Finanšu ministrija konstatējusi, ka šā gada pirmajā pusē valsts konsolidētā kopbudžetā sataupīti 62,3 miljoni latu jeb 0,4% no iekšzemes kopprodukta (IKP).
Pusgada finanšu rezultāti tikai augusta sākumā tika paziņoti tāpēc, ka valsts konsolidētais kopbudžets apkopo valsts un pašvaldību budžeta rādītājus. Ziņu apkopošana no apmēram simta Latvijas pašvaldību nav ļoti ātri paveicams darbs. Kad tas bija paveikts, atklājās, ka valsts šo gadu vada ar naudas pārpalikumu pašvaldību kasēs. Valsts pamatbudžets un speciālais jeb sociālais budžets kopā gan piedzīvojuši mikroskopisku iztrūkumu 5,1 miljona latu apmērā, bet toties pašvaldības ietaupījušas 67,5 miljonus latu. Precizējot skaitļu noapaļošanas radīto efektu, 67,5–5,1=62,3. Šāds skaitlis Latvijai ir nepieciešams, lai dotos aizņemties ar saukli, ka valstij naudu nemaz nevajag, ka tās valstij pietiek un pāri paliek. Savukārt aizņemties ir nepieciešams, lai savāktu naudu, ko atdot Eiropas Komisijai un Starptautiskajam valūtas fondam. Attiecībā pret šo kreditoru aizdevumiem 62,3 miljoni latu ir sīknauda, raksta
NRA.LV.
Nauda valsts iestādēs izraisa vēlēšanos to sadalīt un pārdalīt. Ar to vakar nodarbojās Finanšu ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības vadītāji. Puses uz to ieradās, veikušas sagatavošanas darbus arī publiskajā telpā. Finanšu ministrija, lūk, publiskoja skaitļus par naudas daudzumu, kas plēš pašvaldību makus, bet pašvaldības lika pretī Ventspils domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga kareivīgo paziņojumu, ka pašvaldībām jācīnās, lai tiktu atjaunota kādreizējā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) sadales proporcija – 82% pašvaldībām, bet 18% valstij, kas tagad grozīta līdz proporcijai 80:20. «Mana pozīcija ir tāda, ka šī proporcija jāatjauno jau šogad budžeta grozījumos. LPS priekšsēdētājam Andrim Jaunsleinim ir personiska atbildība par to, lai nodrošinātu šāda veida proporcijas maiņu par labu pašvaldībām jau šogad budžeta grozījumos, nerunājot nemaz par nākamo gadu,» formulēja Ventspils mērs.
Visticamāk, ka naudas prasīšana ir paņēmiens, ar kādu novērst to, ka naudu prasa no pašiem. Piemēram, ar naudas prasīšanu var izsmelt diskusijām atvēlēto laiku, bet tas vakar tika pārtērēts divkārtīgi (plānotās stundas vietā sarunas ilga divas stundas). Pēc ilgās sarunas finanšu ministrs Andris Vilks un LPS priekšsēdētājs A. Jaunsleinis sniedza vienprātības un iecietības paraugdemonstrējumus. A. Jaunsleinis gan apstiprināja, ka IIN vecā sadalījuma prasīšana ir visas LPS kopīgs viedoklis, taču nav viedokļa par to, ko darīt, lai piespiestu valdību ņemt šo viedokli vērā. Savukārt A. Vilks itin pazemīgi lūdza pašvaldības paciesties tikai trīs nedēļas. Tad gan pašvaldības nedabūs naudu, bet iespēju atkal paust savu viedokli attiecībā uz 2013. gada budžeta naudas dalīšanu.
Abas puses pilnīgā vienprātībā skaidroja, ka naudas pārpalikumu konsolidētajā kopbudžetā nosaka pieteikto ieguldījumu projektu izpildes kavēšanās gan valsts, gan pašvaldību pusē. Netiek tērēta tā nauda, ko valsts un pašvaldības rezervējušas ES palīdzības fondu projektu līdzfinansējumiem. «Tas ir satraucoši,» Neatkarīgajai teica A. Vilks. Finanšu ministrija centīsies situāciju mainīt – mainīt vismaz pašus lēnīgākos naudas tērētājus pret, cerams, veiksmīgākiem. Dažu turpmāko nedēļu laikā ministrija plāno sagatavot pilnīgu pārskatu par projektu virzību, lai izceltu visvairāk atpalikušos projektus, kuri jāpārtrauc un kuriem rezervētā nauda jāatdod citiem. Tajā pašā laikā A. Vilks atzina, ka arī naudas pārdalīšana un šādu darbību saskaņošana Briselē nav pasākums, kas veicinās naudas tērēšanu jau šogad.
Ja valsts iestādes tērētu naudu pēc plāna, valsts pamatbudžetā būtu tāds deficīts, kādu pašvaldības nespētu nosegt. Tāpat arī pašvaldībām tad nebūtu naudas kopbudžeta deficīta segšanai. Kavēšanos tērēt naudu pašvaldībās A. Vilks drīzāk slavēja, nekā kritizēja. Proti, lēnīgums tika pārsaukts par atbildīgumu, ko skaitliski parāda pašvaldību kavēšanās aizņemties. Pašvaldību aizņēmumu limits šim gadam ir 147,5 miljoni latu, kas septiņu mēnešu laikā izmantots par 86,7 miljoniem. No cita skatpunkta to pašu apliecina Valsts kases dati par valsts un pašvaldību parāda dinamiku šā gada laikā. Kopumā tas pieaudzis no 5,33 miljardiem janvārī līdz 5,76 miljardiem pašlaik, bet tas tikai uz valdības aizņemšanās rēķina. Pašvaldības savus kopējos parādus tajā pašā laikā samazinājušas par 35 miljoniem latu. Visticamāk, ka arī valdību par parādiem nav ko vainot, jo tā dzīvo taupīgi. Kā parāds ir iegrāmatota nauda, kas netiek tērēta, bet vākta atdošanai SVF un EK.
Naudas nelaišana apgrozībā bieži tiek uztverta kā pierādījums politiķu un ierēdņu nolaidībai un korumpētībai, kad viņi nespēj vienoties par shēmu, kā sadalīt naudu, kas norakstīta valsts investīcijā, bet patiesībā nozagta. Pat ja tā būtu, naudas nelaišana apgrozībā ir arī izdevīga iedzīvotājiem kā inflācijas slāpēšana. Vakar A. Vilkam jau nācās taisnoties, kāpēc nav manāma cenu pazemināšanās vai vismaz necelšanās, kā tam vajadzēja notikt atbilstoši pievienotās vērtības nodokļa likmes samazināšanai. «Cilvēkiem ir vēlme pirkt,» teica A. Vilks. Apritē esošās naudas daudzuma ierobežojums ir vienīgais efektīvais veids, kā šo vēlmi ierobežot.
Lēnīgums līdzekļu apguvē nenozīmē, ka projektu izpilde būtu apturēta vispār. Ar vairāku projektu pieteikumiem nupat kā klajā nāca Rīgas pašvaldība, izpelnoties lielu ievērību ar pavisam nopietni domātu solījumu iztērēt divus miljonus latu vienam soliņam. A. Jaunsleinim vakar bija pienākums prasīt IIN ieņēmumu pārdalīšanu arī tāpēc, lai tiktu ierīkots šāds soliņš u.c. dīvainības, ko vien pašvaldības iedomāsies. «Jā, vienmēr būs diskutabli projekti,» viņš atzina Neatkarīgajai. Tajā pašā laikā pašvaldībām ir paredzami tēriņi, kas nav dīvaini un nav saucami par investīcijām. Piemēram, pašvaldībām nāksies celt algas bērnudārzu darbiniekiem, ja valsts izpildīs solījumu celt algas skolotājiem. Valsts ir arī tikusi vaļā no līdzfinansējuma dažiem pabalstu veidiem, kurus turpmāk segs tikai pašvaldības. Tomēr valsts un pašvaldību ieņēmumu pieaugums ir pietiekams, lai abas puses visus jautājumus šobrīd risinātu miera un saticības garā.
Rādīt reklāmu
