Latvijas valdībai ir iespējas un pienākums iedzīvotājiem izskaidrot, kādas ir alternatīvas nākotnē, ja netiek palielināts pensionēšanās vecums, Neatkarīgajai saka Eiropas Savienības (ES) nodarbinātības un sociālo lietu komisārs Lāslo Andors.
Šāds izaicinājums gaida ne tikai Latviju, bet daudzas citas Eiropas valstis, taču Latvijas gadījumā situāciju sarežģī tas, ka demogrāfijas izmaiņas sabiedrībā ilgstoši nav ņemtas vērā.
Latvijā nav pietiekama sabiedrības atbalsta paredzētajām pensionēšanās vecuma reformām, proti, tā paaugstināšanai līdz 65 gadiem pašreizējo 62 gadu vietā. Valdība plāno pensionēšanās vecumu sākt celt 2014. gadā. Eurobarometer pētījumu dati gan rāda interesantus, pat pretrunīgus datus: Latvijā pensionēšanās vecuma celšanai pilnīgi nepiekrīt 67 procenti iedzīvotāju, vēl 19 procenti sliecas nepiekrist, savukārt uz jautājumu, vai jūs vēlētos turpināt strādāt, jau sasniedzis pensijas vecumu, lielākā daļa saka: jā. Cilvēku īpatsvars, kuri uzskata, ka pēc pensionēšanās vecuma ir jāļauj turpināt strādāt, turklāt ir viens no augstākajiem Eiropā – tā domā 74 procenti aptaujāto. Salīdzinājumam – vislielākais atbalsts pensionāru nodarbināšanai ir Dānijā (93 procenti uzskata, ka jāturpina strādāt), vismazākais Grieķijā, kur strādāšanu pensijas vecumā par normālu uzskata vien 27 procenti grieķu.
Valdībai jāparāda alternatīvas
«Sabiedrības atbalsts pensiju reformām ļoti atšķiras dažādās valstīs,» norāda Lāslo Andors, taču iezīmējas, ka mazāks atbalsts pensionēšanas vecuma celšanai ir postpadomju valstīs. Pēc komisāra domām, situāciju Latvijā pasliktina piedzīvotā krīze, kad būtiski kritās ekonomiskie rādītāji, katastrofāli zemā dzimstība un darbaspējīgo iedzīvotāju emigrācija. Viena no iespējām skaidrot nepieciešamību veikt reformas pensiju jomā ir panākt sociālo partneru atbalstu, tomēr, kā zināms, arodbiedrības pensionēšanās vecuma paaugstināšanu neatbalsta (valdībai ir darba devēju atbalsts). Tāpēc L. Andors uzsver: ir jāizmanto iespēja pamatoti parādīt reālo situāciju, proti, demogrāfiskos un ekonomiskos radītājus, un paskaidrot, kādas vēl ir iespējas saglabāt sociālās aizsardzības sistēmu, ja netiek veiktas nekādas reformas. «Viena iespēja ir paaugstināt cilvēku individuālos maksājumus nodokļos, lai varētu nosegt izmaksājamās pensijas, vai apsvērt iespēju samazināt pensijas. Esmu drošs, ka sabiedrība izvēlētos to izvēlni, kas paredz garāku darba mūžu,» sacīja L. Andors. Taču komisārs arī uzsver, ka nopietna uzmanība ir jāpievērš darba tirgus izmaiņām, lai cilvēki reāli varētu strādāt ilgāk, lai darba tirgus un darba devēji būtu pretimnākoši cilvēkiem, kuri ir vecumā virs 50 gadiem.
Baltā grāmata par pensijām
Katra nākamā paaudze strādā ilgāku mūžu, un cilvēkiem jārēķinās, ka viņiem var būt ne tikai viena, bet divas vai trīs karjeras mūžā.
Komisārs atsaucas uz Eiropas Komisijas šogad pieņemto balto grāmatu par pensiju reformām. Arī Latvija ir apņēmusies sekot šiem ieteikumiem, lai gan «EK nevar uzlikt par pienākumu valstij reformēt pensiju sistēmu». Šajā dokumentā rosināts radīt labākas iespējas vecāka gadagājuma cilvēkiem, aicinot sociālos partnerus pielāgot darbavietu un darba tirgus praksi, un, izmantojot Eiropas Sociālo fondu, iesaistīt darbā vecāka gadagājuma darba ņēmējus.
Dokuments paredz mudināt dalībvalstis atbalstīt ilgāku darba mūžu, piesaistot pensionēšanās vecumu paredzamajam dzīves ilgumam, ierobežojot pirmstermiņa pensionēšanos un likvidējot pensiju tiesību atšķirības starp sievietēm un vīriešiem. Arī Eiropas aktīvas novecošanas un paaudžu solidaritātes gada aktivitātes galvenokārt vērstas uz to, lai cilvēkiem sniegtu iespējas strādāt ilgāk.
Oksfordas universitātes gerontoloģijas profesore Sāra Hārpere izpētījusi, ka tuvā nākotnē Eiropā 50 procenti iedzīvotāju būs vecumā virs 50 gadiem: «Mēs dzīvojam ilgāk, bet dzimstības rādītāji krīt. Jo vecāka ir sabiedrība, jo mazāk ir to sabiedrības locekļu, kuriem var būt bērni.»
Mums jūs vajag!
Profesore rāda pasaules karti, kur tikai Centrālajā Āfrikā dzimstības rādītāji pārsniedz četrus bērnus uz vienu sievieti. Visā Eiropā, Krievijā, Ziemeļamerikā un Austrālijā šis rādītājs ir zemāks par 2,1. Viņasprāt, krīzes punkts ir 2015. gadā, kad «satiekas līknes – jauniešu 20 līdz 24 gadu vecumā sāk palikt mazāk, bet cilvēku virs 60 gadiem vairāk». «Ko teikt cilvēkiem pirmspensijas vecumā? Mums jūs vajag, jūs esat vērtība. Mēs vēlamies, lai jūs strādājat ilgāk,» – tāda ir S. Hārperes atbilde uz jautājumu, ko darīt. Viņa noraida pieņēmumu, ka liels pensijas vai pirmspensijas vecuma cilvēku īpatsvars darba tirgū mazina iespējas sākt karjeru jauniem cilvēkiem. «Pētījumi pierāda, ka valstīs, kur ir zems bezdarba līmenis pensijas vecuma cilvēkiem, zems ir arī jauniešu bezdarbs, un otrādi – valstīs, kur ir augsts pirmspensijas vecuma cilvēku bezdarbs, arī jaunieši ir bez darba,» skaidro profesore. «Jauniešiem ir citas zināšanas un pieredze, vecākiem cilvēkiem – cita, viņi nevar viens otru burtiski aizstāt. Visus pensionārus atlaižot, jauniešu bezdarbs nepazudīs.
Rādīt reklāmu
