Sociālā atbalsta ietekme uz nabadzības riska samazināšanos 2010.gadā
bija lielākā kopš 2004.gada, jo pēc dažādu sociālo pabalstu, pensiju un
citas atlīdzības saņemšanas 2010.gadā nabadzības riskam bija pakļauti
19% iedzīvotāju. Ja šāda atbalsta nebūtu, nabadzības riskam būtu
pakļauti 46% iedzīvotāju, portālu «Apollo» informēja Labklājības
ministrija (LM).
«Sociālās drošības sistēma gan krīzes, gan pēckrīzes laikā ir pierādījusi savu efektivitāti, nodrošinot ienākumus lielai daļai Latvijas iedzīvotāju. Tas palīdzējis pārdzīvot grūtos laikus. Pašlaik ministrijas prioritāte ir nodrošināt veidus, kā krīzes skartajiem cilvēkiem ļaut atgriezties darba tirgū un spēt pašiem pilnvērtīgi rūpēties gan par sevi, gan savām ģimenēm. Uz šo mērķi ir vērstas politikas iniciatīvas gan sociālajā palīdzībā, gan nodarbinātības pasākumos,» uzsver LM valsts sekretāre Ieva Jaunzeme.
LM uzsver, ka pēckrīzes periodā nedaudz samazinājusies arī ienākumu nevienlīdzība, ko ietekmējis ienākumu, galvenokārt turīgāko mājsaimniecību, kritums darba zaudējuma vai atalgojuma samazināšanās rezultātā, kā arī sociālā atbalsta efektīvs nodrošinājums un vecuma pensiju apmēru pieaugums plašām iedzīvotāju grupām.
Tomēr, lai arī atsevišķi rādītāji liecina par relatīvās nabadzības samazināšanos, krīzes ietekmē ir pieaudzis nabadzības dziļums un iedzīvotāji aizvien biežāk nespēj norēķināties par dažādām precēm un pakalpojumiem.
Šie secinājumi izriet no LM sagatavotā Nacionālā sociālā ziņojuma, kas izstrādāts, pamatojoties uz Eiropas Komisijas (EK) Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu.
LM norāda, ka šādi ziņojumi ir nepieciešami, lai novērtētu, kā dalībvalstīs īsteno politikas, lai samazinātu nabadzību un sociālo atstumtību. Nabadzības samazināšana ir viens no mērķiem, kas noteikts «Eiropa 2020» stratēģijā un dalībvalstu nacionālajās reformu programmās.
Pēc ziņojumu sagatavošanas dalībvalstis tos nosūta EK, kura savukārt gatavo kopēju ikgadēju ziņojumu par sociālo situāciju Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs. EK sagatavotie kopējie sociālie ziņojumi sniedz izvērtējumu par to, kāda ir situācija ES dalībvalstīs sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas jomās. Tie ir pamats rekomendāciju izstrādei katrai dalībvalstij, kas savukārt valstij palīdz noteikt politikas prioritātes.