai to mīlētu krīzes laikā?), bet problēmas saprot – saprot, ka streikojot valstij tiks radīti papildu zaudējumi. Tas nav ceļš uz algu celšanu.
Andris TOMAŠŪNS, pedagogs, bijušais Augstākās Padomes un 6. Saeimas deputāts:
– Ja nenopietni skatītos uz notiekošo, tad tūdaliņ pat latviešiem vajadzētu darīt pakaļ igauņiem... Bet, ja nopietni, tad Latvijas, Igaunijas un dažu citu postsociālisma valstu pieredze lika domāt, ka izgāzušās savā laikā postulētās teorijas par to, ka ekonomiskās šoka terapijas situācijā gaidāmi milzīgi sabiedrības nemieri. Tagad, 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas, parādās pirmās zīmes par sabiedrības viļņošanos. Domāju, ka Igaunijā tas ir nopietni, jo patiešam jūtams visas sabiedrības protests. Faktiski jau igauņu skolotāji ir daudz labākā situācijā nekā mūsējie. Kad savulaik varēja dumpoties pret Šķēli, tad vienā naktī pārdomāja. Man personīgi šķiet, ka Latvijā nopietnu arodbiedrību nav. Ir tikai institūcijas, kas arodbiedrības tēlo. Mums šobrīd vara brauc ar lielo buldozeru. Tas nozīmē, ka pēc tā paliek sabrauktie, bet dzīvi palikušie baidās. Kopumā ir divas problēmas. Pirmā: skolotāji apzinās, ka dažkārt nestrādā mūsdienīgi. Otrā: bailes pazaudēt darbu, jo bērnu skaits iet mazumā. Radies tāds kā mišungs. Visi baidās kaut ko iesākt, jo neuzdrošinās aizskart samilzušo problēmu augoni.
Rādīt reklāmu
